Kazhes pierakstu burtnīca

Tas nebūtu nekāds kārtīgs ceļojums, ja viss nesāktos ar drudžainu skriešanu. Šādam vadmotīvam vismaz mēs parasti sekojam, un arī šī reize nebija izņēmums. No rīta gan biju piecēlies tradicionāli agri – sešos, un līdz lidmašīnai laika bija pietiekami, taču sanāca aizķerties ar visādiem pēdējiem darbiem, kā rezultātā uz autobusu, kurā mums vajadzēja sastapt līdzbraucējus, nācās skriet. 22.autobusa pieturā ieradāmies pāris minūtes vēlāk par tā provizorisko atbraukšanas laiku, taču izrādījās, ka arī autobuss kavēja, līdz ar to tajā tikām veiksmīgi iekšā.

Šī bija viena no tām reizēm, kad sākotnēji ceļojumam bija vesela kaudze ar dažādiem variantiem, no kuriem beigās Portugāle tika atzīta par visvieglāk realizējamo. Patiesībā gan Portugāle nav nemaz tik viegli apmeklējama valsts, jo no Rīgas uz turieni nav tiešo reisu (ne tikai Ryanair, bet arī glaunākām kompānijām). Lētākais lidojumu variants, ko izdevās atrast, bija: Rīga – Šarleruā (Beļģija) – Faro un Porto – Bergamo (Itālija) – Rīga. Pozitīvais – iespēja ceļojumu pa Portugāli sākt šīs valsts vienā galā un beigt otrā galā. Negatīvais – divas naktis Šarleruā un viena nakts Bergamo.

Pēc 10 dienām, kuru laikā paciemojāmies:

Filmu "Pareizi uzlidot" caurvij vadmotīvs Ivara Beitāna dzīves vadmotīvs - Latvija var! Mēs spējam pārsteigt pasauli. Mums izdosies. Galvenais ir ticēt pašu spēkiem un darīt, nevis tukši gvelzt.

Šo filmu Liene sākumā negribēja skatīties, jo tā esot "pārāk perversa". Pēc tam, kad bijām to noskatījušies, viņa atzina, ka filma nemaz nebija perversa, un pauda sašutumu par to, ka kāds bija apgalvojis, ka tā tāda esot. Protams, beigās izrādijās, ka tas kāds ir Liene pati :)

Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.

Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.

Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.

Īsumā mana vīzija par to, kā Latvijā sākot ar aptuveni 20.gadsimta sākumu ir mainījies "burkāna un nūjas" metodes pielietojums.

Pēc ilgāka laika pie mums atkal viesojās kāds kaučsērferis - šoreiz tas bija 21 gadu vecs puisis no Ķīnas vārdā Cao, kuram mēs parādījām Alūksni un Balvus :) Cerams, ka viņam patika.