Kazhes pierakstu burtnīca

Šī filma ir jau septītā ekranizācija tāda paša nosaukuma romānam. Slavenākā no tām ir 1939.gada angļu versija, ko režisējis Zoltāns Korda (tā ir viena no agrīnajām krāsu kino filmām), tāpat var minēt 1977.gada versiju, kur piedalījās Roberts Pauels ("Jesus of Nazareth" titullomas atveidotājs) un Bo Bridžess (Džefa Bridžesa vecākais brālis).

Ir noticis neticamais - beidzot viena no "dīvaino valstu" filmām izrādījās patiešām laba. Pēdējā laikā biju jau noguris, skatoties nesmieklīgas uzbeku komēdijas, nešausmīgas ziemeļkorejiešu briesmoņu filmas, neemocionālu lībiešu eposus un citas dažādos veidos neveiksmīgas filmas. Un te pēkšņi - ļoti emocionāla (lai arī varbūt brīžiem nedaudz panaiva, bet pozitīvā nozīmē) Bangladešas filma, kurā es spēju just līdzi varoņiem, kas man nešķita izgriezti no kartona, un arī vizuāli pati filma mani spēja piesaistīt.

No visām Dienvidamerikas lielajām valstīm tikai Bolīvija man sagādāja rūpes un raizes, meklējot kādu šajā valstī tapušu filmu. Biju jau gatavs skatīties American Visa spāņu valodā bez subtitriem (diezgan liels hardcore, lai gan filma pēc aprakstiem šķiet diezgan interesanta), kad izrādījās, ka "Sexual Dependency" ir iespējams atrast ar krievisku tulkojumu. Šāda pieeja gan tradicionāli nav manā gaumē, bet tomēr tas ir labāks variants, nekā skatities filmu sev pilnīgi nesaprotamā valodā. Krievu Interneta lapās šī filma tiek dēvēta par pieskaitāmu "art house" kino, bet, manuprāt, tās ir pupu mizas un nevis arthouse.

Friča Bārdas dzejoļa "Svešinieks" priekšlasījums kartupeļa galvas izpildījumā:

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Ziemeļkoreja lietām piegāja ļoti nopietni - no Dienvidkorejas komunistu specdienests nolaupīja režisoru Shin Sang-ok, un iesaistīja viņu sava propagandas kino rūpala attīstīšanā. Slavenākā (Āzijas mērogos) filma, ko Sing Sang-ok Ziemeļkorejai uztaisīja, ir Pulgasari (1986.gadā viņam izdevās aizbēgt uz rietumiem). Savā būtībā tā ir diezgan izteikts Godzillas klons (filmai tika noalgoti arī japāņu Godzillas specefektu taisītāji, bet briesmoni - Pulgasari - atveido tas pats tips, kas atradās Godzillas kostīmā). Atšķirība ir vien tajā, ka "Pulgasari" ir diezgan izteikta propagandas filma, kas stāsta par to, kā ļaunais valdnieks (pasaules imperiālisms) paverdzina zemniekus un atņem viņiem pēdējos iztikas līdzekļus, bet tad brīnumainais kalējs rada briesmoni, kas ēd metālu un kas palīdz lauciniekiem veikt revolūciju un gāzt ļaundari (darbība notiek kaut kad senatnē). Vispār man kā eiropietim šī filma vairāk pat liek domāt nevis par Godzillu, jo tas noteikti nav mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļa, bet gan par Golemu - Vīnes ebreju akmens milzi.

Vispār man ir grūti saprast, kā šī filma var skaitīties piederīga Lībijas kino - to režisēja sīrietis, kas bija pārcēlies uz dzīvi ASV, tajā nav šķiet neviena lībiešu (hmm, nez vai Lībijas iedzīvotājus tiešām ir pareizi saukt par lībiešiem) aktiera, un filmā tiek runāts tikai un vienīgi angliski. Bet laikam gan tā tiek pieskaitīta Lībijai, jo filmu finansēja tolaik pie varas esošais Lībijas diktators (atvēlot filmai nebūt ne mazu summu - 35 miljonus dolāru). Filmas darbība norisinās trīsdesmito gadu sākumā, kad jau diezgan ilgstoši turpinājās itāļu veiktā Lībijas okupācija, un jau 20 gadu garumā Omārs Muhtārs vadīja pretošanās kustību pret okupācijas režīmu. No Romas tika atsūtīts jauns militārās operācijas vadītājs - ģenerālis Rodolfo Graciani, kuram bija lemts beidzot sagūstīt Muhtāru. Par to arī ir šī filma - daudz kaujas ainu, spriedumu par to, ka vieni cīnās par savu dzimteni, kamēr otri tikai seko stulbām pavēlēm, daudz ainu tuksnesī, un vispār - tāda tipiska episkā filma, kādas man pagalam nepatīk. Nevaru arī teikt, ka esmu sajūsmā par pieeju, ka šādai filmai nevar sameklēt vietējos aktierus, bet lībiešu pretošanās kustības vadoni atveido meksikānis Antonijs Kvinns, kamēr itāļu ģenerāli - anglis Olivers Rīds. Nevaru ne vienam, ne otram kaut ko īpaši pārmest (Kvinss patiesībā ir ļoti labs), bet no autentiskuma viedokļa tas ir viens vienīgs FAIL. Nu un vispār kopumā filma man šķita visai garlaicīga (un pārāk gara). Vienīgais, par ko tai ir kāds plusiņš no manis - Rīda Graciani netiek filmā rādīts kā truls ļaundaris, kas to vien grib, kā noliet visiem asinis. Viņš, protams, ir nežēlīgs un asinskārs, bet vienlaikus, viņš ļoti labi saprot situāciju, kurā atrodas, un principā - saprot arī pretinieku. Par to žetons, lai gan kopumā šī noteikti nav viena no tām filmām, ko man gribētos atcerēties ļoti ilgi.

Kā zinādams, ka šodien būs sniegains un slidens, redzēju šonakt sapni, kurā sasitu mašīnu. Dīvainā kārtā - ne savu, bet Sergeja. Jā, kaut kāda iemesla pēc biju pie stūres Sergeja BMW (as if viņš mani laistu pie stūres un as if es tur sēstos), braucām trijatā ar viņu un Marinu slēpņot, kaut ko aizrunājāmies un es sāniski ieslīdēju kaut kādā figņā. Pirmā doma pēc avārijas bija - jāmēģina tagad pamosties no sapņa, un tad izrādīsies, ka nekādas avārijas nav. Aizvēru acis, koncentrējos uz pamošanos. Atvēru tās atkal - joprojām biju sadauzītajā mašīnā. Un tā vairākas reizes, līdz no kāda ceturtā piegājiena beidzot biju savā gultā, un nekādas mašīnas nekur vairs nebija. Un saki vēl, ka tas nav čumureks plastmasas pudelē...

Franču dramaturģes Jasmīnes Rezā luga "Slaktiņa dievs" pilnīgi noteikti ir notikums ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī (kur to skatījos es), bet arī pasaules teatrogrāfā (turpmāk šo vārdu varēšu izmantot, spēlējot Upwords un atsaukties, ka tas ir izlasāms Internetā) kopumā. Tā tikusi gan pie Olivjē balvas, gan vairākām Tony balvām, Anglijā tās iestudējumā vienā no lomām bija Ralfs Fīnss, un šogad sāksies arī tās ekranizācija, kurā spēlēs Keita Vinsleta un Kristofers Valcs. JRT kontekstā tā gan nav viena no top izrādēm, un uz to pat parasti var salīdzinoši viegli dabūt biļetes (iespējams - tādēļ, ka Ilze Olingere nav Aivars Hermanis). Sākotnēji bija paredzēts, ka es šo izrādi būtu skatījies jau janvārī, bet izrāde tad tika atcelta divu aktieru slimības dēļ. Pastāvēja arī bažas, ka šonedēļ tā arī nenotiktu, jo divu no četriem šīs izrādes aktieru slimības tika atceltas vairākas izrādes nedēļas sākumā. Tomēr izrāde notika (bet es uz to gandrīz netiku, bet par to šoreiz nē), un labi, ka tā, jo man tā tiešām patika.

Nekad nebūtu par to iedomājies, bet izrādās, ka Uzbekistānā ir visai milzīga kino industrija un tajā darbojoties ap 300 filmas uzņemošām kompānijām. Protams, kvantitāte ne vienmēr garantē kvalitāti, un cik varu noprast, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad vairāk nekādi nenozīmē labāk. Dažādos Interneta resursos ir iespējams skatīties visdažādākās uzbeku filmas (biežāk gan - uzbeku valodā bez jebkādiem subtitriem, kas man īsti nederētu), un "Nortoy" izvēlējos kā vienlaikus pietiekoši tipisku šīs industrijas pārstāvi, gan kā filmu, kas vismaz pirmajā acu uzmetienā izskatījās daudz maz ciešami.

Savā sestajā studijas ierakstā, kuru Blur nosauca par "13" (iespējams - dziesmu skaita dēļ) šis Londonas kvartets kļūst īpaši ambiciozs un pretenciozs. Par to liecina gan dziesmu skumīgi apcerīgais saturs (ko ietekmēja Deimona Albarna izšķiršanās no savas ilglaicīgās draudzenes Justīnes Frišmanes), gan dziesmu (un arī visa albuma) ilgums - 66 minūtes, kas ir lielākais līdzšinējiem Blur ierakstiem.