Kazhes pierakstu burtnīca

Komēdija par islāma teroristiem - tas izklausās diezgan nopietni, ne? Vai tiešām dabā ir cilvēki, kuriem nav šajā pasaulē nekā svēta un kuri ir gatavi smieties par to, kā reliģiski aptrakuši cilvēki aiznes nebūtībā nevainīgus garāmgājējus tāpēc vien, ka kaut kāds reliģiskais līderis viņiem ir licis šādi rīkoties? Šķiet, ka Krisam Morisam un pārējai "Four Lions" veidojušajai komandai šāda veida aizspriedumi nav raksturīgi, un labi ka tā.

Lūk, arī Turkmenistānas filma noskatīta, turklāt atšķirībā no pāris citām pēdējā laikā skatītajām padomijas nomaļajās republikās tapušajām filmām, šī patiešām ir īsta turkmēņu filma, nevis krievu projekts ar nelielu nacionālo piešprici. Un pat šķiet, ka oriģinālā tā bija vietējā valodā, jo krieviskais runājums nepavisam neizklausās autentisks un filmā sākotnēji atrodams.

Pēc tam, kad arī ar otro savu studijas plati The Stooges nebija spējuši iekarot ierakstus pērkošās publikas simpātijas, grupa bija oficiāli izjukusi. Igijs Pops izlēma pievērsties solo karjerai. Viņš piesaistīja ģitāristu Džeimsu Viljamsonu un jau grasījās rakstīt Anglijā savu debijas solo ierakstu, taču izrādījās, ka Anglijā nebija iespējams (droši vien - Popa reputācijas dēļ) atrast viņa prasībām atbilstošu grupas ritma sekciju, un beigu beigās neko labāku izdomāt kā pasaukt atkal brāļus Ešetonus Pops un viņa galvenais atbalstītājs Deivids Bovijs nespēja. Līdz ar to "Raw Power" tomēr tapa kā The Stooges ieraksts, vai vismaz daļēji to par tādu var saukt, jo uz plates vāka rakstīts stāv "Iggy and the Stooges", līdz ar to skaidrs, ka Igijs vairs nav īsti viens no šīs grupas dalībniekiem. Plus otrs centrālākais cilvēks šajā ierakstā ir Viljamsons, kas līdzās Popam ir visu dziesmu autors un kas atņēmis Ronam Ešetonam vadošā ģitārista vietu, pazeminot šo par basģitāristu.

Šonakt sapnī es biju miris, un miris jau kādu laiku. Biju nonācis pasaulē, kas visai maz atšķīrās no šīs. Ar tādu vien atšķirību, ka tur visi bija miruši un katrs bija tādā vecumā kā tad, kad viņš nomira. Kā jau minēts - es biju miris jau diezgan sen, un miris jauns. Taču tā kā tas bija noticis jau sen, sevišķi mani tas neuztrauca. Kas mani apbēdināja - Čipis dzīvoja pie maniem vecākiem un nevis pie manis, jo viņš bija palicis pie viņiem pēc manas nāves un arī viņsaulē bija turpat (par Lieni sapnis neko neziņoja).

Šo filmu piekritu skatīties tikai tāpēc, ka Liene bija saslimusi, un man negribējās iebilst pret šādu no-brainer. Vienlaikus Liene pati to arī gribēja skatīties tieši tāpēc, ka slimai esot no-brainer ir labs variants (relatīvi, protams). Es nekādi neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu paust sajūsmu par to, ka šajā filmā kopā (pareizāk - atsevišķi) dzied vecās paaudzes dīva Cher un jaunās paaudzes "dīva" Kristina Agilera. Citējot (aptuveni) Ricky Gervais: "Biļetes uz Šēras koncertu nav kukulis. Kāpēc? Vairs nav 1975.gads."

"Sunflower" bija jau 16. pēc kārtas "Beach Boys" studijas ieraksts. Šajā sakarā vienkārši nevaru atturēties no vārdiem - oh my fooking god! 16 albumi no 1962.gada līdz 1970.gadam - tas ir kaut kas pilnīgi šīzīgs. Vispār šis ieraksts skaitās diezgan labs, taču kaut kā nevaru saprast, ar ko tieši. Protams, pie tā plusiem var pieskaitīt demokrātiju, kas valdīja The Beach Boys, tā ierakstīšanas laikā, pateicoties kurai teju visi grupas dalībnieki gan varēja sacerēt dziesmas, gan tās iedziedāt - lead vocals dažādās dziesmās šeit izpilda visi trīs brāļi Vilsoni, Maiks Lavs, Als Džardīns un arī Brūss Džonstons. Diemžēl tas nenozīmē vienu - to, ka man šis ieraksts šķistu sevišķi interesants - tas izklausās pēc totālākā oldies. Brīžiem gan var just to, ka Braienam Vilsonam nebija pilnīgi zudušas viņa "Pet Sounds" un "Smile" laiku ambīcijas un vismaz ierakstu noslēdzošā "Cool, Cool Water" ar tās super kompleksajām vokālu harmonijām liek domāt par Braiena radošuma ziedu periodu. Bet vienlaikus Beach Boys šeit vairāk man izklausās pēc nostaļģiskas aizgājušo dienu grupas, nevis pēc kaut kā aktuāla. Pareizā noskaņojumā varbūt kaut ko šādu es varu klausīties, bet šķiet šobrīd man nemaz nav tam pareizais noskaņojums - gribās fuel, gribās fire, un nevis "Got to know the woman". Maybe some other time. Pagaidām ielieku neitrālu vērtējumu, jo arī emociju man par to sevišķu nav.

Tā kā neko no mūsdienu Azerbaidžānas kino man atrast neizdevās, pagaidām kā šīs valsts kino paraugs lai manā lapā skaitās padomju laikā uzņemtā "Lauva aizgājis no mājām". Protams, kā jau tas daudzām tā laika filmām raksturīgs, tā ir krievu un nevis azerbaidžāņu valodā, bet pluss ir tajā, ka krievu valodu es vismaz zinu. Mīnuss gan ir tajā, ka tā ir bērnu filma, un tā strikti runājot, es nepavisam neesmu bērns (vismaz gadu ziņā ne). Bet ja es varu skatīties tādas filmas kā "Tron: Legacy", tad ar ko sliktāka būtu padomju filma par zēnu, kas sadraudzējas ar zoodārza lauvu, izveido šim lauvam zvēru pilsētiņu un grib kopā ar viņu doties uz Āfriku? Neko vairāk par sižetu droši vien nevajag stāstīt, jo īsti sižeta šai filmai nav, un ir visai grūti saprast, kas tur ir bijis iecerēts kā reāli notiekošs, un kas kā fantāzija. Bet doma ir tāda, ka lauvu atveido cilvēks lauvas tērpā, un tāpat ir ar citiem zvēriem, kas gan ir samiksēts kopā ar ainām, kur redzami īsti dzīvnieki. Anyway - kas gan šādās filmās domā par sižetu, un kurš gan satraucas par to, ka Rustama (tā sauc galveno varoni) skolas draugs Ļova (tāds, kurš nav īsts lauva) ir pieaudzis vīrietis? Pa brīžiem šī filma pat pamanījās būt tīri smieklīga, un Elhans Džafarovs mazā puikas lomā bija ļoti pat ok. Atkal jau - šī filma, protams, nav paredzēta kritiski noskaņotiem vīriešiem vecumā nedaudz zem trīsdesmit (cik biedējoši - rakstīt par sevi šādus skaitļus), bet es varu iedomāties, ka mūsdienu bērniem tā varētu tīri labi iet pie sirds. Protams, te nav nekādas krutās datorgrafikas, un pat 3-4 gadu vecs skatītājs varēs noteikt, ka viņam rāda cilvēku lauvas tērpā un nevis lauvu, bet ne jau poligonos ir laime, un tīri no sirsnīguma viedokļa filmai nav ne vainas, un pat tās vairāki muzikālie gabali bija visai labi.

Cik cilvēka atmiņa gan ir viens pamatīgs draņķis! Visu laiku biju pilnīgi pārliecināts, ka šīs filmas oriģinālo versiju - kaut kādu franču filmu - redzējis nebiju. Bet izrādās, biju redzējis gan - tā ir filma Anthony Zimmer un es to pat redzēju kinoteātrī preses seansā (dīvaini - bet nevaru atrast rakstu, ko par šo filmu noteikti rakstīju DELFI). Protams, pagājuši vairāk kā pieci gadi, bet tomēr - ja es pat esmu aizmirsis filmas noskatīšanās faktu, droši vien tā nebūs bijusi nekāda super interesantā filma.

Vakar lasīju ziņu par to, ka Kino profesionāļi kritizē deputātus par šauru skatījumu uz nozares attīstību. Ziņas doma bija tāda, ka Saeimas deputāti pauda sašutumu par to, ka Latvijā tiek uzņemtas filmas par tēmām, kas sabiedrībai nav svarīgas vai nav pieņemamas (konkrēti runa bija par homo@lv - dokumentālu filmu par Praidu - treileri skaties šeit - naudas jau tāpat esot maz (fakts!) un tā pati tiekot izmantota visādiem kaitīgiem projektiem, nevis patriotiskām un nozīmīgām filmām.