Kazhes pierakstu burtnīca

Puertoriko patiesībā, protams, nav valsts, bet gan ASV piederoša nevienā štatā neietilpstoša teritorija, līdz ar to ir vietā jautājums, vai to varu ņemt un apskatīt kā atsevišķu valsti kino ceļojuma projektā. No otras puses - vai maz pasaulē ir valstu, kas faktiski ir ASV ārējas teritorijas un vai es vienā no tādām nedzīvoju? (varbūt arī nedzīvoju, iepriekšējais teikums iekļauts aprakstā galvenokārt tāpēc, lai tā saturs būtu diskutablāks. anal cunt!!!). Nopietnāks arguments par labu Puertoriko izdalīšanai ir tāds, ka Wikipedia šo teritoriju izdala kā patstāvīgu vienību un ja es varu Honkongu un Makao par tādām uzskatīt, kāpēc tad lai es diskriminētu Puertoriko?

Idilliskā ciematā Anglijas laukos kāds pāris ir iekārtojis atpūtas namiņu rakstniekiem, kur viņi var nost no pilsētas kņadas veltīties savām mūzām. Katru gadu pie viņiem uzturas dažādi vairāk vai mazāk neveiksmīgi autori, kuriem ir iespēja klātienē redzēt darbību savu daudz veiksmīgāko kolēģi - atpūtas mājas īpašnieku Nikolasu, kas ir panākumiem bagāts krimiķu autors, kam netrūkst fanu un kuram pilnīgi noteikti netrūkst mīļāko. Tiesa, viņam ir arī sieva, kura vada viņu pansiju un kurai Nikolass parasti attaisnojas, apgalvodams, ka viņi taču ir vienojušies par to, ka viņu attiecības ir brīvas formas (tiesa, šķiet, ka vienošanās sākotnēji jau ir bijusi vienpusēja un sieva nevienā mirklī nav to akceptējusi, bet tas ir cits jautājums). Līdz šim tomēr Nikolasam ir izdevies salīdzinoši mierīgi tikt galā ar savām sievietēm, taču tam lemts mainīties, kad ciematā atgriežas kāda sieviete, kas tur uzaugusi (tā arī ir Tamara Drewe - kura gan patiesībā nav filmas galvenā varone), bet tagad Londonā kļuvusi par populāru žurnālisti un veikusi deguna plastisko operāciju, jo iepriekš bijusi apveltīta ar diezgan iespaidīgu šnobeli. Tamārā ieķeras gan Nikolass, gan viņas tīņu dienu draugs Endijs, gan miestā koncertējušais grupas dalībnieks Bens. Visu šo lietu pamatīgi sarežģī divas miesta (iespējams - vienīgās) pusaudzes, kuras ir ieķērušās Benā un nespēj pieņemt to, ka viņu (pamatā - vienas no viņām, everģēlību līderes) sapņu vīrietis ņem un tusē ar kaut kādu sievieti, kurai pat deguns nav īsts.

Saukt Jemenu par valsti ar plaukstošu kino industriju būtu vairāk nekā pārspīlējums. It īpaši, ja zina, ka "A New Day in Old Sana`a" ir pirmā mākslas filmas, kas šajā Arābijas pussalas valstī jebkad uzņemta. Protams, var gan teikt, ka tā Jemenā aizsāka kino bumu - pēc šīs filmas šajā valstī ir uzņemta vēl viena pilnmetrāžas filma - tādējādi filmu uzņemšanas intensitāte šajā valstī ir pārsteidzoši strauji pieaugusi.

Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.

Nemaz nebiju piefiksējis, skatoties šo filmu, ka tā ir kārtējā filma no "Oskaru saraksta". Redz - arī tā gadās. Man to patiesībā bija ieteicis Movielens, nosakot to kā vienu no visrekomendējamākajām filmām. Tad nu arī skatījos. Un patiesībā - lai arī filma nepavisam nav skaista un patīkama, un par pāris tās ainām dzirdēju atsauksmes, ka tā esot teju vai pornogrāfiska, filma ir patiešām ļoti laba. Kaut vai tāpēc vien, ka es sen neesmu redzējis kādā filmā vienu aktieru pāri - kā šeit Raienu Goslingu un Mišelu Viljamsu tik perfekti iejūtamies personāžos divos atšķirīgos attiecību posmos, pašiem personāžiem gan vizuāli, gan iekšēji pārvēršoties līdz nepazīstamībai un pazaudējot to, ko mēdz saukt par mīlestību. Varoņu pārtapšana šeit ir kas vairāk kā tādās filmās kā "Back to the Future", kur tu lieliski redzi, ka vienā gadījumā aktieris ir nogrimmēts jaunāks par saviem īstajiem gadiem, bet otrā - vecāks. Un pat ne tā kā "Tron: Legacy" gadījumā, kur aktieris ir digitāli pārveidots jaunāks, vienlaikus tomēr vairāk izskatoties pēc CGI un nevis pēc cilvēka. Tikām šeit tas viss izskatījās tik dabiski un reāli, ka man pat sākumā bija grūti aptvert, ka tas jaunais foršais čalis un tas ne tik jaunais un ne tik foršais vīrietis ir viens un tas pats cilvēks. Patiešām wow!

Tajos četros gados, kas šķir šo ierakstu no The Pipettes debijas albuma, ne tikai nomainījās Lielbritānijas premjers (divreiz), ASV prezidents (vienreiz) un notika pasaules ekonomiskā krīze, bet arī pašas Pipetes vairs ne tuvu nav tās pašas, kas saulainajā 2006.gadā. Daudzas reizes šajā laikā nomainījās meiteņu grupas sastāvs, taču būtiskākais ir tas, ka "Earth vs The Pipettes" izklausās pēc pavisam citas grupas produkta nekā tā priekšgājējs. Kamēr agrāk Pipettes stilistiski līdzinājās piecdesmit-sešdesmito gadu popmūzikai, šoreiz ierakstā tiek prezentēti skaņdarbi, kas daudz vairāk iederētos septiņdesmito gadu otrās puses disko trakumā un astoņdesmito gadu eurotrash vilnī. Diemžēl ne viens, nedz otrs no šiem mūzikas virzieniem man nav sevišķi tuvs. Tas, ko Pipettes izpildīja iepriekš, bija foršs kičs, bet tagad tas vairs nav foršs. Manuprāt, šādas mūzikas gana daudz tika uzrakstīts laikā, kad tā bija populāra, un papildus draņķīgi popgabali, kas varētu papildināt Radio Skonto repertuāru mūsdienās vairs nav nepieciešami. Turklāt tas viss jau izklausās pēc tik atklāta plaģiāta, ka vienkārši bail un ja vien man būtu labākas spējas identificēt astoņdesmito gadu sviesta gabalus, es noteikti varētu šo ierakstu sadalīt pa tā kultūrcitātiem.

"It`s a holiday in Cambodia

Reiz dzīvoja kāds vīrs vārdā Viktors, kas strādāja savu senču arodā. Viņš visu savu dzīvi veltīja darbam un bija viens no labākajiem tā meistariem pasaulē. Viņa māte lepojās ar Viktora sasniegumiem un līmēja albumā avīžu izgriezumus, kas stāstīja par viņas dēla darbiem. Taču kādu dienu viņa ceļš krustojās ar bezkaunīgu sievieti vārdā Rouza, kas nupat bija visai apšaubāmā veidā ieguvusi prāvu naudas summu. Viņu tikšanās dēļ pasaule (vismaz uz laiku) zaudēja vienu no saviem profesionālākajiem algotajiem slepkavām.

Iesūtīju savu pirkstošanas stāstu. Daudzi gan to noteikti ir (vairākkārt) no manis jau dzirdējuši anyway.

"Blur" septītais un līdz šai baltai dienai pēdējais studijas ieraksts mēģina rast atbildi uz jautājumu - vai iespējama šīs grupas pastāvēšana bez Greima Koksona līdzdalības. Un tā vien šķiet, ka atbilde ir - ne visai. Tas nenozīmē varbūt uzreiz, ka Koksons bija vienīgais radošais šīs grupas dalībnieks un ka bez viņa grupa pārvērtās par kaku. Bet vienlaikus nav noliedzami, ka "Think Tank" jau pavisam neizklausās pēc tādas mūzikas, kas normāli asociējas ar "Blur". Grupas mūzika šeit ir kļuvusi visnotaļ eksperimentāla un nepopsīga, gandrīz pilnībā atsakoties no jebkādiem hooks un man vismaz ir grūti saprast, kā šis albums britu čārtos aizsniedzās līdz pirmajai vietai - tas ir pārāk alternatīvs, lai varētu būt populārs. Cik tajā ir dziesmu, kas varētu pretendēt uz iekļūšanu Blur labāko skaņdarbu izlasē? Varbūt "Out of Time" (Albārna dziedājums ir ļoti patīkams, bet apakšā tam ir visai šķidra melodija). Bet citādi ieraksts tiešām nav slikts, bet manā izpratnē tas ir pārāk neemocionāls un dīvains dīvainuma pēc. Protams, forši ka Albarns negrib apstāties, bet allaž iet uz priekšu, eksperimentē un variē ar savu mūziku, bet ne vienmēr jaunais ir labāks par veco. Un šķiet, ka ar šo ierakstu bija arī tā, ka kritika par to bija lielā neizpratnē - atradās gan bariem slavinātāju, kas apgalvoja, ka tas esot teju labākais, ko "Blur" jebkad radījuši, gan skeptiķu, kas teica, ka karalis ir kails un ka šādu ceļu Albarns izvēlējies vien tāpēc, ka viņš ir pazaudējis savu lipīgas popmūzikas radīšanas mūzu. Bet fakts paliek fakts - lipīgu ģitāras melodiju šajā ierakstā nav, un tas ir draņķīgi.