Kazhes pierakstu burtnīca

Rokmūzikas dziesmu tekstos bieži vien nopietni pētnieki atrod atsauces uz sātanismu, kristietības noliegšanu, izlaidīga dzīvesveida slavināšanu un tamlīdzīgi. Bet ne kurš katrs spēj šajā dziesmā:

"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:

Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.

Tā nu ir sanācis, ka uz nenoteiktu (bet domājams - ne ilgu) laiku esmu palicis bez velosipēda. Vakar atceļā no darba pie Kalnciema ielas pēkšņi konstatēju, ka aizmugurējā ratā vispār nav gaisa. Paskatos - ohoho! pārsprāgusi riepa. Jā, riepa un nevis kamera. Protams, ar kaut ko tādu varēja rēķināties, zinot to, ka man aizmugurējā riepa jau sen bija pārvērtusies par gandrīz autentisku "sliku". Un tomēr - nepatīkami. Tagad būs nepieciešams kaut kā saņemties aizcilpot līdz kādai bodei un nopirkt jaunu riepu, turklāt, ja rēķinās, ka sanāk braukt arī ziemā - ar nopietnāku protektoru, nevis pilsētas variantu.

Protams, ir nopietns jautājums, vai "singer-songwriter" ierakstus ir vērts klausīties tad, ja tu nesaproti dziesmu tekstus, un tā man diemžēl ir Nohavicas gadījumā, jo čehu valodā es droši vien atceros labi ja 100 vārdus. Taču Nohavica ir pietiekami interesants dziesminieks, lai viņu varētu klausīties arī tāpat vien. Muzikāli šis albums man visvairāk liek domāt par Kasparu Dimiteru (apmēram "Krusta skolas" ērā, it īpaši dimiteriska šķiet ierakstu ievadošā Jacek, kura atgādina, šķiet, "Glāzi ūdens"). Vismaz daļa šī ieraksta tapusi koncertos, varbūt pat pilnīgi viss, bet droši to apgalvot nevaru. Dažas šīs dziesmas šķiet jau iepriekš dzirdētas filmā "Year of the Devil", kurā Nohavicu redzēju pirmo reizi. Piemēram, "Ja neumim":

Ir gandrīz neiespējami noteikt, kāpēc tieši es izlēmu, ka man būtu nepieciešams noskatīties filmu "Please Give", taču kaut kādā veidā manā datorā tā bija nokļuvusi un otrdienas vakarā, kad filmas izvēle tika dota Blondyimp rokās, tieši uz "Please Give" krita viņas skatiens.

Braucu no rīta ar riteni uz darbu, kā allaž - pa Slokas ielu. Nezinu, vai teritorija starp Maritimu un Uzvaras bulvāri jau skaitās Uzvaras parks vai nē, bet ērtības labad pieņemšu ka jā. Tātad - šorīt atkal parkā atsākusies "simtlatnieku" nodarbināšana. Kādi 15 cilvēki ņem un kaļ ledu no vienas no parka taciņām. Cik nu katrs centīgi, tas pat nebūtu būtiski. Bet - liels daudzums cilvēku. Parka celiņi patiesībā jau tāpat ir ļoti labi iztīrīti un, manuprāt, tur nekādi papildu darbi nav nepieciešami. Bet nē - ir jātīra. Tikām tiltiņš pāri Mārupītei, kas atbilstoši manai izpratnei arī ir šī parka sastāvdaļa, pa ziemu nav tīrīts ne reizi - sniegs un ledus tur ir cilvēku kāju sablietēti biezā slānī, un braukt pa to ir ļoti problemātiski. Bet, protams, to tīrīt nevajag, jo gan jau ka kaut kāda birokrātiska absurda dēļ par tiltiņa tīrīšanu neviens nav atbildīgs. Nošausminos par, manuprāt, stulbo veidu, kā tiek likts lietā cilvēku darbs, un tad ieraugu kaut ko īpaši jēdzīgu - pa parka celiņiem braukā pussmagā mašīna, no kuras aizmugures divi veči lielām saujām bārsta maģisko komplektu - smiltis ar sāli. Vai tas patiešām ir vitāli nepieciešams - parkā kaisīt to pretīgo sāli? Nebija tur tie celiņi pirms tās kaisīšanas slideni, es tev saku! Bet nē - ir paredzēts kaisīt, tātad jākaisa, pofig, ka jēgas nekādas. Un saki vēl, ka nedzīvojam padomijā.

Šis ir viens no vislabāk novērtētajiem Makkas solo ierakstiem, un ciktāl viegla un dzīvespriecīga popmūzika is concerned, tam nav ne vainas. Nekāds Makartnija solo veikumu cienītājs es noteikti neesmu, bet man būtu jābūt ļoti stūrgalvīgam, lai apgalvotu, ka cilvēks, kas līdz 1969.gadam bija viens no pasaulē sekmīgākajiem lipīgu meldiņu autoriem pēkšņi vienā dienā Lindas Īstmenas ietekmē būtu pārvērties par komerciālu sūdu. Jā, ar laiku Makka patiešām komerciālisma zaņķī iegrima, bet "Ram" noteikti ne tuvu vēl nav tas brīdis. Stilistiski to varētu pat saukt par Makkas mēģinājumu radīt līdzīgu mūziku The Kinks veikumiem - viegli angliski lauciniecisku un relaksētu.

Izmantojot tādu brīnumu kā iWebKit, sāku pamazām taisīt šai lapai iPhone versiju. Pagaidām vēl gandrīz nekā nav - tikai sākumlapa faktoīdam ar ābolīgiem vērtējumiem, šur tur pieejamām un šur tur nepieejamām bildēm (ar API ņemtām no Amazon krājumiem). Taču man patīk, kas tur pamazām veidojas, un tas taču ir galvenais, ne?

Ko es līdz šim zināju par Mjanmu? Godīgi sakot - praktiski neko. Šī Dienvidaustrumāzijas valsts līdz šim man bija zināma tikai ar to, ka agrāk tā saucās Birma un pankroka grupas nosaukumu "Mission of Burma" (bet pat nevienu šīs grupas dziesmu es nezinu). Pat man tradicionālajā lauciņā - futbolā - nekādas emocijas Mjanma radīt nevar, jo šī valsts pat Pasaules kausa atlasē debitēja tikai 2007.gadā, un aktuālajā FIFA rangā Mjanma atrodas nākamajā vietā aiz Lihtenšteinas. Lai arī esmu mēģinājis šajā virzienā kaut ko "rakt", neesmu vēl dabūjis noskatīties nevienu Mjanmā uzņemtu mākslas filmu, bet par šī reģiona vēsturiski-politiskajiem aspektiem man zināšanu nav nemaz.