Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.

Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).

Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:

Pārlasot ģenerāļa Kutuzova memuārus, uzgāju tur nodaļu par kādu visai interesantu notikumu Latvijas, un konkrētāk - Rīgas - vēsturē: leģendāro kauju uz Daugavas, kas norisinājās 1975.gada ziemā.

Šķiet, ka pirmo reizi ar Gogol Bordello saskāros pirms pieciem gadiem, kad skatījāmies Everything is Illuminated, kur Eugene Hütz atveido vienu no galvenajām lomām un kur diezgan prominenti skan arī viņa grupas mūzika. Vēlāk nāca Wristcutters, kur atkal Gogoļa bordeļa mūzika bija viena no filmas šarma būtiskākajām sastāvdaļām. Šķiet, ka tā sistemātiski līdz šim laikam viņus klausījies nebiju, vienīgi tik daudz cik filmās un tik daudz, cik šos var dzirdēt pa Radio 101 (kur viņi ir dzirdami diezgan bieži, bet prognozējamā kārtā - ar tikai dažām dziesmām.

Manā izpratnē Mashup ir viens no stulbākajiem mūzikas risinājumiem ever - tu paņem divas dziesmas, sastiķē kopā un gala rezultātā neiegūsti pat vienu dziesmu. Ir gadījumi, kad šādiem piegājieniem ir māksliniecisks pamatojums ar dekonstrukcijas mērķi, kā, piem., The Residents un viņu "Third Reich and Roll", taču visbiežāk rezultāti ir totāls sviests, par ko varbūt var vienu reizi pasmieties, bet kā kaut ko tādu var baudīt kā patstāvīgu mūzikas veidu, man patiešām nav skaidrs. Lūk, tipisks piemērs tādam mashup, kas man nepatīk:

Skatījāmies mēs vakar tādu filmu kā Splinterheads. Tajā visai amatieriski tika parādīts Geocaching, ļoti savdabīgi interpretējot to, kā realitātē notiek slēpņošana: GPS ierīce, kura neļauj galvenajai varonei ne tikai noskaidrot, kurā virzienā viņai jādodas, lai atrastu klintis, bet pat ar tā palīdzību viņa nevar noteikt, pa ceļam uz objektu, cik tālu vēl atlicis, un tāpēc viņa jautā puisim - how far is it?; nez kāpēc, lai veiktu apkopi slēpnim, ko viņa pati izvietojusi klajā laukā, viņa nevis izmanto GPS, bet gan saka - let`s split up and search the field; sākumā pati saka - nepievērs citu cilvēku uzmanību, jo geocaching`ā tā darīt nedrīkst, tad izģērbjas un ar milzīgu švunku ielec ūdenī, piesaistot pilnīgi visu tuvumā esošo vīriešu uzmanību.

Uz šodienu "Splinterheads" ir vienīgā (man zināmā) mākslas filma, kurā tiek aktīvi iesaistīta mūsu nozīmīgākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe - geocaching. Jāatzīst gan, ka tev, man un pārējiem ir visas iespējas uztaisīt labāku filmu. Ja kas - varbūt vajag? Uzrakstām scenāriju un nofilmējam kādu aptuveni 10 minūtes garu slēpņošanas mākslas īsfilmu? Vismaz man šķiet, ka "Splinterheads" ir viena no tām filmām, par kurām es varētu kā bezkaunīgi iedomīgs tipāžs pateikt - es varētu labāk!

Velns - biju jau gandrīz ar lielām mokām uzrakstījis līdz galam šo aprakstu, kad nejauši nospiedu uz vienu bookmark, un viss izdzisa. Damn! Vajag uztaisīt kaut kādu aizsardzības sistēmu pret šitādu figņu! Tā no manis nekad nesanāks supervillain, ar šitādu neprofesionālu attieksmi!

11 gadus pēc iepriekšējās šīs franšīzes filmas iznākšanas "Rotaļlietu stāsts" ir atgriezies. Manuprāt - vai nu par agru, vai par vēlu. Par vēlu - jo pārāk daudz laika pagājis kopš otrās filmas, lai tie skatītāji, kam patika Toy Story agrāk, par to sajūsminātos arī tagad. Par agru - jo nav vēl pagājis tik daudz laika, lai viņi to skatītos kopā ar saviem bērniem. Bet varbūt vienkārši es šeit kaut ko bišķi esmu saputrojis, un visticamākais, ka Holivudas ļaudis zina, ko viņi dara (katrā gadījumā jauns "Toy Story" šķiet daudz aktuālāks nekā jauns "Tron"). Bet ne par to ir šis stāsts.