Kazhes pierakstu burtnīca

Indijas ekspedīcija bija pirmā "1000 jūdžu" sērijā, kur galvenajiem varoņiem nācās iztikt bez Expedition džipiem (ok - apvidus auto), jo tie bija aizturēti uz robežas, līdz ar to pārvietošanās notika ar dažādiem transporta līdzekļiem, kādi nu gadījās pa rokai. Kas savukārt nozīmē, ka šis bija daudz tūristiskāks brauciens, nekā, piemēram, ekspedīcijas uz Krieviju, kur čaļi bieži nokļuva vietās, kas bija patiešām atrautas no civilizācijas. Tiesa, tādā valstī kā Indija ir grūti iedomāties vietas, kur nebūtu cilvēku, jo pārapdzīvotība nav joka lieta. Nez, vai Indijas valdībai ir kādi plāni ierobežot savas populācijas pārmērīgu izplatīšanos (un vēl jo vairāk - vai tas vispār ir iespējams)? Katrā ziņā jāatzīst, ka Indija ir viena no tām valstīm, kurp es arī ļoti labprāt būtu aizbraucis, lai gan vienlaikus man ir zināmas bažas, ka pūļi man varētu šķist nomācoši. Līdz ar to es ļoti labi saprotu ekspedīcijas dalībniekus, kuri iespējami vairāk laika centās pavadīt prom no lielajām pilsētām.

Pirms aptuveni 15 gadiem ar vienu no šī ieraksta dziesmām sākās mana pazīšanās ar "Blur". Tajā tālajā gadā biju uzticīgs RBS TV skatītājs, un salīdzinoši skaidri atceros, kā tolaik tika pretstatīti Blur un Oasis, kad notika singlu cīņa starp "Country House" un brāļu Galaheru "Roll With It". Lai arī konkrētajā raundā Blur izrādījās veiksmīgāki, ilgtermiņā Oasis viņus salika (bet - ne ar savas mūzikas kvalitāti), bet man tolaik noteikti "Country House" patika labāk (lai gan tur pie vainas bija stilīgi popsīgais videoklips un nevis pati dziesma).

Vispār jau tā ir Lienes specializācija - rakstīt par kaut ko, kas reāli noticis, nevis teoretizēt par sviestu plastmasas pudelē (ja kas - šis konkrētais stāsts ir pilnīgi uz reāliem faktiem balstīts un stāsta par pārgājienu uz Pulksteņa ezeru). Un gadījumā, ja nu tevi interesē, kas ir stāstā aprakstītie personāži (as if anyone cared, un as if tam būtu sakars ar šī posta sākotnējo topiku), tad tie ir: Bubļova susliks, Gāršas susuris, Dzeltenvēdera cālis un Ēzelītis. Savukārt, ar sviestu plastmasas pudelē, protams, tiek saprasta pašgatavota ļerga, bet ar pārgājienu - skābes trips.

"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.

Kā likums, man nepatīk filmas, kurās ir daudz specefektu. Tam ir gluži vienkāršs pamatojums - pārāk bieži par filmu veidošanu atbildīgie ļaudis, ja daudz naudas ir ieguldīts datorgrafikā, kaskadieru trikos un citos acis apreibinošos pasākumos, uzskata, ka nekas vairāk filmai nav nepieciešams. Tādas nebūtiskas detaļas kā sižets, aktierspēle, filmas vēstījums, emocionālā sasaiste starp filmu un tās skatītāju var palikt nostāk, ja tev ir lidojoši moči, datorizētas čiksas un spektakulāri kautiņi. Žēl, ka man šāda pieeja nav pieņemama un līdz ar to - ka man nav pieņemams "Tron: Legacy".

Ir jau 14.janvāris, bet līdz šim šogad atrasti nožēlojami divi slēpņi, un atrasto/neatrasto bilance ir dramatiski slikta. Rītdien centīsimies kaut nedaudz šo situāciju labot. Cerams - izdosies. Citādi tie 122 slēpņi, kas mūs šķir no tūkstoša sasniegšanas, no dienas uz dienu kļūst arvien smagāki un smagāki. Un tas man netīk.

Kur tie gadi, kad pirmo reizi dzirdēju "Coin Operated Boy", kuru kaut kur mp3 formātā bija izracis Ziņģis. Bail pat padomāt, cik daudz šajā laikā ir mainījies, un it īpaši - cik ļoti ir mainījusies pasaule man apkārt. Par to, ka es šajos gados būtu diži pieaudzis, nobriedis un kļuvis vērtīgs sabiedrības loceklis, es laikam nebūtu pārliecināts, bet es ļoti šaubos, ka Ziņģis vēl joprojām mēdz klausīties dziesmas par Coin operated boys.

Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.

"Eņģeļu pilsētas" ekspedīciju mums sanāca skatīties gandrīz tāpat kā tai sabiedrības daļai, kas ir apgādāta ar to tehnoloģisko brīnumu, ko sauc par televizoru - pēdējās pāris sērijas bija jāgaida nedēļas garumā līdz to publiskošanai online. Var redzēt, ka veidotāji ir ievērojami progresējuši salīdzinājumā ar pirmo Krievijas ekspedīciju (Polāro loku), viss ir gan uzfilmēts labāk, gan tiek pasniegts pārliecinošāk. Tiesa, viens vecais niķis atkal bija - kā vienmēr, katra nākamā 1000 jūdžu sērija bija labāka par iepriekšējo, kas vismaz kaut kādu skatītāju daļu varētu pēc pirmajām sērijām aizbiedēt projām. Katrā ziņā man tā bija, ka pēc pirmajām 2-3 sērijām es varētu mierīgi pateikt "tālāk neskatīšos", bet jo tālāk uz priekšu skatījāmies, jo kļuva aizraujošāk.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.