Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu Liene sākumā negribēja skatīties, jo tā esot "pārāk perversa". Pēc tam, kad bijām to noskatījušies, viņa atzina, ka filma nemaz nebija perversa, un pauda sašutumu par to, ka kāds bija apgalvojis, ka tā tāda esot. Protams, beigās izrādijās, ka tas kāds ir Liene pati :)

Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.

Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.

Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.

Īsumā mana vīzija par to, kā Latvijā sākot ar aptuveni 20.gadsimta sākumu ir mainījies "burkāna un nūjas" metodes pielietojums.

Pēc ilgāka laika pie mums atkal viesojās kāds kaučsērferis - šoreiz tas bija 21 gadu vecs puisis no Ķīnas vārdā Cao, kuram mēs parādījām Alūksni un Balvus :) Cerams, ka viņam patika.

Ksavjē Dolāns ir neparasti spoža personība Kanādas kino. Čalis ir tikai 22 gadus vecs, bet jau režisējis divas filmas, kurās pats spēlējis galveno lomu (un bijis arī scenārija autors un producents), tās abas ar panākumiem izrādītas Kannās, un vismaz pagaidām šķiet, ka Dolāns vienkārši nespēj kaut ko darīt vāji vai viduvēji. Plus vēl līdzās režisora un scenārista talantam puisis ir sasodīti izskatīgs - īsi sakot, viņam ir dots ļoti daudz.

Norvēģu filma "Troļļu mednieks" lielos vilcienos ir veidota pēc tās pašas receptes, kas pasaulei deva "Blairwitch Project" un veselu virkni filmu, kas tai centās līdzināties. Kas pozitīvi atšķir šo filmu no pārējām, ir spēja pasmieties pašai par sevi + lielisks mazbudžeta kino apvienojums ar pietiekami profesionālu vizuālo pusi. Ideja ir visai vienkārša - jaunieši uzņem filmu par mīklainos apstākļos saplosītiem zvēriem un cilvēkiem, kur par vainīgajiem tiek uzskatīti lāči, taču kaut kas tajā visā nelīmējas kopā un īpašas aizdomas raisa kāds noslēpumains vīrs, kas brauc ar visai smagi cietušu Land Rover Defender un kas it kā ir malu mednieks. Jaunieši šo vīrieti izseko un uzzina, ka patiesība ir drusku savādāka - lāči ir tikai sabiedrībai izmantojamā atruna, kamēr patiesie plēsoņas ir troļļi, kuri nav vis radījumi no leģendām, bet gan liela izmēra plēsēji, kuri visai lielos daudzumos mīt Norvēģijas mežos un kuri cilvēku sajūt pēc smakas, bet it īpaši labi viņi saož kristiešus.

Kad pirms vairākiem gadiem (omg! veseliem septiņiem) skatījos iepriekšējo zināmo Silvēna Šomē filmu - The Triplets of Belleville, tās stils man nepavisam negāja pie sirds. Tagad, būdams vecāks, dzīves gudrāks un arī kino mākslā izglītotāks, es "Iluzionistu" skatījos jau ar pavisam citām acim kā toreiz Belevilu. Multfilma "Iluzionists" ir balstīta uz scenārija, kuru uzrakstīja izcilais franču režisors Žaks Tatī (zināms ar savu varoni Ilo kungu, esmu redzējis divas viņa filmas - Les Vacances de Monsieur Hulo un Mon Oncle kā veltījumu savai meitai. Tiesa, šajā jautājumā veidojas neliela pretruna, jo Šomē filmu radīja kā veltījumu vienai Tatī meitai, kamēr daudzi uzskata, ka patiesībā šis darbs ir tēva atvainošanās savai otrai - ārlaulībā dzimušajai - meitai. Taču ne jau tas šajā filmā ir būtiskākais, kam tā ir veltīta, un kāds ir tās vēsturiskais konteksts. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā ir multfilma, kas veidota perfektā Tatī maniere - ar minimālu dialogu klātbūtni un daudz lielāku uzsvaru uz varoņu mīmiku un žestiem, ar savu devu humora, bet tomēr - dziļu traģismu. Filma stāsta par kādu pusmūža iluzionistu, kurš klejo pa Eiropu līdz kādas Skotijas nostūrī viņš izrāda labestību pret kādu jaunu meiteni, kas ar viņu nerunā vienā valodā, uzdāvinot viņai kurpes. Tālāk viņi dodas kopā, un vecais vīrs tērē savus līdzekļus līdz pēdējam, izdabājot katrai šīs meitenes vēlmei, līdz no viņa nekas pāri nepaliek. Jāpiezīmē arī, ka vecā vīra un jaunās meitenes attiecības nav seksuālas, drīzāk tās ir tēva un meitas attiecības, un nav brīnums, ka Tatī pavadīja daudzus gadus, strādājot ar šīs nekad neuzņemtās filmas scenāriju. Toties šādā animētā veidolā ir sanācis tas, kas citādi nebūtu iespējams - galveno varoni filmā atveido pats Tatī vai pareizāk - tā ir viņa animēta versija, kas ļoti precīzi atbilst lielā auguma vīram Ilo kungam, ar kuru droši vien vairumam arī asociējas pats Tatī.

Grema Grīna grāmatu vidū nenoliedzami ir nopietnāki darbi un mazāk nopietni, un "Loser Takes All" bez variantiem ir viens no mazāk nopietnajiem, grāmata, kas diezgan labi varētu kļūt par pamatu kādai vieglai romantiskai komēdijai. Tās galvenais varonis ir kāda liela uzņēmuma jaunākais grāmatvedis (kurš gan patiesībā nav nemaz tik jauns), kas grasās precēties pavisam jaunu un vienkāršu (lai gan ne bez savām dīvainībām) meiteni. Viņiem viss jau ir saplānots (vienkāršas un lētas kāzas ar medusmēnesi turpat Anglijā), kad pēkšņi sagadās, ka viens no uzņēmuma īpašniekiem piedāvā šim grāmatvedim iespēju apprecēties Montekarlo un tad doties kopā ar priekšnieku ceļojumā pa Vidusjūru priekšnieka jahtā. Sapnis, ne kāzas, vai ne? Drīzāk, protams, ne, jo ieradušies Montekarlo topošie vīrs un sieva pamazām atklāj, ka priekšnieks par viņiem ir pilnībā aizmirsis un aizdevies, kur nu viņa sirds vēlējusies. Tā rezultātā šie ir bez līdzekļiem dārgā viesnīcā, un bez sevišķām perspektīvām. Bet tad grāmatvedis ņem rokā savus matemātikas dotumus un izstrādā shēmu, pēc kuras Montekarlo kazino viņu padarīs bagātu. Un shēma nostrādā, taču burtiski pāris dienu laikā viņš kļūst atkarīgs no sava jaunā "darba" un tā pārņemts, kā rezultātā viņš visai ātri pazaudē savas nupat apņemtās sievas mīlestību, un ir tikai viens veids, kā to atgūt - kļūt atkal plikam un nabagam. Tāpēc jau grāmata saucas "Loser Takes All". Naivs, sentimentāls un ļoti simpātisks romāns, bez jebkādām pretenzijām uz vērtīgas literatūras statusu, uzrakstīts tipiski griniskā manierē, ļoti asprātīgs un patīkams lasīšanā, tradicionāls komiskās literatūras piemērs, kas seko Džeroma K.Džeroma tradīcijām, tikai izvairoties no Džeromam pārmērīgi raksturīgās moralizēšanas.