Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējo dienu laikā divos neatkarīgos avotos (visai draņķīgas kvalitātes romānā un "1000 jūdzes Mjanmā") tika piedāvāta viena un tā pati atbilde uz šo jautājumu. Proti, Āzijā mītoša cilvēka acij divi eiropieši izskatās tikpat līdzīgi kā eiropietim - divi ķīnieši. Un līdz ar to, ieraudzījuši tevi uz ielas, viņi (kas kaut kādā mērā seko tam, kas notiek apkārtējā pasaulē) tavā izskatā sazīmē kaut ko līdzīgu kādam citam baltajam, un pieņem, ka tu esi attiecīgā slavenība.

Džejs Makinernejs? Šķiet, tas nav viens no zināmākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, lai arī viņa romāns "Bright City Lights" skaitās relatīvi labi zināms. Bet man - noteikti šis putniņš bija svešs. Taču tagad esmu vienu viņa romānu izlasījis. Tas saucas "Ransom" un tas stāsta par kādu vīrieti (uzvārdā Ransom), kas no savas dzimtās Amerikas un papiņa - TV producenta - ir aiztinies uz Japānu, kur viņš strādā par angļu valodas skolotāju uz pusslodzi, bet brīvajā laikā apgūst karatē cīņas mākslu (sportu? filozofiju? kā pats vēlies, tā to sauc. Mana atbilde droši vien būtu - whatever). Viņam ir draugs Raiders, kuram savukārt ir vjetnamiešu draudzene Merilina, kas dzied naktslokālā un kura esot sapinusies ar jakudzu. Tikām pašam Ransomam ir naidnieks - arī austrumu cīņās māku guvušais un diezgan izteikti plānprātīgais tips DeVito, kurš visu laiku grib sarīkot "mahaču", kura rezultātā Ransomam būtu jāmirst. Saturiski grāmata ir diezgan trula - tāds tipisks lētā stila romāns ar tipiskajiem personāžiem, kas varētu iemiesoties B klases filmās (noteikti, tas arī bija viens no šī autora mērķiem), kas tomēr cenšas nenolaisties pārāk zemu - te arī ir zināmas atsauces uz draņķīgiem TV šoviem un mākslinieka pašcieņu. Jā - autors atļaujas diezgan izteikti ņirgāties par televīzijas kvalitāti, kas laikam gan ir kaut kāda uzdrīkstēšanās, bet diemžēl par viņu pašu var just, ka viņš ir tāda paša stila "rakstnieks", kā, piemēram, Dens Brauns - proti, cilvēks, kuram nav raksturīga spēja izteikt kaut ko patiešām svaigu, vai vismaz to eleganti ietērpt. Jā, šajā grāmatā izteikti trūkst elegances. Sporta valodā runājot, Makinerners ir tāds normāls AHL komandas 2.-3.maiņas hokejists - vecis, kurš var tev nepieciešamības gadījumā iedot bietē un var arī iesist kādus vārtus "ar gaļu", bet tehnikas ziņā - ne labāks par Raiti Ivanānu.

Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem.

Nav jau pirmā reize, kad kaut ko publiski apņemos. Un tomēr - varbūt šoreiz būs tā īstā? Tātad - sākot no rītdienas:

My sincere regards, My name is Daniel Wilson, from Sydney, Australia. I am sending you this email from the confines of my hospital room, I have been diagnosed to be suffering from Esophageal Cancer, to my greatest bewilderment; my doctor informed me that I have only a few months to live due to the spread of the cancer to other areas of my throat and upper chest. The news was so devastating to me, that I decided to stay within the confinement of my hospital room and live out my last days on earth quietly. I asked that my hospital room be equipped with a laptop so that I can take care of some outstanding issues. One of which is my desire to donate a sizable amount of money to cancer research institutes and other deserving charity organizations. I wish that you receive the funds, and assist me in disbursing the funds to the above mentioned organizations.

Biju apņēmies atdot 10 grāmatas bibliotēkai, un tagad tas beidzot ir izdarīts. Kopumā 2 dažādas bibliotēkas no manis saņēma 11 grāmatas, kuras viena no otras ļoti atšķiras gan satura ziņā, gan veidā, kā tās nonākušas manā īpašumā, taču grāmatas vienoja tas, ka tās visas bija relatīvi nesen izdotas, labā stāvoklī un, domājams, Rīgas bibliotēkās vairākas no tām līdz šim nebija sastopamas.

"Amon Düül II" ir viens visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kuru tā īsti par grupu saukt laikam nebūtu pareizi. Lai arī krautrokā viņi ir vieni no centrālajiem milžiem līdzās "Can", "Faust" un "Kraftwerk" (ja pēdējos, protams, vispār var saukt par krautroka pārstāvjiem), šī kolektīva vēsture ir ļoti īpatnēja. Sākotnēji bariņš radoši noskaņotu Minhenes jauniešu 1967.gadā izveidoja apvienību ar "Amon Düül", kas nemaz nebija grupa, bet gan tāds kā mākslinieku putras katls, kur katrs darīja to, ko atzina par labāku. Drīzumā šajā komūnā muzikāli noskaņotie mākslinieki izveidoja ansambli "Amon Düül", bet kādu laiku vēlāk arī "Amon Düül II". Jāpiezīmē, ka otrais "Amon Düül" nebija pirmā turpinājums, jo abi kolektīvi pastāvēja vienlaicīgi, daļa dalībnieku tiem pārklājās un rotēja savā starpā, un tāpat nevar teikt, ka "Amon Düül II" būtu tā kā futbolā rezerves komanda, kurā spēlē tie, kas netiek pirmajā manšaftē. Vienkārši bija divi "Amon Düül", no kuriem katram bija nedaudz atšķirīgs redzējums.

Pagājuši tikai desmit gadi, bet iedomāties, ka mūsdienās varētu tikt uzņemta līdzīga filma kā "Austrumi-Rietumi" vairs nav iespējams. Kā gan būtu iespējams, ka filmā, kuras tapšanā piedalās ievērojami krievu kinematogrāfa ļaudis, tiktu negatīvā veidā atainota ne tikai Staļina laika padomju savienība, bet arī valsts Hruščova laikā, pēc "personības kulta" beigām? Un patiesībā - pat par Staļina laiku mūsdienās tā īsti vairs tik slikti izteikties nevar. Bet šajā filmā vēl var, jo tā tapa pirms-Putina ērā. Filma ir patiešām starptautiska - līdzās franču kino pārstāvēm Sandrīna Bonērai un Katrīnai Denēvai šeit piedalās ievērojami krievu aktieri - Oļegs Meņšikovs, Sergejs Bodrovs jaunākais, un arī ukraiņu (Bogdans Stupka).

sk.attēlu

Šī filma, lai arī tā skaitās tapusi Ziloņkaula krastā, manās acīs vairāk būtu uzskatāma par Francijas kino produktu. Tiesa, Francijā tā par grāvēju nekļuva, toties daudziem par pārsteigumu tā kļuva par grāvēju ASV. Arī filmas režisors Žanžaks Ano vēlākos laikos savas filmas uzņēma ievērojamu starptautisku projektu ietvaros, zināmākās no viņa filmām ir The Name of the Rose (par kuru esmu uzrakstījis ļoti kritiski, lai gan tagad droši vien to novērtētu uz 7-8) un "Seven Years in Tibet" (kuru es pārsteidzošā kārtā neesmu redzējis). Taču šoreiz - par šo filmu "Melnie un baltie krāsās".