Kazhes pierakstu burtnīca

Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.

Tūrs Heijerdāls - lūk, tas bija viens vecis! Es neesmu no tiem ļaudīm, kam tīk teikt: "Eh, kā es apskaužu X, kā gribētos dzīvot viņa dzīvi." Bet šajā gadījumā teikšu - jā, es gribētu tā nodzīvot kā Heijerdāls. Un pulkstenis tikai tikšķ - laiks iet arvien uz priekšu, un es joprojām neko neesmu izmainījis šai pasaulē. Joprojām esmu standarta algots darbinieks ar 9-5 darbu, kas vakarā pēc darba skatās filmas, pavada brīvdienas ārpus pilsētas un reizi gadā dodas atvaļinājumā. Ar laiku, ar gadiem es droši vien nomierināšos un uzskatīšu, ka tā tam būs būt, ka viss ir kārtībā, ka daudziem klājas sliktāk nekā man un ka vispār jaunības maksimālisms ir stulbs un bezjēdzīgs. Bet vēl tā diena nav pienākusi. Vēl es neesmu gandarīts ar neko.

Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.

Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.

Nekad neesmu slēpis savus politiskos uzskatus. Savu balsi nelietderīgi varu izmantot kopš 2002.gada Saeimas vēlēšanām un līdz šim esmu balsojis par sekojošiem sarakstiem:

Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem - vismaz ne vairāk kā tās ir domātas pieaugušajiem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.

Ar šo albumu Deep Purple faniem stājās priekšā pilnīgi jaunā veidolā - no grupas bija prom nepietiekami roķīgie Evanss un Sempers, kuru vietas ieņēma Ījans Gilans un Rodžers Glovers, tādējādi paveicot Deep Purple pārtapšanu grupas otrajā inkarnācijā jeb Mark II. Un šīs pārmaiņas ir ļoti jūtamas arī muzikāli - līdz ar jaunajiem dalībniekiem sākās tā grupas vēstures ēra, kuru pieņemts uzskatīt par "klasisko".

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.

Pirmo reizi mūžā biju uz junioru hokeja spēli. Kaut vai tādēļ bija interesanti. Vienlaikus - gan atmosfēras, gan spēles līmeņa ziņā tas ne tikai nelīdzinājās KHL spēlētājam hokejam, bet pat nedaudz atgādināja Latvijas čempionātu futbolā.