Kazhes pierakstu burtnīca

Selma Lāgerlefa pirmām kārtām neapšaubāmi ir slavena kā Nilsa Holgersona un viņa zosu piedzīvojuma autore, taču "Ārnes kunga zelts" vismaz manā izpratnē nav īsti bērnu grāmata. Lai gan bargajos Ziemeļos jau viss ir iespējams, bet stāsts, kurā bariņš laupītāju nežēlīgi nogalina visus kādas mājas iemītniekus. Te tev nav nekāda sociālistiskā reālisma, kur labais cīnās ar vēl labāku un kur progresīvā kolhozā ierodas vēl progresīvāks komjaunietis, lai padarītu šo kolhozu no vienkārši ļoti laba par izcilu.

No 29 cilvēkiem, kas uzrakstījuši šīs grāmatas aprakstus Amazonē, 21 to novērtējis ar piecām zvaigznītēm, nekautrējoties izmantot arī tādu vārdu kā "ģeniāls". Es neplānoju būt tik saulains.

Līdzīgs albums savam priekšgājējam, tikai mazāk interesants. Uz šo brīdi klausītājiem jau vajadzētu zināt, kā izklausās Deep Purple ar Morsu pie stūres, un pārsteigumiem vietas vairs nav. Kaut kāda iemesla pēc Purple šeit pēkšņi izmēģina jaunu piegājienu - demonstrē sevi kā analfabētu grupu, pāris dziesmām nosaukumus pierakstot fonētiski "Any fule kno that" un "Bludsucker" man dziesmu sarakstā vairāk atgādina tādu ansambli kā "Slade" un nevis Deep Purple. Turklāt jāņem vērā, ka "Bludsucker" nav nekas cits kā par jaunu ierakstīta kompozīcija no "In Rock", kura tolaik, protams, saucās "Bloodsucker". Un te man pat būtu jāpiekrīt, ka Morss ar klasiku tiek ļoti labi galā, un viņa un Lorda saspēle šajā dziesmā ir kolosāla. Jā, Gilans nedzied kā septiņdesmito gadu sākumā, bet arī viņš šajā gadījumā patiesībā nemaz tik traki nenobālē pats savas pagātnes priekšā.

Biju uz banku, kur man piedāvāja brīnišķīgu pakalpojumu - kredīta apdrošināšanu. Doma tur ir aptuveni tāda - tu samaksā kādu fiksētu naudas summu, kas nodrošina, ka tev turpmāko 5 gadu laikā EURIBOR likme nepārkāps kādu fiksētu procentu. Tādējādi tu nodrošinies pret pārmērīgu kredīta maksājuma kāpumu.

Ričijs Blekmors ir prom un tagad jau šķiet, ka uz neatgriešanos. Viņa vietā stājas Stīvs Morss, amerikāņu ģitārvirtuozs no fusion grupas Dixie Dregs. Piecus gadus pēc kārtas Morsu žurnāls "The Guitar Player" bija atzinis par gada labāko ģitāristu, līdz ar to šaubu, ka viņš māk spēlēt, nevienam nebija. Jautājums bija tikai - cik labi viņš iederēsies Blekmora vietā? Līdz šim tomēr grupa bija ierakstījusi tikai vienu albumu bez Ričija, un tas nebija nekāds šedevrs, un neapstrīdami spožākie grupas mirkļi saistījās ar diviem cilvēkiem - Blekmoru un Lordu.

Kā jau cilvēkam, kam ar web lietām ir visai ciešs sakars, man ikvienā datorā ir diezgan daudz dažādu interneta pārlūku. Taču vienmēr ir tāds pārlūks, ko izmantoju kā primāro, un tādi, ko lietoju tikai paretām. Darbā jau dažus gadus (kas nozīmē - dažos dažādos darbos) kā pamata pārlūku izmantoju Google Chrome, kas Windows vidē šobrīd man šķiet ātrākais un ērtākais variants. Jā, Firefox`ā ir Firebug, kamēr Chrome Inspektors nav ne tuvu tik ērts. Toties Chrome`am ir viena milzu priekšrocība - tas startē normālā laikā.

Jā, cīņa starp Blekmoru un Gilanu patiešām turpinās. Pēc iepriekšējā albuma izgāšanās kā komerciāli, tā mākslinieciski grupas biedri uzstāja Blekmoram, ka "Deep Purple" pastāvēšanai ir vitāli nepieciešama Gilana klātbūtne tajā. Blekmors nopūtās un pateica: "Labi, bet lai viņš nelien manās darīšanās!" Taču skaidrs, ka Gilans tajās līda, līdz ar to ātri vien pēc albuma ierakstīšanas no grupas aizgāja šoreiz jau Blekmors, vīlies savos ilggadīgajos cīņu biedros, kas nespēja saprast, ka Deep Purple ir Blekmora un nevis Gilana grupa. Labi, varbūt lietas apstākļi nebija gluži tādi, taču skaidrs ir tas, ka savā trešajā inkarnācijā Mark II sastāvā Deep Purple radīja vienu no savā vēsturē visvājākajiem ierakstiem, un vismaz daļēji pie vainas tur varētu būt ķīmijas trūkums grupas iekšienē. Ir gan, protams, piemēri, kad slikti savstarpēji sadzīvojuši mūziķi kopā rada šedevrus (piem., Bītlu "Abbey Road"), taču šis noteikti nav tas gadījums.

"The All Together" noteikti nav viena no pēdējās desmitgades labākajām angļu filmām, un es pat necentīšos pierādīt pretējo. Skatījos to primāri tāpēc, ka Martins Frīmens man šķiet esam ļoti labs komēdiju aktieris. Otrkārt, tāpēc ka nesen bijām noskatījušies šai visai līdzīgo "High Heels and Low Lifes", kurā bija arī viens no šīs filmas varoņiem - Danny Dyer.

Ar Niku bijām draugi teju no pirmās skolas dienas. Kopā ar viņu darīju visdažādākās muļķības, sen vairs nezinu, cik daudzās no tām biju iniciators, cik daudzās - tikai sekotājs. No otrās klases (jo pirmajā negājām) līdz pat sestajai-septītajai Niks bija mans labākais draugs, cilvēks, kas pie manis mājās bija sastopams gandrīz tikpat bieži kā es pats. Kādu laiku mūsu "kroņa" numurs bija ietērpties kaut kādās frīkainās lupatās, ko nu varēja atrast manu vecāku krājumā un klīst pa ielām uzmākties cilvēkiem. Kāda tam apakšā bija doma - ne mazākās idejas. Niks dzīvoja tolaik manās acīs glaunās 12 stāvu mājā, viņam mājās bija videomagnetofons laikos, kad es par kaut ko tādu pat nevarēju sapņot.

Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.