Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc daudzu ļaužu vārdiem "State of Confusion" ir tas pēdējais punkts, kurā vajadzētu atvadīties no grupas "The Kinks". Šis ir pēdējais grupas albums, kurš izpelnījies puslīdz atzinīgu kritikas attieksmi un tam arī izdevās sarūpēt grupai tās pēdējo hitu - "Come Dancing", kas Billboard karstāko dziesmu topā sasniedza augsto sesto vietu - šādā līmenī grupa nebija tikusi veselus 18 gadus. Dziesma gan ir ļoti optimistiska un lipīga, bet vienlaikus man tā šķiet piederīga citai ērai un tā izklausās pārmērīgi radīta, lai patiktu preteen vecuma jauniešiem, un tās kontekstā nevaru neiedomāties arī par pēdējo Beach Boys hitu - "Kokomo". Jauki jau tas viss ir, bet vienlaikus - stipri cheesy.

Sākotnēji nemaz nebiju plānojis vakar/šodien izpildīt 24 stundu negulēšanas punktu no mana 101 uzdevuma saraksta. Taču beigās vienkārši nebija izvēles - no slēpņošanas pa Siguldas mežiem atgriezāmies ap 4:30, cēlies biju 6os, kur tad problēma vēl pusotru stundu palikt nomodā?

Joprojām nebūdams apmierināts ar to, cik daudz cilvēku nopirka "Low Budget", Rejs Deiviss izlēma iedot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un ierakstīja šo albumu. Viņš aptaujāja vairākus simtus cilvēku, lai noskaidrotu, kādas tieši bija 1981.gadā tirgus tendences popmūzikā, ko cilvēki gaidītu no jauna "Kinks" albuma, kādām jābūt melodijām, kādiem tekstiem un kādai - ieraksta noskaņai. Tad viņš iedzina studijā savu nepaklausīgo brāli Deivu un radīja šo albumu.

Līdz nesenam laikam es zināju 2 metodes, kā siet kurpju šnores - tradicionālo "krustiņu" un veikalos populāro taisno ar apakšas zigzagu. No vienas puses - it kā ar to ir pietiekami, no otras - nebūt nē. Vismaz ar to es saskāros, kad kedām tika nopirktas jaunas šņores, kas izrādījās īsākas par vecajām un nācās dažus caurumus atstāt neizmantotus.

Iespējams, Rejam Deivisam patiešām bija "low budget", kas lika šo ierakstu radīt, izteikti tēmējot uz labākiem pārdošanas rādītājiem. Nav jau brīnums - septiņdesmito gadu pirmās puses konceptuālie ieraksti bija finansiāli katastrofāli, Anglijā pēdējais Kinks albums, kas bija spējis vispār iekļūt čārtos, bija "Something Else by the Kinks" 1967.gadā, un arī Amerikā grupas pārdošanas rādītāji nebija nekādi izcilie.

Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.

Morisam Pialā bija dziļi nospļauties uz to, ko skatītāji varētu gaidīt no filmas par Vincentu van Gogu. Pāris lietas, bez kā šāda filma nebūtu iespējama atbilstoši manai iztēlei: dzīvošana absolūtā trūkumā ziemā nekurinātā dzīvoklī, saulespuķu gleznošana, auss nogriešana, mežonīgas alkohola ballītes (vienlaikus - skumjas savā bomzīgumā). Bet Pialā van Gogu parāda kā drīzāk vidusslānim piederošu vīrieti, kurš it kā ir ļoti jauks, bet vienlaikus - stipri neizturams, kuram ir raksturīgi sakari ar prostitūtām, bet kurš nav arī gluži bez jūtām, kuram gleznas rodas pavisam viegli un kura dzīve (un nāve) patiesībā ir diezgan rutīnas pilnas. Proti, šī nav viena no tām filmām, kuras tev parāda kaut kādu idealizētu (arī negatīvo iezīmju ziņā) varoni, kurš pārdzīvo milzīgu daudzumu vētru, lai beigās sasniegtu savu inner balance. Filmai ir dziļi vienaldzīgi tādi apsvērumi kā spriedzes kāpinājums, lūzumpunkti, negaidīti pavērsieni vai kas tamlīdzīgs. Tā stāsta par kādu vīrieti, kas ieradies pie sava ārsta laukos, lai tur atlabtu pēc lēkmes, kas viņu piemeklējusi pirms pāris mēnešiem. Vēlāk ierodas arī šī vīrieša brālis, kurš faktiski galveno varoni uztur, ar sievu un mazuli. Galvenais varonis, kurš ir vienlaikus mākslinieks, kura darbi gan nav zināmi plašākai publikai, iemīlas sava ārsta meitā. Ok, tas būtu pārspīlējums - viņa iemīlas viņā, jo mākslinieks nav tik ļoti emocionāls cilvēks, lai tā ņemtu un iemīlētos. Tad filmā ir vairākas ainas ar konfliktiem starp brāļiem, un visubeidzot mākslinieks izdara pašnāvību - bet arī to izteikti bez kaut kāda baigā spriedzes eksplozijas punkta.

"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.

Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.

Kolīnas Sero režisētā filma "Trīs vīrieši un šūpulis" ir viena no astoņdesmito gadu franču kino komerciāli veiksmīgākajām filmām, kinolente, kuras dēļ vēsturē iegāja gan pati Sero, gan visi trīs vīrieši - centrālo lomu filmā atveidotāji. No šīs trijotnes - Rolāns Žiro, Mišels Buženā un Andrē Disoljē, droši vien visievērojamākā karjera izdevās Disoljē, kas vēlāk 3 reizes saņēma Cēzara balvu, toties Buženā savu vienīgo Cēzaru saņēma tieši par šo filmu. Plus tā tika atzīta par gada labāko franču filmu, bet Sero saņēma ari balvu par scenāriju. Gan Zelta globusos, gan ASV Kinoakadēmijas balvās "Trīs vīrieši" tika izvirzīti kā labākā filma svešvalodā, Abas reizes līdz uzvarai šī filma netika, bet skaidrs, ka starptautisku atzinību tā tomēr saņēma. Tomēr ne visi bija sajūsmā - Roger Ebert to novērtēja uz puszvaigzni un izkritizēja par visu iespējamo. Kā tad ir patiesībā?