Kazhes pierakstu burtnīca

Kad iepriekšējā vakarā pirms došanās uz Angliju iegriezāmies pie Normunda un Noras, mēs nemaz nebijām domājuši skatīties kādu filmu, bet gan tik vien kā aizņemties elektrības pārveidotāju. Taču sanāca tā, ka filmu tomēr noskatījāmies, un turklāt tādu, ka tās baudīšanas procesā smējāmies, vēderus turēdami.

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.

Arvien vairāk klausoties Muse, man jāatzīst, ka man šī grupa ļoti patīk, lai arī tai ir pāris acīmredzami trūkumi. Sāksim ar slikto - šķiet, ka Belamijs un ieročnesēji sevi iedomājas esam par daudz viedākiem nekā viņi patiesībā ir. Līdz ar to viņu mūzika, viņu vēstījumi un viss saistībā ar šo grupu ir tik grandiozs un uzpūsts, ka reizēm gribas pat saskatīt līdzību starp viņiem un "The Darkness". Proti, bieži šķiet, ka viņi paši sevi neuzskata par rokmūziķiem, bet gan par 21.gadsimta praviešiem. To varētu nosaukt par Rodžera Votersa sindromu - tikai vēl vairāk hipertrofētu nekā pašam Votersam. Taču atšķirībā no ierakstiem, kuros Voterss atklāj savu pasaules mācītāja dabu, Muse vismaz neaizmirst par vienu lietu - ka ar gudrām runām nepietiek, vajag arī labu mūziku. Un tās trūkuma "Muse" albumos nav. Ja atmestu visu viņu pseidofilosofiju, sazvērestības teorijas un aicinājumus cilvēkiem pārņemt varu, bet pieņemtu, ka "Muse" dzied kā tas normālām grupām piedienas par pupiem un alu, tad viņu dziesmas tāpat varētu klausīties. Un patiesībā šī albuma slavenākā dziesma - "Time is running out" pilnīgi iespējams, ka tiešām ir par pupiem. Protams, te ir divi populārie viedokļi - pupi vai valdība, bet es laikam labprātāk izvēlēšos pirmo variantu. Man it kā patīk, ja rokmūzika ir inteliģenta, un Muse nebūtu tā grupa, kurai es pārmestu stulbumu, bet vienlaikus man patiešām šķiet, ka viņi ir pārāk... lieli... Proti, man patīk viņu dziesmas un man varbūt pat patīk tas, ko viņi ar savām dziesmām pasaka, bet vienlaikus man nepatīk viņu pārmērīgā nopietnība. Un līdz ar to reizēm man rodas sajūta, ka Muse ir tikai tādi sava laikmeta "Queen" - ansamblis, kuram patiesībā nav ne mazākās nojēgas par to, "what`s really happening", bet kas tāpat uzdodas par Delfu orākuliem. Un līdz ar to, piem., "Falling away with you" ievads man pārmērīgi atgādina kaut ko no banālaākajiem Queen gabaliem, kaut vai "Is this the world we created". Un patiesībā šis albums man arī patīk nedaudz mazāk kā tā priekšgājējs - es gan esmu daudz kur dzirdējis, ka katrs nākamais "Muse" albums esot labāks par iepriekšējo (tai skaitā pat "The Resistance"!), bet šajā jautājumā atļaušos nepiekrist - "Simetrija" man patīk labāk nekā šis ripulis, manai gaumei tas jau ir pārmērīgi nopietns.

Tas bija izaicinājums man pašam - uzņemt kaučsērferis no Igaunijas, turklāt vēl tādu, kam pirmā valoda ir krievu. Nezinu, vai šādu eksperimentu vēl atkārtošu, bet kaut vai tīri kārtības labad vienreiz tā izdarīt vajadzēja. Ņikita ir puisis, kas Tartu universitātē mācās par juristu un nesen atgriezies no gada Francijā "Erasmus" ietvaros. Rīgā viņš pieturēja ceļā uz Hannoveri, kur dodas apciemot savu draudzeni. Sākumā runāju ar viņu angliski, bet tad pārgāju uz krievu valodu - kaut kā man šādos gadījumos vienkārši šķiet nedaudz absurdi izmantot angļu valodu. No otras puses - kaučsērfingā tieši komunikācija angliski/vāciski ir tas, kas man pamatā šķiet interesants.

No Evansa ēras albumiem "Deep Purple" diezgan izteikti ir grupas veiksmīgākais projekts, taču tieši tas kļuva par iemeslu uz "art-fart" tendēto Evansa un Simpera izraidīšanai no grupas rindām. Mākslinieciskā kvalitāte, protams, ir laba lieta, bet šis albums komerciāli bija pamatīgākā izgāšanās, Billboard topā tas netika simtniekā. Taču muzikāli tas neapšaubāmi ir lielisks albums - šoreiz grupa pamatā spēlē pati savas kompozīcijas un tās ir ievērojami labākas nekā pirmajos divos albumos, turklāt atšķirībā no pirmajiem albumiem šoreiz ļoti daudz "uzspīd" arī Blekmors. Jā, šeit vēl joprojām "Deep Purple" vairāk izklausās pēc "Cream" nekā pēc sevis pašiem, bet tas šajā gadījumā nav nekāds mīnuss - varbūt "Blind" ir tikai kārtējā imitiācija, bet - cik lieliska imitācija! Un cik forša ir albuma slavenākā dziesma - "The Bird Has Flown"! Tā gan nekļuva par grupas veiksmīgo singlu turpinātāju, bet tālab tā nav mazāk lieliska. Tomēr albuma izteikts "centerpiece" ir to noslēdzošā "April", kas kļuva par tādu kā ievadu grupas pirmajam koncertalbumam - "Concerto for Group and Orchestra", kurā gan Evansa un Simpera vietā jau piedalījās Gilans un Glovers. Bet tas nemaina to, ka "April" ir patiešām lielisks klasiskās mūzikas un rokmūzikas apvienojums. Faktiski kompozīcija sastāv no trim pamata daļām - ievaddaļas, ko spēlē grupa; vidusdaļas, ko spēlē orķestris, un noslēguma, kurā atkal plosās paši Deep Purple. Un te jāatzīst, ka Lords, kas ir klasiskās daļas autors, patiešām labi mācēja rīkoties ar klasiskās mūzikas tēmām.

Rīts sākās ar tradicionālām angļu brokastīm, lai gan tajā rītā mēs vēl nezinājām, ka tās mūsu braucienā būs īpaši tradicionālas. Brokastu telpā ieradāmies 7:40 jeb desmit minūtes pēc oficiālā brokastu sākuma. Nekādu cilvēku pieplūdumu gan neredzēja un izskatījās, ka bijām pamodušies vēl pirms mūsu traktiera personāla. Tomēr pēc neilga laiciņa parādījās visai spēcigas miesasbūves vīrietis ar tetovētām rokām tērpies krekliņā ar Anglijas ģērboni. Nebija grūti noteikt, ka iepriekšējo vakaru viņš bija pavadījis jautri, bet gaidāmajā dienā viņa plānos noteikti ietilpa futbola skatīšanās. Kas gan tas būtu par angli, kas sestdienas vakarā neskatitos futbolu, nedzertu daudz alus un nemēģinātu sadot pa seju pretinieku līdzjutējiem? Uz jautājumu, vai mēs vēlamies “traditional English breakfast” un vai mēs ēdīsim “black pudding”, atbildējām apstiprinoši.

Lielā mērā tieši šīs filmas dēļ mēs nokļuvām brīnišķīgajā ceļojumā Kornvolā. Ja Lienīte nebūtu tās cienītāja un ja viņa nevēlētos aizbraukt uz Port Isaac, kur uzņemta lielākā dala šīs filmas, būtu mēs devušies sākotnēji paredzētajā Polijas-Slovākijas braucienā un neredzētu mēs nedz medniekus ar suņiem, nedz melno aitu pili, nedz pa braslu šķērsojamo upi, nedz Glastonbrijas toru, nedz Tintagelas pili. Un cik gan man tagad nepatīkami un sāpīgi ir atzīt, ka šī filma man itin un nemaz negāja pie sirds...

Grupas otrais studijas albums "Muse" Anglijā padarīja ja ne gluži par superzvaigznēm, tad vismaz ļoti tuvu tam. Kamēr "Showbiz" 29.vieta populārāko Lielbritānijas albumu parādē vēl ne par ko fenomenālu neliecināja (piemēram, grupas "Aqua" debijas ieraksts tika augstāk par to), "Origin of Symmetry" topu parādē tika līdz pat trešajai ailītei, apliecinot patiešām nopietna spēka ierašanos.

Šī filma diezgan droši ir nosaucama par Venecuēlas kino pēdējo gadu ambiciozāko un slavenāko produktu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka šī filma varētu lepoties ar lielu starptautisku atpazīstamību, jo Venecuēla noteikti nav tā valsts, kuras kino aktualitātem sekotu miljardi cilvēku visapkārt zemeslodei. Arī man tā ir pirmā noskatitā šajā valsti tapusī filma.

Piektdienas rītā patīkamā kārtā nebija jādodas uz darbu, tālab varējām nesteidzīgā gaitā pabeigt kravāšanos, slēpņu saraksta gatavošanu un citus obligātos pienākumus. Aizgāju pie vecākiem, lai tur uz nedēļu atstātu Čipi un pie reizes izdrukāt mūsu lidmašīnas biļetes. Nevēloties Oslo scenārija ar nepareizā paskata biļetēm atkārtojumu, šoreiz biju vērīgāks un sekoju tam, lai biļetes izskatītos pienācīgi. Pie reizes tētis man piedāvaja no viņa uz šo nedēļu aizņemties mazo laptopu, kuram pēc idejas vajadzētu ietilpt arī mūsu rokas bagāžā, šo iespēju izmantoju.