Kazhes pierakstu burtnīca

Atvaļinājuma ceļojuma pa Angliju (pamatā - Kornvolu) man bija divi pamata pienākumi - navigators un komunikācijas virsnieks. Proti, cilvēks, kas iet iekšā visos moteļos un moteļos, innos un bed&breakfastos, muižās un kempingos. Neskaitīju, ar cik lielu skaitu ļaužu šajā laikā aprunājos, bet pilnīgi noteikti - ar gana daudziem. Atmiņā vislabāk palikuši:

Iepriekš biju lasījis divas citas šī autora grāmatas, abas man bija patikušas. Diemžēl ne vienmēr trīs lietas ir labas, un arī šoreiz ar trešo lasīto romānu Jākobs Arjuni lika man vilties. Šī grāmata ir diezgan tipisks krimiķis/trilleris, kuru vada Ajuni populārākais literārais varonis privātdetektīvs Kemals Kayankaya, par kuru, atbilstoši Wikipedia, Arjuni līdz šim uzrakstījis četrus romānus. Grāmatas mezglu veido kāda pazudusi jauna taizemiete, kuru viņas vācu bojfrends izpircis no bordeļa, kurā viņa līdz šim strādāja. Taču taizemietei nebija papīru, lai likumīgi uzturētos Vācijā, tālab šiem nācās samaksāt kaut kādam dokumentu viltotājam, kas tajā vietā, lai iedotu papīrus, nolaupījis pašu sievieti. Nezinot labāku risinājumu šajā situācijā, cietušais vīrietis dodas pie privātdetektīva Kayankaya`s cerībā, ka tas viņam varēs līdzēt. Pamazām atklājas, ka pazudušās sievietes gadījums nemaz nav unikāls, bet gan daļa no lielāka cilvēku apčakarēšanas tīkla, pret kuru laikam jau principiālu iebildumu nav ari policijai, jo kam gan tai vajadzīgi nelegālie imigranti.

More of the same. On their second album "Deep Purple" sound more confident than on "Shades" and the only thing this record really misses is a hit single. While "Shades of Deep Purple" had "Hush", this album`s main single - another cover, this time of "Kentucky Woman", is nowhere near as powerful as "Hush". Mainly its problem is that it (to me) doesn`t have the super powerful Deep Purple sound, it`s too much drained in the 1960s and doesn`t seem suited well enough for modern times. This way much more impressive is an original composition by the band - "Listen Learn Read On". The sound of the band here is typical DP of the early years - with a powerful interplay between Blackmore and Lord, only the vocals are very much different - Gillan would roar in a completely different manner, much more powerful. Once again Purple prove themselves as a "Beatles" cover band - this time they try themselves at "We can work it out". Even the original version is not among my favourite Beatles` songs, but the cover adds nothing to it, and unlike their rendition of "Help" there isn`t really any significant change between the original and their version - just the tempo once again is slower (but not radically), but the rest remains pretty true to the original. Plus one more cover - "River deep mountain high" drags on way too long - over ten minutes, which isn`t justified as the band doesn`t do much interesting stuff on here. And overall there is not enough of Blackmore`s presence on this record - this basically is a Lord + Evans record, while all Blackmore does is provide an occasional solo which are far from his best anyway.

So jauno angļu miniseriālu mums noskatīties ieteica Ziņģis, paspējis pats noskatīties vien pirmo sēriju. Tā kā sevi uzskatu par Holmsa cienītāju, neredzēju iemeslu, kālab lai mēs to neiečolētu. Un tā mēs arī izdarījām.

Īsti nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Ivlina Vo romānu "Atkal Braidshedā" - vajadzētu paņemt to oriģinālvalodā no bibliotēkas un pievarēt, it īpaši ņemot vērā to, ka Vo kā autors man ļoti patīk. Bet tagad vismaz esam noskatijušies filmu. Atšķirībā no "Grēcīgās miesas" ekranizācijas Stīvena Fraja izpildījumā, Džuliana Džerolda veidotā filma ir tiešām kvalitatīva un skatāma.

Atbilstoši Wikipedia ierakstam šajā stāstu krājumā būtu jābūt septiņiem stāstiem, kamēr manā izdevumā ir tikai četri. Taču izrādījās, ka sākotnējā variantā patiešām grāmata tika izdota ar šiem četriem stāstiem, bet pārējie pievienoti atkārtotos izdevumos. Lai lieki nečakarētos, pieņemšu, ka ar šiem četriem stāstiem pietiek.

Es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas "Mark I" uzskata par visu laiku labāko Deep Purple sastāvu vai vēl jo vairāk - "Shades of Deep Purple" par grupas labāko veikumu. Grupai šajā laikā vēl nebija īsti skaidrs tās tālākās darbības virziens, bija gaužām maz oriģinālkompozīciju un visi dalībnieki bija diezgan zaļi gurķi (buņģieris Ījans Peiss bija knapi 20 gadus vecs, vai pat vēl nebija) un neviens no viņiem vēl nebija tāds sava instrumenta guru, par kādiem viņiem bija lemts kļūt vēlāk. Kas attiecas uz grupas vokālistu Rodu Evansu - viņa balss bija labi piemērota tādai mūzikai, kādu DP spēlēja savos pirmsākumos, bet skaidri jūtams, ka "Mark II" kompozīcijām viņš īsti piemērots nebūtu.

Šķiet, ka katram slēpņotājam ir sava izpratne par to, kāds slēpšanas veids atbilst katram terrain un difficulty sarežģītības līmenim. Izskaidrošu, kāda ir mana filosofija:

1) Sviesta zivs - kaut kad vasaras sākumā nopirkām tādu zemnieku tirdziņā pie "Spices". Ēdu vairāku dienu garumā. Atceros, kad pirmo reizi tādu zivi nogaršoju pirms dažiem gadiem, dodoties līgo braucienā uz Kurzemes jūrmalu, man nepavisam šāda zivs negaršoja, bet pa šo laiku mana attieksme, kā izrādās, ir pamatīgi mainījusies, un tagad sviesta zivs manās acīs ir vairāk nekā ok.

Filma "Les Valseuses" ir dziļi amorāla. Tajā velti tu meklēsi 10 baušļu atspoguļojumu. Ticīgie tajā nesaņems atalgojumu par savu uzticību Jēzum, bet noziedzīgie - nedegs elles ugunīs. Arī kādu sadzīvisku morāli tajā meklēt nav vērts, tāpat - kādu dziļāku atziņu. Var pat teikt, ka filma ir trula un tā klaji demonstrē cilvēku zemiskāko dziņu izpausmes.