Kazhes pierakstu burtnīca

Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk kā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.

Dienu pēc atvadām no "Lost" pienāca sezonas noslēgums otram mūsu skatītajam seriālam - "The Big Bang Theory". Te gan jāatzīmē, ka šie abi seriāli manās acīs ir liekami divos dažādos plauktiņos. Katru nākamo "Lost"` sēriju es gaidīju ar nepacietību - kas tad tur notiks, kā tiks turpināts tas, ka tika kārtējo reizi aprauts pašā interesantākajā brīdī. Tikām ar BBT situācija ir savādāka - sērijas ir katra pati par sevi (ok, ir tur kaut kāds kopējs arc par Penijas un Leonarda attiecībām - but who cares about it anyway!). Tā ir vienkārša vakara atslodze, līdzīga kā paskatīties, piemēram, futbolu, nekas vairāk.

Tas beidzot ir noticis - seriāls "Lost" ir noslēdzies, tam apakšā var pavilkt lielu svītru un padomāt - ko īsti šis seriāls ir man kā skatītājam devis vai nedevis. Tā kā rakstu par to tikai vienu dienu pēc pēdējās sērijas iznākšanas, jābūt īpaši uzmanīgam ar spoilēšanu, lai kādam nesabojātu seriāla epiloga skatīšanas prieku. Lai arī centīšos pārāk daudz neatklāt, drošības labad tev rekomendēju šo tekstu lasīt tikai pēc pēdējās sērijas noskatīšanās un nevis pirms tās.

Kā cilvēkam, kam patīk melnās angļu komēdijas, man nemaz nevarēja nepatikt "Keeping Mum", lai arī vienā no galvenajām lomām tur ir manis ne sevišķi mīlētais Rovans Atkinsons. Taču šoreiz viņš ir pēc saviem standartiem pilnīgi normāls - viņš runā, netaisa debilas grimases un neizdod artikulētas skaņas.

Šo Luija Malla filmu vienreiz jau biju gandrīz noskatījies - proti, iesāku to skatīties, bet visai ātri iemigu un tālāko redzēju tikai fragmentāri. Bet patiesibā - šo filmu pilnīgi noteikti bija vērts noskatīties pilnībā. Sī ir ļoti tipiska jaunā viļņa filma - ar visām šim kino raksturīgajām iezīmēm, bet tas jau nav nekas slikts, ja ņem vērā, ka Jaunais vilnis bija viena no tām kino kustībām, kas šīs mākslas attīstībai deva ļoti daudz.

Šajā grāmatā apkopoti Grema Grīna stāsti, kas tapuši veselu 25 gadu laikā, un Grīns šeit lasītājam rāda gan savu nopietno, gan nenopietnu pusi, lieliski apliecinot to, cik plašs bija viņa talants.

"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.

Maikls Sera, kas filmā "Youth in Revolt" atveido galveno lomu, ir viens no šobrīd "karstākajiem" jaunās paaudzes amerikāņu aktieriem. Un vienlaikus viņš nemaz nav karsts aktieris, jo Seras liriskais varonis nav gluži līdzīgs Edvardam no "Twilight". Sera, kas popularitāti izpelnījies ar savām lomām tādas filmās kā "Superbad", "Juno" (un vairākās ne tik labās komēdijās) filmās atveido intelektuālu, bet stipri vien par sevi nepārliecinātu jaunekli ar troubled personīgo dzīvi. Viņa repertuārs ir gaužām šaurs un rada man neizbēgamu vēlmi pieminēt AC/DC, bet - kamēr recepte darbojas, tikām viss ir kārtībā. Ir gan redzēti ari piemēri, kad no šīs receptes nekas labs nesanāk - ja filmas materiāls ir draņķīgs (un tā bija gan "Nick and Norah`s Infinite Playlist", gan jo īpaši "Year One".

"Nowhere Boy" varētu būt lielisks prequel filmai "Backbeat" - kamēr BB stāsta par Bītlu dienām, kad grupa spēlēja Hamburgā, "Nowhere Boy" aptver Džona Lenona dzīvi pirms Hamburgas - skolu, spēlēšanu grupā "The Quarrymen" un viņa attiecības ar māti. Jā, tas ir interesanti, ka kamēr "Backbeat" lielākais uzsvars bija uz Džona attiecībām ar Stjuartu Satklifu, šajā filmā tā vietā tiek piedāvātas viņa attiecības ar māti - Džūliju Lenonu un tanti Mimi, kura Džonu uzaudzināja. Tikām Satklifs filmā vispār neparādās un tikai vienu reizi Džons piemin, ka viņš dzīvo kopā ar Stjuartu.

Renē Klemāns neapšaubāmi bija viens no tiem franču režisoriem, kuri Amerikas Kinoakadēmijas acīs savulaik kotējās īpaši augstu. Ne velti divas viņa filmas saņēma "goda Oskaru" kā labākās filmas svešvalodā (pirms šī balvu kategorija tika iekļauta standarta nomināciju komplektā), un arī "Gervaise" saņēma Oskara nomināciju. Attiecībā uz pirmo viņa "oskaroto" filmu gan situācija ir tāda, ka tā joprojām nav tikusi pārizdota un es vispār neesmu īsti pārliecināts, vai "honorary winners" man būtu jāiekļauj savā uzdevumā par franču filmu skatīšanos, bet vismaz pagaidām pieņemšu, ka varu tās atlikt vēlākam laikam.