Kazhes pierakstu burtnīca

Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.

Arnolda Beneta stāstu krājums "Piecu pilsētu stāsti" ir pirmais manis lasītais šī autora darbs, bet pagaidām šķiet - ne pēdējais. Krājuma darbība norisinās kaut kādās piecās Anglijas mazpilsētās (kam par prototipu kalpojušas 6 reālas mazpilsētas). Stāsti lielākoties ir drīzāk noveles nekā "short story" šī vārda tradicionālā izpratnē - ar negaidītu pavērsienu beigās, un diezgan skaidru "morāli". Vairāki stāsti ir izteikti komiski, bet ne gluži visi. Protams, vairums personāžu ir no upper-middleclass jeb tādām aprindām, no kurām pēc 1.pasaules kara atlika diezgan maz, jo to ļaužu, kas dzīvo no mantojuma un neko vērtīgu nedara. Varbūt vienīgi ir daļa personāžu, kuri iesaistīti keramikas rūpniecībā, bet lielākoties atbildīgos amatos. Lielā mērā var just, ka Benets ir līdzīga stila autors kā Džeroms K. Džeroms un (no jaunākiem laikiem) P.Dž.Vodhauzs. Viņš ir gatavs tevi kā lasītāju smīdināt, bet nav gatavs gluži uz jebkādiem izgājieniem, lai izraisītu tevī smieklus. Viņa personāži un situācijas ir diezgan slikti novecojuši - tādā ziņā, ka cilvēku savstarpējās attiecības un viņu lomas sabiedrībā šajā laikā ir dramatiski mainījušās, un tā rezultātā šī grāmata ir ne pārāk aktuāla.

Atbilstoši vairuma ekspertu domām šis ir viens no labākajiem agrīnajiem "ripojošo akmeņu" ripuļiem. Kā jau tas stouniem ir raksturīgs, ir pamatīga putra attiecībā uz ierakstu nosaukumiem un saturiem, jo versijas, kas tika izdotas britu zemē un štatos ir principiāli atšķirīgas, un dīvainā kārtā vēlāk par kanoniskajām kļuva tieši Amerikā izdotie albumu varianti, un arī šis ieraksts nav izņēmums.

Apskaties augstāk redzamo aptauju no "Vienotības" mājaslapas, un atbildi, lūdzu, uz sekojošiem jautājumiem:

Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?

Lai arī tagad esmu droši izlēmis, ka par Pēdējo partiju nebalsošu, tas nenozīmē, ka man tā būtu gluži vienaldzīga. Partijas komunikācija mani ir uzrunājusi, un man ir sajūta, ka tās "kampaņa" (ja to par tādu vispār var nosaukt) ir adresēta tieši man - gan idejās, gan to realizācijā es viņus "saprotu". Un gadījumā, ja pusgadu pēc vēlēšanām PP nebūs izgaisusi, es pat pilnā nopietnībā varētu apsvērt domu kļūt par tās biedru. Es neuzskatu, ka ir pareizi salīdzināt šo ar "Muļķu partiju", jo tas vien, ka PP izmanto netradicionālu veidu komunikācijai, nenozīmē, ka viņi būtu āksti, kas neko patiesībā nejēdz. Taču, lai manās acīs izzustu šaubas par viņu sirsnīgumu, man nepieciešams redzēt, kas un kā ar PP notiks pēc vēlēšanām. Ja partija mēneša laikā izkūpēs, tās blogā un Twitterī nebūs jaunu ierakstu un Rolšteins saņems kādu balvu par slēptu reklāmas kampaņu, tad viss būs skaidrs. Un tāpat viss būs skaidrs, ja mēnesi pēc vēlēšanām PP aktivitātes nekur nebūs zudušas un Laimes lācis turpinās klejot pa Latviju.

Atbilstoši jaunākajai SDKS sabiedriskās domas aptaujai, Saeimas vēlēšanās varētu uzvarēt partija "Par prezidentālu republiku", apsteidzot Kristīgos demokrātus. Izmantojot sarežģītu datormodelēšanu ar Microsoft Excel 2003 iebūvēto random funkciju, veikts sevišķi dārgs pētījums, kas ļāvis secināt, ka "Par prezidentālu republiku" varētu saņemt 15.24% vēlētāju balsu, kas varētu partijai nodrošināt 18 vietas Saeimā.

Ceļoties 4:30, atgriezāmies mājās 23:45. Kājas šobrīd ir kā piestas, galva - kā kubls. Šoreiz gan iztikām bez peldēšanās Tosmares ezera kanālā, bet citādi - visai nopietnu dieniņu aizvadījām. Dienas nagla - S. izbrauciens kā stopētājam kādas automašīnas bagažniekā. Un cik ļoti man gribētos, lai ritdien kādā brīnumainā kārtā kalendāra būtu vēl viena svētdiena!

Atskaite par līdzšinējiem piedzīvojumiem TA.

Turpinot ekskursiju ne pārmērīgi slavenās angļu filmās, nonācu pieturā ar nosaukumu "The Witches". Filma ir ekranizācija tāda pat nosaukuma Roalda Dāla bērnu grāmatai. Es kaut kā nebiju pacenties un apskatījies, un nez kādēļ pieņēmu, ka "The Witches" varētu būt kāds no Dāla darbiem pieaugušajiem, bet tā nav. Filma stāsta par kādu zēnu un viņa vecmāmiņu, kas ir vienīgi cilvēki, kas varētu glābt visus Anglijas bērnus no tā, ka ļaunās raganas viņus pārvērtis par pelēm. Tiesa, galveno varoni viņas par peli pārvērš gan.