Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim mana pazīšanās ar Kurtu Tuholski aprobežojās ar vienu viņa kopoto rakstu sējumu, kas mani nepārliecināja par nepieciešamību iepazīt šī autora daiļradi tuvāk. Taču pēc "Gripsholmas pils" izlasīšanas esmu gatavs kļūt par daudz lielāku Tuholska talanta cienitāju. Šis "vieglais atvaļinājuma romāns" kā tas tiek anonsēts grāmatas ievadā iedomātā sarakstē starp Tuholski un viņa izdevēju, stāsta par dažām nedēļām atvaļinājuma, ko Gripsholmas pilī pavada vārdā nenosauktais autors (reizēm saukts par Peter, reizēm par Fritzchen un reizēm - par Kurt, bet neviens no tiem nav viņa īstais vārds) un Lidija, saukta arī par Princesi. Protams, patiesībā viņa nav nekāda princese, bet gan sekretāre kādam resnam un nesimpātiskam konsulam. Zviedrijā viņi pavada dažas nedēļas brīvā mīlestībā, tusēšanā apkārt un ar citiem ļaudīm un vienkārši - esot ne gluži pieņemami sabiedrības morālei (tiesa - Vācijas sabiedrības, ne Zviedrijas, jo zviedri, šķiet, jau toreiz bija diezgan seksuāli emancipēti). Romānā ir arī dramatiskā līnija, kas skar kādu meiteni, kura dzīvo pansijā pie stingras un nežēlīgas saimnieces, kuru galvenie varoņi mēģina no turienes izpestīt. Taču grāmatā galvenais nav tas, kas ir uzrakstīts - bet kā tas ir uzrakstīts. Un uzrakstīts tas ir viegli, laiski un relaksēti, kā tādā "The Kinks" dziesmā. Un no tā, protams, var secināt, cik ļoti Tuholskis kā ebrejs bija tāls no vācu gara - vai nopietns āriešu autors uzdrīkstētos bez sevišķas pietāties aprakstīt "Ménage à trois"? Šādu romānu varētu uzrakstīt Remarks (jo ietekme no viņa šeit ir jūtama), ja viņš nebūtu piedalījies karā un ja viņš būtu pasācis smēķēt marihuānu. Tiesa, Tuholskis arī bija karojis, bet viņu tas, kā izskatās, nebija tik ļoti pārveidojis, un viņš spēja rakstit tā, ka šīs grāmatas lasīšana man atgādināja garšīgu saldējumu. Dažas vietas gan nebija tik viegli uztveramas, kad varoņi savā starpā sāk sarunāties "plattdeutsch" dialektā, kuru es (atzīšos godīgi) nesaprotu. Bet īsti tas netraucēja, un tā jau tas laikam bija domāts. Un vēl jāsaka - man bija grūti noticēt, ka šī grāmata uzrakstīta pirms 80 gadiem - tā ir tik moderna un tik bezkaunīga, ka arī 2010.gadā tās ekranizācija Holivudā varētu sacelt pamatīgu furoru. Ļoti rekomendēju, lai arī nezinu, vai to ir iespējams dabūt latviešu vai krievu valodā (anglisks izdevums gan esot).

"Undertaking Betty" jeb "Plots with a View" (filmas nosaukums Anglijā) ir melnā komēdija, kurā galvenajā lomā ir Brenda Blethyn, mums pazīstama arī kā tante Greisa no "Saving Grace". Tu varētu vaicāt: "Ja jau jums nepatika Saving Grace, kālab jums vajadzēja skatīties šo filmu?" Un es atbildēšu - no reason. Taču "Undertaking Betty" arī ir savi plusi, no kuriem galvenais ir daudz zināmāks aktieru ansamblis - līdzās Blythen`ai šeit redzami: Alfrēds Molina, Kristofers Volkens, Naomi Votsa un pat Džerijs Springers. Jā, tas pats Džerijs Springers, kurš bija aktuāls arī Latvijā laikos, kad es vēl gāju skolā. Ja kas - izrādās, ka Džerij Springera šovs vēl joprojām turpina pastāvēt. Nezinu gan, cik tas tagad ir populārs, un patiesībā pat nevēlos zināt, bet droši varu teikt, ka Springers ir atbildīgs ne tikai Weird Al Yankovic dziesmu "Jerry Springer" (Barenaked Ladies "One Week" parodija), bet arī par raidījumu "Okna". Man gan par šādām lietām uztraukties nevajadzētu - kā no TV diezgan brīvam cilvēkam, bet nevaru nepieminēt šādus faktus.

- Čipis ir nobarojies, šim nepieciešams tievēt

Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.

Tūrs Heijerdāls - lūk, tas bija viens vecis! Es neesmu no tiem ļaudīm, kam tīk teikt: "Eh, kā es apskaužu X, kā gribētos dzīvot viņa dzīvi." Bet šajā gadījumā teikšu - jā, es gribētu tā nodzīvot kā Heijerdāls. Un pulkstenis tikai tikšķ - laiks iet arvien uz priekšu, un es joprojām neko neesmu izmainījis šai pasaulē. Joprojām esmu standarta algots darbinieks ar 9-5 darbu, kas vakarā pēc darba skatās filmas, pavada brīvdienas ārpus pilsētas un reizi gadā dodas atvaļinājumā. Ar laiku, ar gadiem es droši vien nomierināšos un uzskatīšu, ka tā tam būs būt, ka viss ir kārtībā, ka daudziem klājas sliktāk nekā man un ka vispār jaunības maksimālisms ir stulbs un bezjēdzīgs. Bet vēl tā diena nav pienākusi. Vēl es neesmu gandarīts ar neko.

Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.

Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.

Nekad neesmu slēpis savus politiskos uzskatus. Savu balsi nelietderīgi varu izmantot kopš 2002.gada Saeimas vēlēšanām un līdz šim esmu balsojis par sekojošiem sarakstiem:

Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.