Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms dažiem gadiem (konkrētāk - 2004.gadā) kāda kinofestivāla (tas bija vai nebija Arsenāls? no idea) ietvaros skatījāmies pirmo dokumentālo filmu par aktīvistiem The Yes Men, kas nodarbojas ar izlikšanos par lielu starptautisku organizāciju pārstāvjiem un šo organizāciju vārdā uzstājas dažādos publiskos pasākumos.

Tajos laikos, kad sevi uzskatīju par "Queen" fanu, mana interese par grupu diezgan izteikti apgāja ar lielu līkumu tās pirmos ierakstus. Un var jau saprast, kālab tas tā bija. Kur šajos albumos būtu lielie hiti, dziesmas, kuras katrs cilvēks, kam rokmūzika ir pilnīgi sveša, tāpat zina no galvas? Kur šeit ir ekstravagantākās grupas iezīmes? Kur šeit ir tik ļoti tipiskie Meja solo gabali, kurus tu nesajauksi ne ar ko pasaulē? Sādu detalu te patiešām ir visai maz, bet vienlaikus šeit ir daudz kā tāda, ko ir grūti atrast vēlākos šīs grupas ierakstos. Ā, viena kopīga lieta ir gan - dziesmu teksti Queen ir bijuši banāli jau kopš laika gala, un Rodžers Teilors jau kopš pirmajiem grupas albumiem ir bijis atbildīgs par visapšaubāmākā satura dziesmām.

Šķiet, ka divos gados, kas šķir "Izņemiet savus kabatslakatus" un "Pēdējais metro" notika Žerāra Depardjē pārtapšana no simpātiska jauna aktiera par to Žerāru Depardjē, kuru pazīst visa pasaulē. Nē, viņš vienā mirklī nekļuva 20 gadus vecāks un viņa deguns neuzpūtās kā hēlija balons, bet - šajā filmā Depardjē izskatās jau pēc tā Depardjē, kuru es atceros no bērnībā skatītajām filmām - galvenokārt komēdijām, kurās viņš spēlēja kopā ar Pjēru Rišāru.

Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.

Es tiešām gribētu saprast, kālab tas ir tā, ka Svešvalodu bibliotēkā no Terija Pretčeta grāmatām ir pieejamas tikai tās, kuras ir primāri paredzētas gados jaunākai auditorijai. Man nav, protams, nekādu iebildumu pret bērnu grāmatām, bet vienlaikus - kur tad paliek pieaugušie? Jā, es zinu, ka tas pats "The Wee Free Men" nav 100% bērnu grāmata, un tomēr - ja man kā vienkāršam lasītājam ir vēlme iepazīt Pretčeta daiļradi kaut cik daudzpusīgi, diez vai labs viņa divu grāmatu komplekts būtu šī un "The Amazing Maurice". Vai ne tā?

Slēpņojot ar man pieejamo "budžeta" komplektu, nopietna problēma, ņemot Lodža slēpņus, ir saistīta ar nepieciešamību vadīties no viena punkta uz citu punktu, norādot attālumu un azimutu nākamajam punktam. Problēma ir tajā, ka TrekBuddy gluži vienkārši nepiedāvā iespēju pateikt, ka no šejienes vēlos doties 632 metrus 125 grādu leņķī. Tā faktiski ir vienīgā nopietnā problēma, kas būtu atrisināma ar labāka aparāta iegādi.

Kad "The Darkness" parādījās pie populārās mūzikas apvāršņiem 21.gadsimta sākumā, diez vai kāds paredzēja šai grupai ilgu mūžu un vietu rokmūzikas panteonā. Nenoliegsim, ka šī tomēr lielā mērā bija vairāk parodijgrupa un nevis īsts rokmūzikas ansamblis - Džastins Hokinss un viņa pavadošais ansamblis gan savu tēlu, gan mūziku veidoja kā septiņdesmito gadu arena rock parodiju un droši vien viņi savā laikā bija labākā alternatīva cilvēkiem, kas bija noilgojušies pēc laikiem, kad koncertos varēja aplūkot Frediju Merkūriju visā godībā. Un, manuprāt, Hokinss būtu bijis ideālais aizstājējs Merkūrijam, kad Queen apvienojās, jo viņam ir daudz labāk piemērota balss "Queen" klasisko eposu izpildīšanai nekā daudzu nemīlētajam Polam Rodžersam. Un, kā jau varēja gaidīt - The Darkness patiešām izjuka pēc divu albumu ierakstīšanas, jo joks ir labs tikai tik ilgi, kamēr tas ir svaigs.

Agrīno Keivu esmu klausījies nepiedodami maz - iespējams, tādēļ, ka šī viņa perioda ieraksti ir diezgan grūti klausāmi netrenētai ausij, un mana auss nav pati pasaulē trenētākā. It īpaši, ja ņem vērā, ka pēdējā gada laikā mūziku tiku klausījies gaužām maz - aizliegums darbā klausīties jebko citu kā vien tikai radio neveicina muzikālās gaumes attīstību. Un tagad kā vienu no pirmajiem baudāmajiem ierakstiem izvēlēties agrīno Keivu varbūt nebija tā pati gudrākā izvēle. Šajā albumā The Bad Seeds spēlē blūzu - tādu blūzu, kāds tas ir, iezejot cauri šīs grupas prizmai, proti, tādu blūzu, kurš ir melns un biedējošs, netīrs un nejauks, drūms un šaušalīgs.

Atkal jau nekā sevišķi ievērojama šajā punktā nebūs - velobrauciena sākumposmā, kad man bija nepieciešams atdzīvināt velosipēdu, mēģināju noskaidrot no Rīgas-Gulbenes vilciena konduktores, kur Gulbenē ir Statoil - neveiksmīgi. Tad aprunājos arī ar Gulbenes stacijas dežuranti, kura vismaz aptuveni man kaut ko paskaidrot varēja. Diemžēl plaķeņu stacijā nebija (kāds pārsteigums!).

Savas baisi garās mūziķa karjeras 25. studijas ierakstā Alice Cooper atgriežas pie pārbaudītām vērtībām. No skapja tiek izvilkts naftalīna pārklātais Stīvens, kārtējo reizi atgriežas zirnekļi un biedējoši slepkavas. Šajā konceptierakstā Kūpers atklāj saviem klausītājiem normālai C klases šausmu filmai atbilstošu sižetu - ar plānprātīgu maniakālu slepkavu, kas nogalina sievietes un ēd viņu kājas. Vai izdarās kaut kā līdzīgi. Man pat īsti negribās iedziļināties šajā sižetā, jo nekā īpaši jauka tajā noteikti nav, un neba nu tikai tekstu un satura dēļ ieraksts būtu baudāms vai nebaudāms