Kazhes pierakstu burtnīca

Nejauši sanāca tā, ka ar pāris dienu intervālu noskatījos abas slavenākās filmas ar Elodijas Bušē piedalīšanos. Par savu lomu filmā "Wild Reeds" viņa saņēma Cēzara balvu kā labākā jaunā aktrise, bet "Eņģeļu sapņi" viņai atnesa jau Kannu festivāla balvu par labāko sieviešu titullomu.

I love geocaching, there`s no doubt about it. And geocaching.com is one of my most visited websites. At the same time there`s one thing that I just can`t deny - in many ways this website blows.

"Vodka Lemon" ir alkohola tirgotuve, kurā strādā Ņina - atraitne armēniete, viena no filmas galvenajām varonēm. Alkohols, ko pārdod "Vodka Lemon", patiesībā nav nekāds šņabis ar citronu, jo kam gan Armēnijā vajadzētu īstu "vodka lemon". Ņina kapos iepazīstas ar savu bēdu brāli Hamo - viņš arī ir atraitnis, pēc tautības kurds, un tāpat kā Ņina - pilnīgi bez naudas. Viņa pensija ir mazāka nekā 10 dolāri mēnesī, un vienīgais veids, kā viņš spēj izdzīvot, ir laiku pa laikam pārdodot utenī šo to no savas iedzīves - pamatā krieviem un par cenām, kas ir ievērojami zemākas par to, ko viņš vēlētos saņemt. Vienīgā cerība uz labāku nākotni viņam saistās ar dēlu, kas dzīvo Francijā un no kura viņš cer beidzot saņemt kādu naudas pārskaitījumu, taču šī cerība nešķiet sevišķi pamatota. Vienīgais, kas Hamo dzīvē tagad notiek, ir došanās uz kapiem, lai atstāstītu savai mirušajai sievai pēdējā laika ievērojamākos notikumus. Un kā jau tas filmās notiek, starp abiem visai bēdīgajiem varoņiem rodas mīlestība, un tā viņu blāvajās dzīvēs ienes vismaz nelielu saules stariņu.

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.

Gabriela Garsijas Markesa uz šo brīdi pēdējais romāns "Atmiņas par manām skumjajām maukām" ir grāmata, kas droši vien (es tam īsti nesekoju) bišķi furoru sacēla, un Irānā tā pat tika aizliegta. Kas gan nav nekāds super sasniegums musulmaņu valstī, kur tiek aizliegtas ari daudz nevainīgākas lietas nekā grāmata par veci, kas uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu izlemj pārgulēt ar jaunavu. Jā, tu nepārklausījies (neizlasīji nepareizi). Romāna galvenais varonis patiešām ir deviņdesmit gadus vecs, un viņš vēlas savā dzimšanas dienā pārgulēt ar nevainīgu meiteni. Nekad iepriekš viņš šādi darījis nav, bet pircis prostitūtu pakalpojumus gan ir ļoti regulāri. Un pat gadijumā, ja sieviete, ar ko viņš pārgulējis, nav bijusi prostitūta, viņš tāpat vienmēr ir maksājis. Tāds, lūk, cilvēkam princips. Bet te viņam patrāpās jauna meitene, ar kuru viņš patiesībā nemaz nepārguļ, jo viņa ir tā pārgurusi darbā, ka vienkārši ir atrubījusies. Un te notiek šim vecim kaut kas pavisam nepierasts - viņš šajā meitenē iemīlas. Turklāt viņš iemīlas tieši viņas aizmigušajā gformā, jo viņš lieliski saprot, ka nomodā viņiem diez vai varētu būt daudz kas kopīgs. Viņš ir mūžsens intelektuālis, bet viņa - jauna lauku meitene. Un te - mīlestība. Dīvaini, vai ne?

Šo grāmatu Svešvalodu bibliotēkas plauktā patiesībā atrada Liene, kas ari bija paredzēta kā tās lasītāja. Taču visai ātri viņa secināja, ka "Emotionally Weird" nav viņai radita grāmata, un ka labāk būs, ja to izlasīšu es. Kopumā tas būs bijis pareizs lēmums, jo:

Ar šo grāmatu sāku pildīt uzdevumu - 25 grāmatas vācu valodā 1001 dienas projekta laikā. It kā jau lasīšana vāciski man sevišķi grūti neiet, bet vienlaikus visbiežāk problēmas rada tas, ka vācvalodīgā literatūra mani biežāk garlaiko nekā izklaidē. Līdz ar to grāmatas vāciski lasu salīdzinoši maz, kas, savukārt, nozīmē vienu - man vajag sevi papildus motivēt, lai šo valodu uzturētu pie dzīvības.

Neesmu īsti pārliecināts, ka bija gudra doma uz šo lugu iet kopā ar vecākiem. Ne tādā ziņā, ka man šī luga nebūtu piemērota, bet viņiem - gan. Laikam jau tāpēc, ka viņi nav šīs lugas mērķauditorija, bet es - esmu. Proti, es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ir bail pārvērsties par cēlgāzi - intertu gāzi, kas ne ar ko nespēj savienoties.

Viena no man raksturīgajām iezīmēm, par ko pats nepavisam neesmu sajūsmā, ir grūtības uzsākt sarunu ar svešinieku. Piemēram, ārzemju ceļojumos, ja esmu apmaldījies, cenšos nekad neko nevienam nevaicāt, bet mēģināt ceļu atrast pats. Man nepatīk klauvēt pie durvīm iestādēs un vaicāt, kur šeit atrodas viens vai otrs dienests. Un vēl jo vairāk es nevaru vienkārši pienākt klāt svešam cilvēkam un sākt ar viņu runāties.