Kazhes pierakstu burtnīca

Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.

Lūk, man būs mācība - neskatīties filmas tikai tāpēc, ka tur piedalās kāds aktieris, kas man patīk vienā seriālā. Šajā gadījumā "Dead like me" skatījos vien tādēļ, ka tur vienā no lomām ir Henrijs Ījans Kjūziks, labāk zināms kā Desmond no "Lost". Patiesībā arī filmas apraksts šķita saistošs - tas stāsta par organizāciju, kurā strādā "grim reapers" jeb "nāves" - proti, mirušie, kuru pienākums ir cilvēkam īsu brīdi pirms viņa nāves atbrīvot dvēseli, tā lai tā neciestu ciešanas mirstot. Taču kādu dienu "nāvēm" atnāk jauns boss - tas pats Kjūziks un pavēsta, ka nav īsti svarīgi, ko viņas dara, galvenais ir labi pavadīt laiku.

Skatoties šo Makau un Honkongas kopproduktu, mani pārņēma pilna pārliecība, ka šī ir viena no tām filmām, ko mēdz dēvēt par "Kārļa kino", proti, tāda filma, ko man nemaz nevajadzētu skatīties, bet kas būtu lieliski piemērota, lai N.R. to skatītos, kad pie viņa viesojas sievasbrālis (un es te nebūt necenšos aizvainot Kārli, vienkārši ir zināms, ka viņa attieksme pret filmām ar "gaļu" ir nedaudz citāda, nekā, piemēram, man). Taču Makau filmu izvēle nav pati bagātīgākā - kā gan citādi varētu būt, zinot, ka šī valsts izmērā ir (kā raksta Andris) pielīdzināma Jēkabpilij, vienīgi iedzīvotāju skaits tai ir radikāli augstāks.

Kā cilvēkam, kas jau ne pirmo gadu ar interesi seko Džeka Vaita muzikālajai (un ne vienmēr tikai muzikālajai) darbībai, man kaut vai principa pēc vien obligāti bija jānoskatās Vaita pirmās slavenās grupas - The White Stripes koncertfilma "Under Great White Northern Lights", kas dokumentē grupas pēdējo tūri pa Kanādu. Jā, tieši tā, pa Amerikas ziemeļu kaimiņvalsti, kura tradicionāli no jeņķiem izpelnās ne tās glaimojošākās replikas.

Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.

Šo filmu N.R. piedāvāja skatīties kā vienu no "vienkāršajām" filmām savā vēl neskatīto kino lenšu sarakstā. Ja tā ir viena no vienkāršajām un ne pārāk izcilajām filmām, var tikai brīnīties, kādas tad ir labās šī saraksta filmas. Realitātē - droši vien ne īpaši labākas par šo.

No dokumentālas filmas, kas ielūkojas kompānijas Coca Cola aizkulisēs, pilnīgi noteikti biju gaidījis kaut ko vairāk nekā vienkāršu kompānijas reklāmas saukļu atkārtošanu un pseidožurnālistiku, kurā standarta jautājums, ko uzdot kompānijas pārstāvim, ir:

Pirms tagad jau diezgan daudziem gadiem lasīju Kārsona romānu "Shamrock Tea" jeb "Āboliņa tēja" - brīnišķīgu maģiskajam reālismam (tā man vismaz šķiet) piederīgu romānu, kura dēļ vēl ilgstoši pēc tam meklēju iespējas izlasīt vēl kaut ko no šī autora darbiem, bet bez jebkādiem sasniegumiem. Un te pēkšņi, kad atguvu iespēju apmeklēt Svešvalodu bibliotēku, tajā plauktā ieraudzīju vienu šī autora grāmatu. Pirmā reakcija bija: yeee!