Starp seriāla otro un trešo sezonu bija gada pārtraukums (1991.gadā nekas radīts netika), bet tas tam par labu nenāca. Kaut kur pa šo laiku bija sācis pazust šo abu komiķu brīnišķīgais šarms un arvien vairāk viņu skečos jūtama rutīna un pārmērīga iestudējuma klātbūtnē. Jā, vietām joprojām ir ļoti smieklīgi un kodolīgi, bet arvien kaitinošāka kļūst Lorija muzikālo talantu demonstrēšana - lai arī viņš ir labs parodētājs, kas veikli spēj atdarināt dažādus izpildītājus un stilus, bet lielos daudzumos tas nav nekas izcils, un vēl viens mīnuss - pēdējās divas katras epizodes minūtes tagad tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgajam "kokteiļu nobeigumam", kurš ir vienveidīgs un nesmieklīgs. Labākais sezonas skečs - darbinieka atlaišana, kas man lika gan atcerēties situāciju, kurā pats nokļuvu mazāk nekā pirms gada, gan labi izsmieties. Žēl, ka šādu patiešām izcilu mirkļu šajā sezonā bija visai maz, plus varu nožēlot, ka nebūtībā aizgājuši pirmo divu sezonu atkārtotie varoņi, bet viņu aizstājēji nav tik asprātīgi uzrakstīti. Ā, vēl laba bija tiesa, kurā piedalījās bīskaps no "The Bishop and the Warlord" (viņu otrā dziesma gan bija diezgan pamatīgs FAIL, bet tā jau ir cita lieta). Skaidrs ir tas, ka pēc šīm epizodēm no pēdējās seriāla sezonas neko daudz vairs negaidīju.

Noskatījies pirmo "A Bit of Fry and Laurie" sezonu, aši vien ķēros pie otrās, un tā man nemaz nelika vilties. Abi talantīgie komiķi te joprojām dara to, kas viņiem sanāk vislabāk, proti - smīdina mani. Vienkārši fenomenāla ir visa otrā epizode, kuru it kā sponsorē Tideymans Carpets, tālab gandrīz katrā skečā tiek iepīti šie paklāji. Ļoti laba ir virkne epizožu ar Control un Tony, īstenībā pat biznesmeņiem Džonam un Pīteram nav ne vainas ("Damn, blast, triple damn, with an extra side order of damn"). It kā jau tas ir more of the same, bet no otras - ja jau joprojām ir smieklīgi, tad nav iemesla nekam šeit mainīties. Līdz ar to kopumā man patika. Nezinu, vai gluži tik labi kā pirmā sezona (tomēr svaiguma faktors bija jau zudis), bet citādi viss bija ļoti labi.

Redz - sekoju kāda lasītāja ieteikumam un izlasīju arī šo Sorokina grāmatu, par kuras turpinājumu var saukt "Cukura kremli", ne velti šīs grāmatas darbība norisinās tajā pat nākotnes antiutopiskajā monarhistiskajā Krievijā, kur "Kremlis". Kā jau to no Sorokina var gaidīt, arī šajā grāmatā neiztikt bez tādām epizodēm, kuras mana literatūras skolotāja diez vai būtu ar lielu prieku likusi skolēniem lasīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kur viņa saskatītu daiļumu ainā, kad visi opričņiki, iepriekš ierijuši pa speciālai tabletei, ievada viens otram anālajā atverē savus varenos zižļus (kurus ķīnieši īpaši uzlabojuši tā, ka peņa pagarinātājs ir kļuvis par realitāti), veidojot īpatnēju milzu tārpu un bagātinot viens otru ar savu sēklu. Tāpat kādā grāmatas epizodē galvenais varonis piedalās grupveida izvarošanā un diezgan daudz lieto narkotiskas vielas.

Parasti es cenšos izvairīties no apkopojošu grāmatu lasīšanas, uzskatot, ka šādas "kolekcijas" ir pielīdzināmas "greatest hits" kategorijas audio ierakstiem, kurus arīdzan pirms vairākiem gadiem sāku diezgan izteikti boikotēt. Taču vienmēr gadās arī kādi izņēmumi, un šī grāmata ir viens no tiem. Droši vien es tomēr labprātāk būtu izlasījis kādu šīs autores stāstu krājumu, kuram darbus viņa atlasīja pati savas dzīves laikā, bet tā kā manās rokās nonāca tieši šī un nevis kāda cita grāmata, tad tieši to es arī izlasīju.

Nez - vai būtu pareizi teikt, ka esmu pievarējis "Star Wars" sāgu? Pieņemsim, ka tā teikt var. Nekas, ka "Attack of the Clones" nenoskatījos, jo Liene to baudīja vienatnē, kamēr es izkliedzu visu rīkli (vai arī nē) Dinamo-Vitjaz spēlē. Dzirdētā atsauksme nelika man censties labot šo robu un vienatnē noskatīties šo daļu vai nu nākamās dienas rītā vai aiznākamās vakarā. Līdz ar to attiecīgo daļu tā arī neredzēju, bet palūdzu, lai man aptuveni izstāsta to, kas tajā notiek.

„Tikai tādam jūtām ir vērtība, kuras nav iespējams izteikt vārdos. Viss pārējais ir tikai teātris un viena vienīga izlikšanās.” Tā bija rakstīts pirmajā zīmītē, ko atradu pastkastē pirms precīzi 11 dienām. Sākotnēji zīmītei sevišķu vērību neveltīju – ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc šāda satura vēstījums varētu nonākt manā pastkastē. Piemēram, kāda bērna ākstīšanās. Vai varbūt reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Vai nepareizā pastkastē iemesta vēstule. Vismaz sākotnēji man ne prāta nenāca domāta, ka vēstījuma tiešais un vienīgais adresāts varētu būt tieši es. Un vēl jo vairāk, es nedomāju, ka šī zīmīte varētu būt jebkādā ziņā svarīga. Kurš gan mūsdienās svarīgas ziņas tā vienkārši bez aploksnes iemet pastkastē? Un kurš gan vispār vēl joprojām ikdienā izmanto pastkastes?

Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.

Šis ir viens no Makkola Smita romāniem, kas ietilpst viņa "The No. 1 Ladies` Detective Agency" sērijā, taču man par zināmu pārsteigumu, izradījās, ka šī grāmata nemaz nav detektīvromāns. Nezinu, vai tas šajā gadījumā ir pluss vai nē, bet autoram, šķiet, detektīvtēma labākajā gadījumā ir otrā plāna līnija, kamēr centrā ir... grūti pateikt, kas tieši. Faktiski tas ir visai sadzīvisks un naivs romāns, kas stāsta par dzīvi Botsvanā (tāpat kā visi citi šīs sērijas romāni, no kuriem gan nevienu lasījis neesmu) un kura centrā ir sieviete, kas vada detektīvaģentūru un viņas saderinātais - pilsētas labākais automehāniķis. Kaut kas līdzīgs detektīvsižetam te ir - sievieti noalgo viena bagāta sieviete, lai grāmatas varone noskaidrotu, kuri no četriem šīs sievietes potenciālajiem preciniekiem dzenas pēc viņas naudas un kurus viņa interesē kā sieviete. Uzreiz varu pateikt, ka grāmatas gaitā varone līdz galam atbildi uz šo jautājumu neatradīs, bet tas arī nemaz nebūs vajadzīgs. Līdzās lādzīgajam un ļoti naivajam viņas līgavainim (kurš gan nespēj sadūšūties ieplānot konkrētu datumu abu kāzām) grāmatas varoņu vidū ir divi viņa palīgi - topošie mehāniķi, kuri neko no sava aroda nejēdz un kuri nespēj īsti iemīlēt automašīnas, kā to dara viņu priekšnieks, detektīvaģentūras sekretāre, kas pārvācas uz prestižāku pilsētas rajonu, kāda bāreņu nama vadītāja un vēl šādi tādi ļaudis. Neviens no viņiem man, šo grāmatu lasot, nešķita kaut drusciņ reāls un ticams, jo visa grāmata lasās kā tāda viena liela pasaka, ko es diez vai tai ieskaitīšu kā plusu. Nē, es neteiktu, ka tā būtu bijusi katastrofāli slikta, bet tiešām - padumja un ne pārāk saistoša, varbūt kaut ko tādu var lasīt, ja tev ir gadījusies nepieciešamība vairākas stundas dirnēt uz vietas un negribas īsti piepūlēt smadzenes, bet īsti jēgas no šādas lasīšanas nav, ja nu tikai lai bišķi uzturētu pie dzīvības savas angļu valodas zināšanas.

"Star Wars" cienītājiem pagāja vairāk nekā 15 gadi starp epopejas trešo un ceturto filmu. Man starp tām pagāja precīzi viena diena. Tā ir, kad sāc kaut ko skatīties tikai tad, kad visas tā sērijas uzfilmētas, savā ziņā žēl, ka tā neizdarījām ar "Lost".

Ko es varu pastāstīt par Džedaju atgriešanos? Pirmais - es nebiju zinājis, ka Dārts šeit tomēr kļūs beigās labs. Jā, šāds robs zināšanās par SW pasauli man tomēr bija. Lai arī nekā diži pārsteidzoša man tur nebija. Grūti gan bija saprast, kur īsti slēpās tas vilinājums pāriet tumšo spēku pusē, kuru Lūkam radīja imperators - manuprāt, nekā īpaši forša no būšanas par viņa padoto nebija, bet varbūt es vienkārši kaut ko nesaprotu. Tā visdrīzāk arī ir.