Kazhes pierakstu burtnīca

Vakar pēc visai ilgas "Katanas" spēles ar "pilsētu un bruņinieku" papildinājumu izlēmām kārtējo reizi apciemot slēpni, ko dēvē par "Time is getting on". Iepriekšējo reizi tur bija būts teju pirms gada, bet bez panākumiem. Šoreiz šķita, ka 25.decembra vakarā ap pusvieniem tur īpaši daudz ļaudīm būt nevajadzētu un ka līdz ar to ar atrašanu grūtību nebūs. Marina gan izlēma avantūrā nepiedalīties - slidens, slapjš un vispār pretīgs laiks kā nekā. Uzreiz atrast neizdevās, bet pareizā ideja radās un pēc kādām 10-15 minūtēm konteineris rokā. Diemžēl zināms, ka ar to piedzīvojums vēl nebeidzas un ka priekšā vēl viens uzdevums. Ar sagatavošanos šī uzdevuma veikšanai sanāca tizlums, kā dēļ notērējām ne mazāk kā pusstundu. Negribu neko spoilēt, tikai pateikšu, ka telefonos trūkst vienas pavisam loģiskas funkcijas, kuras dēļ nedaudz ievārīju mēslus.

Džimijs Peidžs, Džeks Vaits un The Edge! Tas tik ir ģitāristu trio! Un šie trīs ģitāristi šajā filmā spēlē kopā, pārspriež savu ģitārspēles tehniku un māca viens otram dažādus knifiņus. Un līdzās tam mums tiek pastāstītas tādas lietas no šo varoņu dzīves, par ko es vismaz iepriekš dzirdējis nebiju.

Lai arī parasti "jaunu dzīvi" mēdz sākt ar Jauno gadu - apņemoties turpmāk vairs nedzert, nesist sievu, nespēlēt WoW un neizniekot savu dzīvi, es savu apņemšanos veicu par dažām dienām ātrāk. Un patiesi - ja ir iespēja to izdarīt tagad, kāpēc lai to atlieku uz vēlāku laiku?

Arno Desplešina "Un conte de Noel" jeb "Ziemassvētku stāsts" ir daudzu kritiķu visnotaļ augstu novērtēta filma. Tā, atbilstoši Wikipedia datiem, seši kritiķi to savā pagājušā gada labāko filmu topā ierindojuši pirmajā vietā, bet vēl 11 gabali to iekļāvuši labāko desmit filmu sarakstā.

Zināmā mērā man ir kauns atzīties, ka par Koko Šanelu es pirms šīs filmas noskatīšanās nezināju pilnīgi neko. Tas diez vai ir pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka par modi neinteresējos ne mazākajā mērā, un tomēr - Koko Šanela ir vēsturiski pietiekami interesanta persona, lai par viņu būtu vērts šo to zināt. Šai sievietei ir diezgan liela nozīme sievietes lomas maiņā 20.gadsimta pirmajā pusē, viņas modes idejas bija tam laikam nereāli progresīvas un ne velti šī sieviete kļuva par leģendu. Vienlaikus situācija ir tāda, ka Šanelas dzimtenē Francijā viņa nebūt netiek uzskatīta par tādu varoni, kādu viņu redz angļi un amerikāņi, jo Šanela nebūt ne no tās labākās puses sevi parādīja Otrā Pasaules kara laikā, sadarbojoties ar vācu okupācijas varu. Tiesa, šajā filmā, kura arī saucas "Koko pirms Šanelas" par Šanelas dzīves nesmukumiem runāts netiek, jo tik tālu filma nemaz neaiziet.

"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.

White Stripes otrā plate ir acīmredzams solis uz priekšu salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu. Džeks Vaits šajā ierakstā jau zina, ko viņš mēģina ar savu mūziku sasniegt, dziesmu skanējums ir kļuvis daudzveidīgāks un melodijas - izteiktākas. Un te uzreiz atrodas vesela virkne tādu dziesmu, kuras, manuprāt, varētu iekļaut White Stripes labāko skaņdarbu izlasē (ja tādu būtu paredzēts izveidot). Jau pirmā ieraksta dziesma - "You`re pretty good looking (for a girl)" var lepoties ne tikai ar asprātīgu nosaukumu, bet arī ar lipīgu meldiņu - kaut ko tādu, ko grupas debijas ierakstā būtu velti meklēt. Un tad tai seko mežonīgā "Hello Operator" - tāda stila dziesmas varbūt bija arī iepriekšējā albumā, bet nekad - ne tik pārliecinošas un mērķtiecīgas. Tāpat pie veiksmīgākajiem šī albuma skaņdarbiem es pieskaitītu akustisko "Little Apple Blossom" - dziesmu ar nelielām bītliskām noskaņām (kādu White Stripes karjerā vēlāk būs vairāk), lielisko Sona Hausa "Death Letter" kaverversiju - apliecinājumu, ka Vaits labi zina arī, ko darīt ar blūzu. Un vēl - atkal diezgan balādiskā "Truth Doesn`t Make a Noise".

Despite the fact that I consider myself quite a fan of Mr Jack White, I am not starry-eyed about him and his musical possibilities. Sometimes his music is too raw and too repetitive and the debut album by The White Stripes is probably the best place where to look for his weaknesses. By the time of making this record, Jack still had a very ascetic attitude to what a record should contain. Basically this is the only record of his where you can`t hear anything but his wild guitar blast, Meg`s vicious slashing of the drum and Jack`s own screaming in the microphone. There aren`t any really prominent melodies around - usually when Jack comes up with a great riff, he doesn`t know how to properly used it and it just doesn`t go anywhere. Almost every song has at least some catchiness about it, but not enough to make a really great song, and the level of noise and distortion on this album is slightly above what I normally prefer. There are a couple of songs that I like above the rest - those include the vicious "The Big Three Killed My Baby" (I wonder whether the big three is "KKK" or the government?) and the much more mellow "Sugar never tasted so good" and "One more cup of coffee". However even these songs aren`t among the best that Jack White has come up with during his career. I may even like the crazily primitive "Astro", but still you gotta admit - this record doesn`t exactly show Jack White as a diverse and unique performer. Yes, the raw garage rock sound is already there, but there is not enough backbone to most of the songs on this record to back it up and to make a real use of the sound that he has found.

Gan IMDb, gan Wikipedia spītīgi šo filmu sauc par Dānijas kino produktu. Parasti es šiem avotiem sliecos ticēt un to informācijai sekot, bet nevaru taču es filmu klasificēt kā dānisku tikai tādēļ, ka tā uzņemta par dāņu naudu! Jā, režisore arī ir dāniete, bet filmas darbība norisinās britu zemē un arī tās varoņi ir briti, kas savā starpā runā angliski. Un man tas šķiet pietiekoši būtisks faktors, lai to uzskatītu par angļu un nevis dāņu filmu.

I wanted to find some photos of "classic" dachshunds - that is, photos of dogs of this breed taken at least before WW2. And then I stumbled upon a website listing famous dachshund owners through history. And to my great surprise on this site, I found that Napoleon Bonaparte of France was an avid dachshund lover. Considering that dachsunds in their modern form did not exist in Napoleon`s days, it did surprise me. So I searched a little bit more, and the only info about Napeoleon`s dachshunds that I could find, was the same description as here, but on lots of other dachshunds fans sites. So it seemed kinda fishy.