Kazhes pierakstu burtnīca

Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.

Tik nedaudz trūka, lai es "Dorianu Greju" būtu norakstījis, nenoskatoties to līdz galam, novērtējis ar divnieku un pasludinājis par vienu no sliktākajām šogad skatītajām filmām. Taču sanāca tā, ka pāris dienas pēc filmas pirmās puses noskatīšanās man bija nedaudz brīva laika pirms došanās uz peldbaseinu un šis brīvais laiks sanāca, ka tika veltīts tieši "Dorianam Grejam". Nē, otrā puse nebija tik izcila, lai es šo filmu pasludinātu par absolūtu šedevru un būtu gatavs to skatīties atkal un atkal. Bet tā vismaz nebija tik neizturami un sāpīgi slikta kā filmas sākuma daļa.

Man pagāja zināms laiciņš, pirms spēju pieņemt to, ka savā jaunajā grupā Džeks Vaits ir daudz mazāk prominents nekā iepriekšējos ansambļos. Kamēr "White Stripes" faktiski BIJA Džeks Vaits un The Raconteurs viņš bija diezgan izteikti skaļākais grupas dalībnieks, šajā platē ne tikai Vaita vokāls, bet arī viņa ģitārspēle nav sevišķi centrāli elementi. Patiesībā Vaits pat ne visur spēlē ģitāru, bieži uzņemoties grupas bundzinieka funkcijas. Vispār jāatzīmē, ka Dead Weather dalībnieki katrs uzņemas uz maiņām vairākas funkcijas:

Romanes, eunt domus! Vai pareizāk - "Romani ite domum". Vai vēl pareizāk - Mr Gervais - would you please go home to England and quit embarassing yourself by participating in failed comedies?

Nez, kā tas sagadījies, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas visai šaurajā vācu valodā pieejamās literatūras klāstā ir pārstāvēts Kristinas Marjas Baldura meitas romāns "Vēsi savelkas rīts"? Iespējams, pēc Īslandes mērogiem viņa ir ievērojama rakstniece, un tomēr - tā nav tāda literatūra, par kuru tu atradīsi plašas diskusijas Twitterī.

Ar "Elephant" baltās svītras nostiprināja iepriekšējos ierakstos iegūto popularitāti un gluži iespējams, ka tā bija viņu slavas spožāka stunda. Vai tas ir arī šīs grupas labākais albums? Grūti atbildēt viennozīmīgi. Kādreiz man šis ieraksts šķita labs tikai un vienīgi "Seven Nation Army" dēļ. Tagad tā vairs nav, iespējams, ka tā pat nav šī ieraksta labākā dziesma. Jā, pirmajā klausīšanās reizē tā aizgrābj visvairāk, bet ar laiku tu sāc novērtēt arī "The Hardest Button to Button" stingro līniju, emocionālo kaveru "I Just Don`t Know What to Do with Myself", Megas Vaitas vokāla stundu dziesmā "In the cold, cold night" (domājams - līdz šim labākā White Stripes dziesma, kurā dzied Mega un, protams, "Ball and Biscuit". Šis ir diezgan smags, diezgan daudzveidīgs un ļoti saistošs ieraksts, kurš gan varbūt ne tik labi aizķer pirmajā klausīšanās reizē. Ir te arī daži ne tik veiksmīgi skaņdarbi - it īpaši gribētos pasūdzēties par "Little Acorns", bet ieraksts kā vesels vienums ir lielisks un atkal jau varu teikt, ka no relatīvi jaunās paaudzes mūziķiem manās acīs Vaitam nav konkurentu.

Sasodīts! Uzrakstīju aprakstu un neizdevās to saglabāt, tagad atkal jāraksta par jaunu, lai arī iepriekšējais apraksts, manuprāt, bija sanācis visnotaļ labs, bet otro reizi tajā pašā upē neiekāpsi.

Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:

Petra Zelenkas filma "Karamazovi" man atļāva uzreiz vienā piegājienā nobliezt divus zaķus. Tss, protams, nav nekāds iespaidīgais zaķu skaits, salīdzinot ar to, cik zombiju vienā minūte nogalina filmā "Zombieland", un tomēr arī divi nav slikti. Proti, pirmkārt es noskatījos jaunāko Zelenkas filmu, un šī režisora darbi man kā likums iet pie sirds. Otrkārt, pie reizes es iepazinos ar Dostojevska "Brāļu Karamazovu" saturu. Jo tas man būtu jāatzīst, ka no šī izcilā krievu rakstnieka darbiem neesmu lasījis gandrīz neko un līdz ar to attiecībā uz Dostojevski mani viegli var atmaskot nezināšanā un izstādīt publiskam apsmieklam. Bet vismaz attiecībā uz brāļiem Karamazoviem es tagad esmu izglītots vairāk līdz šim (proti, man šis romāns acoiējās tikai ar "Kraujiet apelsīnus mucās. Brāļi Karamazovi" no "Zelta teļa").

Mēģinot kļūt šallains, šogad pavisam maz esmu skatījies "parastās" filmas - tādas, kur viss notiek atbilstoši Holivudas scenāristu arodbiedrības bukleta "Kā uztaisīt blokbāsteru" norādījumiem, kur mīlestība ir stiprāka par Pasaules galu, varoņi ir skaisti un asprātīgi un kur pat... nespēju nobeigt teikumu.