Pirms dažām dienām dominējošā noskaņa sporta forumos bija - mūsējie favorītiem parādīs zobus, spēlējot KHL čali ir pamatīgi progresējuši un tagad arī NHL večiem var likt trūkties. Un pat ja būs zaudējumi - tad cienīgi un spraigā cīņā (izņēmumu veidoja vienīgi tie fani, kuri uzskata, ka komanda, kuras rindās būtu Ivanāns un Kulda, būtu vēl spēcīgāka).

Nezinu, kā tev, bet man nosaukums "Brighton Rock" pirmām kārtām neliek domāt par šo Greima Grīna romānu, bet gan par:

Raiena Džonsona "Brāļi Blūmi" man sākotnēji radīja veselu virkni asociāciju - ar Giljema "Brāļiem Grimiem", Leopoldu Blūmu no "Ulisa", Edvardu Blūmu no "Big Fish", basketbolistu Jāni Blūmu un vēl sīko Jāni Blūmu no ĀĢ. Pati filma gan negaidītā kārtā nemaz nav līdzīga par panku vēlāk kļuvušajam sīkblūmam, bet gan divām savulaik skatītām filmām - "Matchstick Men" un "Nueve reinas". Proti, šī ir filma par diviem blēžiem jeb con artists, lai gan, varbūt tā nav tieši filma par blēžiem. Tā ir filma par diviem brāļiem, viens, no kuriem jau kopš bērnības ir režisējis lielos plānus, bet otrs vienmēr ir gribējis to vien, kā atrast mīlestību. Diemžēl profesionāla blēža dzīve ar mīlestību ir diezgan slikti apvienojamas. Rezultātā Blūms - romantiskais brālis - izlemj ģimenes rūpalam atmest ar roku un pārvācas uz Melkalni. Taču Stīvens viņu atrod un pierunā uz vienu pēdējo triku - izviliināt pamatīgu summu naudas no kādas bagātas dīkdienes, kuras dzīvē viņi varētu ieviest zināmu jautrību. Protams, Blūms šajā sievietē iemīlas, bet pilnīgi iespējams, ka tieši to Stīvens arī ir vēlējies. Aizmirsu pieminēt, ka kopā ar brāļiem darbojas nerunīga japāniete, saukta Bang Bang.

Vakar skatījos sacensības biatlonā iedzīšanā. Kāds var man izskaidrot, kur var būt tādas kvalifikācijas tiesneši, kas nespēj nodrošināt to, lai sportisti trasē izietu pareizajā laikā un nevis - dažādos random mirkļos. Tas tomēr diezgan pamatīgi nočakarē gan skatāmību, gan skaidrību par notiekošo pašiem dalībniekiem, ka jau sacīkšu laikā izrādās, ka kādam no rezultāta 15 sekundes vēlāk tiks noņemtas, bet citam - 30 pieskaitītas. Par profesionālismu tas pilnīgi noteikti neliecina.

Pagāja vairāk nekā gads starp dienu, kad Hofštatera eps "GEB" mani sagaidīja pasta nodaļā, līdz dienai, kad aizvēru pēdējo šīs grāmatas lappusi un pateicu skaļu "uff!". Gluži visa gada garumā es šo grāmatu nelasīju, šķiet, sāku to lasīt kaut kad pagājušās vasaras beigās, varbūt rudens sākumā, bet ir neapstrīdami, ka lasīju to ilgi un pamatīgi. Šāda pieeja lasīšanai man gan kopumā nemaz nav raksturīga, taču šī ir viena no tām grāmatām, ar kurām savādāka pieeja nebūtu prātīga. Pavirši un ātri izlasīt kādu viegla satura romānu, ir viena lieta, bet grāmatu ar spēcīgu matemātisku ievirzi - kas pavisam cits.

Starp trešo un ceturto Fraja un Lorija šova sezonām bija pat veseli divi izlaisti gadi, bet tas nebija pietiekams laiks, lai šovam radītu jaunu dzīvību. Gluši otrādi - sliktās iezīmes, kas parādījās trešajā sezonā, šoreiz jūtamas vēl jo vairāk. Būtisks droši vien bija tas faktors, ka šovs bija pārcēlies uz citu televīzijas kanālu, kura vadītājiem radās lieliska doma, ka šovā nepieciešami viesi studijā. Rezultātā "A Bit of Fry and Laurie" no tīra skeču šova gandrīz pilnībā pārtapis par tīru studijas šovu, kas tam pilnīgi noteikti nav nācis par labu. Lai arī viesu vidū netrūkst gana labu angļu TV komiķu, viņu līdzdalība lielākoties nav nekāda asprātīgā un patiesībā vislabākais viesis ir redzams sestajā sezonas epizodē - Lorija vectēva bikses.

Ja es būtu apskatījies, ka Noras Eipronas iepriekšējā režisētā filma bija "Bewitched", arī no "Džūlijas un Džūlijas" es būtu turējies pa gabalu. Lai arī iespējams, ka pēdējā laikā esmu kļuvis iecietīgāks attiecībā pret tādām filmām, kas nav īsti manā gaumē, "Bewitched" man atmiņā ir palikusi kā diezgan dramatisks sēnalu gabals, bet ekrāna pāris Nikola Kidmena + Vils Ferels - kā diezgan liels murgs.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

Pastāv nerakstīts vai varbūt pat rakstīts stereotips, ka es - Raimonds Žakē - esmu no dabas skeptisks un kritisks cilvēks, tāds, kas lietās vispirms saskata negatīvo un nepatīkamo, par to paironizē un tikai vēlāk (varbūt) aizdomājas par labo un skaisto. Nenoliedzu - daļēji pie šāda stereotipa pats vien esmu vainīgs, jo es diemžēl strīdos biežāk esmu tas, kas saka "slikti! pē!" un nevis kaut ko slavē. Taču reizēm gadās arī pretējais - ka cilvēki man apkārt par kaut ko teic - tas nevaid labs, bet es atsaku - vaid gan! Un "Fantastiskais Lapsas kungs" ir viens no šiem gadījumiem. Kad skatījāmies šo animācijas filmu, no četriem skatītājiem viens uzreiz atplīsa, viens atplīsa pēc vēl kāda laika un vienīgajam, izņemot mani, neatplīsušajam skatītājam, filma nepatika. Tāda, lūk, bija bilance. Bet man, savukārt, šķita, ka šī bija lieliska multfilma, iespējams, ne sliktāka par "Up!" Ja kas - pat nezinu, kurai no tām lai vēlu uzvaru cīņā par Oskaru.