Neesmu īsti pārliecināts,ka Mihaela Hanekes "Cache" ir īstā filma, ko skatīties piektdienas vakarā, kd tu guli mājās ar temperatūru tajā vietā, lai būtu aizgājis uz dzimšanas dienas pasākumu. Šādos apstākļos tomēr gribas skatīties kaut ko vieglāku, bet Haneke nav izslavēts kā viegla kino pārstāvis.

Kad pasūtīju biļetes uz šo izrādi, nebiju piefiksējis, kā tā veidota pēc Mārtina Makdonas lugas. Ja tu gadījumā nezinātu, kas tas Makdona par putnu, pastāsīšu tev sekojošo: viņš ir mūsdienu zināmākais īru dramaturgs, kas savu roku iemēģinājis arī kino lomā, pēc paša scenārija uzņemot, manuprāt, lielisko "In Bruges". Līdz ar to tajā brīdī, kad uzzināju, ka došos uz viņa lugu, sāku no tās gaidīt, ka tā būs vienlaikus ļoti smieklīga un ļoti smaga, ar savu černuhas devu. Šajā ziņā man nenācās vilties, lai arī sevišķā sajūsmā par izrādi neesmu.

Apgalvojumu, ka sportā viss ir iestudēts, vakar pēc "Dinamo" pārsteidzošās uzvaras Mitiščos izteica Liene. Man kā cilvēkam, kuram kopumā sports patīk, dabiskā pretreakcija bija tāda, ka tas nav iespējams. Tiesa, Sergejs un Marina par šādu variantu bija vēl vairāk sašutuši.

Situācija bija tāda - vienai aplikācijai, ko taisu, ir nepieciešams, lai lietotājs no Interneta pārlūka varētu ieskenēt dokumentu un to pievienot aizpildāmajai formai. Diemžēl PHP ar skeneri pa tiešo sazināties nespēj, jo tam ir pieejami tikai servera un nevis klienta resursi (proti, skenerim būtu jābūt pieslēgtam pie servera un nevis pie lietotāja datora), līdz ar to bija nepieciešams kāds viltīgāks risinājums. Tā kā sistēmas darbības vide ir specifiska (brīnišķīgais pārlūks, kas saucas IE), tad izlēmu, ka kāds ActiveX balstīts risinājums būs ok. Un vienu tādu arī atradu, kas gana veiksmīgi tika galā ar saviem pienākumiem. Taču tur bija viena bēda - kad saglabā iegūto dokumentu JPG failā (šāda funkcionalitāte tiek nodrošināta), tam tiek uzlikta virsū informācija, ka izmantota programmas demo versija - dokumenta augšā tiek pierakstīts, ka izmantota demo versija. Un tas neizskatās diez ko glīti. Lai šo sistēmu apietu, atradu ļoti vienkāršu, bet pietiekami elegantu risinājumu, papildinot funkcionalitāti, kas tiek veikta, saglabājot failu (man ir pieeja tikai Javascript fragmentam, kas definē, kuras Visual Basic funkcijas izsaukt katras pogas nospiešanas gadījumā, bet pašām funkcijām klāt netieku:

Līdz ar "Zvaigžņu karu" sāgas pirmās daļas noskatīšanos tika nosegts vēl viens robs manā kino izglītībā. Protams, vienlaikus var teikt, ka tagad esmu arīdzan zaudējis kādu daļiņu sava "alternatīvisma" - jo tas gan ir jāatzīst, ka cilvēku, kas nav redzējuši "Star Wars", ir izteikti mazāk nekā tādu, kas ir.

Šo filmu piedāvāju skatīties otrajā vakarā, kad pie mums (manis) viesojās austrāliešu kaučsērferis Matthew. Iepriekšējā dienā biju atrādījis viņam meksikāņu "Hēroda likumu", bet tad man arī pašam sagribējās noskatīties kādu iepriekš neredzētu filmu, un izvēlēts tika šis angļu-amerikāņu kopprodukts ar Hjū Grāntu galvenajā lomā. Filmas režisori brāļi Vaici gan nav tādi kino guru, lai es no šīs filmas uzreiz gaidītu kaut ko izcilu. Kā nekā viņu darbu sarakstā ietilpst arī tādi kino šedevri kā "American Pie" sāga un otrā "Twilight" sērijas filma. Taču šai konkrētajai filmai ir arī kāds liels pluss - scenārijs, kas rakstīts pēc Nika Hornbija grāmatas. Bet Hornbijs ir cilvēks, kura grāmata ir pamatā arī filmai "High Fidelity".

Man kā cilvēkam, kas kopuma nekādi nebūtu nosaucams par lielu Rovana Atkinsona cienītāju, "Melnā čūska" ir vienīgais iemesls šo vīru uzskatīt par labas kvalitātes komiķi. Līdz ar to vismaz kaut kāda interese par dokumentālu filmu, kas radīta par godu šī klasiskā komēdijseriāla 25 gadu jubilejai, man bija. Un līdz ar to bija tikai dabiski, ka šo filmu noskatījos. Ir jau interesanti apskatīties, kā tagad izskatās Boldriks, Džordžs un citi "čūskas" varoņi. Protams, daļa no viņiem nekur īpaši nav nozuduši - gan Frajs, gan Lorijs, gan pats Atkinsons, gan Miranda Ričardsone aktieru darbam ar roku atmetuši nav un jau pēc pāris mēnešiem varēsim dzirdēt Fraju runājam Češīras kaķa balsī jaunākajā Tima Bērtona filmā.

Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.

Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.

Ja nu kaut ko brāļiem Džoelam un Ītanam Koeniem nevarētu pārmest, tad tā ir viņu filmu paredzamība. Jo tiesa kas tiesa - šie divi kino ģēniji (nekautrējos lietot šo vārdu) savas karjeras laikā ir spējuši radīt īstus šedevrus visatšķirīgākajos žanros un "A Serious Man" kārtējo reizi brāļu cienītājiem piedāvā kaut ko jaunu.