Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

Turpinu meklēt (torrentos) filmas savam pasaules kino projektam - proti, filmas no valstīm, kas man līdz šim nav bijušas apskatītas. Izmēģināju pirātu līci skatīties retas filmas ielādējušajiem lietotājiem citus viņu "darbus" cerībā, ka šādā veidā izdosies uziet vēl kaut ko mani interesējošu, taču bez sevišķiem panākumiem. Atklāju, ka sevišķi nepūloties es varētu atrast vairākus desmitus Irānas filmu, bet vienu esmu jau redzējis un vairāk man pagaidām nevajag. Tikām no Irākas neko atrast neizdevās. Nekādi neatrodu nevienu portugāļu filmu (kurai būtu vēl arī pieejami angļu subtitri), tikām Brazīlijas filmu ir vienkārši tonnām, un to vidū grūti atrast "retāku" Dienvidamerikas valstu produkciju. Joprojām pagalam neveicas ar Āfrikas kino. No Eiropas valstīm līdzās Portugālei joprojām nekādi nesokas Bulgārijai, Moldāvijai, Albānijai un Slovēnijai. Lieli tukšumi ir Āzijā. Vispār patlaban mana sākotnējā iecere šim gadam sasniegt kaut 80 apskatītu valstu līmeni šķiet diezgan nereāla, bet es, protams, nepadošos.

"Stambulas stāsti" ir Turcijas pienesums manā pēdējā laikā ne pārāk aktīvajā pasaules kino projektā. Dīvainā kārtā atklāju, ka par šo filmu biju aizmirsis uzrakstīt. Ievērojot to, ka šī filma man atmiņā diži labi nepalika, tas nebija gudri darīts. Patiesībā tā nebija gluži slikta, lai gan vilšanos tā man tomēr sagādāja. Atbilstoši Wikipedia aprakstam, tā ir tāds kā īsfilmu apkopojums, kur pieci dažādi ievērojami turku režisori izstāsta kādu stāstu no Stambulas dzīves, kaut kas līdzīgs kā "Paris, j`taime", turklāt katrs no šiem stāstiem ir sava veida alegorija par kādu slavenu pasaku.

Roberta Vaieta pirmais solo ieraksts tapa vēl laikos, kad viņš bija arī "Soft Machine" dalībnieks, un jāatzīst, ka sava līdzība ar "mīkstās mašīnas" trešā-ceturtā albuma noskaņām šajā ierakstā ir saskatāma, kamēr ar paša Vaieta vēlākajiem darbiem šeit kopīga ir relatīvi maz. Sāksim jau ar to, ka gluži kā SM Vaiets šajā platē pilda bundzinieka pienākumus - ko vēlākos ierakstos viņš vairs nedarīja (kas gan, protams, ir visai loģiski, zinot viņa nelaimīgo negadījumu ar izkrišanu no loga un sekojošo paralīzi).

Šāndora Mārai agrīnā perioda romāns "Dumpinieki" nestāsta gluži par dumpiniekiem šī vārda vistradicionālākajā nozīmē - tā galvenie varoņi neapbruņojas ar mēslu dakšām un bruģakmeņiem un nedodas demolēt Saeimas ēku. Un arī es ar šo ierakstu neaicinu TEVI šādi rīkoties (un neatturu arī, jo es nezinu, kas tu esi un kāda ir tava motivācija mēģināt trāpīt ar kurpi Slaktera sievastēvam). Nē, tie ir visparastākie vidusskolnieki, kuriem gan visā drīzumā draud personīga iepazīšanās ar 1. Pasaules kara fronti (lai gan karš jau strauji tuvojas beigām) un kuri pēdējos mēnešos skolas solā izveidojuši tādu kā apvienību, kuras mērķi ir tik nepraktiski cik vien iespējams un kuras ietvaros viņi pretojas pieaugušo cilvēku pasaulei. Un kādā veidā viņi pretojas? Zogot saviem vecākiem naudu un par to iegādājoties tikai lietas, no kurām viņiem pašiem nav nekāda labuma. Jo pretējā gadījumā viņiem šāds dumpis nebūtu pieņemams. Šie četri puiši - Ābels, Bela, Erno un Tibors - ir ļoti atšķirīgi, un faktiski viņiem nav nekādu kopīgu interešu, un tas arī veido viņu draudzību - tās nepamatotība. Faktiski vienīgais, kas vieno puišus, ir tas, ka viņiem visiem patīk Tibors - pulkveža dēls, kas izceļas ar savu pievilcīgumu un trulumu. Ja tu domā, ka romāns ir homoseksuālisma propaganda (vai antipropaganda, atkarībā no tavas personīgās nostājas), varu tevi nomierināt - tā nebūt nav, un faktiski Ābela (un tieši viņš ir romāna galvenais varonis) jūtas pret Tiboru nav tieši seksuālas, katrā gadījumā to ir visai grūti izskaidrot, bet vienlaikus tas grāmatas kontekstā viss šķiet pilnīgi loģiski. Es neteiktu, ka šī grāmata man lika paraudzīties uz Mārai citām acīm vai ka tā kļuva par sazin kādu atklāsmi un ka neko labāku man nav nācies lasīt. Nē, es esmu lasījis citas viņa grāmatas, kas ir pārākas par šo darbu, bet tas nenozīmē, ka "Dumpinieki" būtu uzreiz zemē metami, un romāna viena no galvenajām priekšrocībām ir tā patiešām lieliskais nobeigums. Es varbūt padomātu, ja man vajadzētu vēlreiz šo grāmatu pasūtīt "Amazonā" (tiesa - tā kā tā bija dāvana manai mātei dzimšanas dienā, arī tagad man nevajadzētu īpaši pārdzīvot).

Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.

Filmas reklāmas rullītī "Hamlet 2" tiek nosaukts par 2008.gada "Napoleon Dynamite". Vai šāds apzīmējums būtu saucams par komplimentu, tas, protams, ir katra paša ziņā. Jāatzīst, ka savs pamats šādam apgalvojumam ir, un daļēji arī tādēļ, ka īsti drošs, vai šī filma ir laba vai slikta, es neesmu. Un patiesībā šī, iespējams, ir arī viena no tām filmām, kuru sakarā nav īsti svarīgi zināt, vai tā ir laba vai slikta. Tā vienkārši IR, un ar to ir pietiekami.

Jāatzīst, ka savā ziņā "Elegy" ir viena stipri "creepy" filma, kuras skatīšanās VAR radīt nelabumu. Proti, filmā redzamās tuvības ainas starp Bena Kingslija un Penelopes Krusas varoņiem nav domātas vājām acīm. Salīdzinoši iepriekš redzētais "Timecrimes" ar šķērēm plecā un atbaidošo galvenā varoņa brūci bija tīri maigs. Kā nekā Kingslijs ir par Krusu savus 30 gadus vecāks un šajā filmā netika veikti nekādi mēģinājumi viņa vecumu apslēpt (kā tas bieži notiek Džeka Nikolsona vai tā paša Ala Pačino gadījumā - Kingslijs šeit nebija domāts kā jauns un pievilcīgs). Deivids Kepešs ir diezgan tradicionāls ne pārāk simpātisks augstskolas pasniedzējs, kura dzīves pamatnodarbe ir laiku pa laikam pārgulēt ar kādu savu bijušo studenti (te gan veidojas zināma nekonsistence, jo viņam ir arī epizodiska "fuck buddy", kas gan arī ir bijusī studente, bet ar kuru viņam sakars ir jau 20 gadus, un kura nez kādēļ līdz šim laikam nav nojautusi to, ka viņš viņu pastāvīgi krāpj arī ar citām bijušajām studentēm). Ja kas - šī filma ir balstīta uz Filipa Rota grāmatas, kas liek domāt, ka oriģinālversijā lielāks uzsvars varētu būt likts uz galvenā varoņa piederību ebreju tautai (filmā tas nekādi netiek akcentēts). Nu jā, un tad viņiem veidojas sakars, kurā neiztrūkst pāris visai banālas un filmām klišejiskas detaļas, bet ar to varētu rēķināties. Tradicionāli Rotam (jo viņa klātbūtne filmā ir diezgan jūtama) varoņu seksuālā brīvība ir pietiekami augstā līmenī, un par gluži tikumisku es šo kino eposu nenosauktu. Skatīties to kopumā bija pietiekami interesanti un dažam labam (ko nesaukšu vārdā) pat izdevās ar to pārtraukt bēdīgi slaveno Y sēriju (tādā veidā es apzīmēju savā datubāzē, ka kāds no filmas skatītājiem tās laikā iemidzis). Nekā izcila, nekā satriecoša, nekā tāda, ko atcerēties pēc gadiem, un tā pat nav šī gada labākā Penelopes Krusas filma, bet bija ok. Ja kas, sava līdzība šeit bija arī ar otru Izabella Koisē filmu, ko esmu redzējis - "My Life Without Me" (par kuru stipri maz atceros, kas liek domāt, ka arī "Elegy" varētu piemeklēt līdzīgs liktenis).

"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.

Avīzē "Sport Express" pirms katras dienas KHL hokeja spēlēm kāds Krievijā autoritatīvs hokeja veterāns izsaka savas prognozes par gaidāmo spēļu rezultātiem. Mēģināju apkopot šīs prognozes tabulā, lai noskaidrotu, kāda tad būtu KHL noslēguma tabula atbilstoši šīm prognozēm. Jāpiezīmē gan 2 lietas: a) process izrādījās sasodīti apnicīgs un uz beigām es īsti rūpīgi nesekoju tam, vai pareizi atzīmēju; 2) reizēm par godu kādiem valsts svētkiem (it īpaši Z-svētkiem un Jauno gadu) prognozes vispār izteiktas netiek. Tomēr šo to var novērot.