Kazhes pierakstu burtnīca

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Tuvojas beigām mans eksperimentālais mēnesis bez čipsiem, popkorna, cepumiem, bulciņām, šokolādes un citiem saldumiem (un nē - es nemēģinu notievēt). Patiesībā tas izrādījās grūtāks nekā biju gaidījis. Lai arī sevi nenosaukšu par sevišķu saldumu fanātiķi, reizēm gribas ieēst kādu garšīgu pie-darba Elvi iegādātu bulciņu, nograuzt kādus Selgas cepumus ar šokolādi vai barankas, arī pret kādu trifeli vai šokolādes gabaliņu iebildumu man nav. Taču principi paliek principi, un "aizliegtos" produktus patiešām neēdu. Toties šādā veidā esmu pārliecinājies, ka pusdienām darbā man pilnībā pietiek ar vidēji 50 santīmiem dienā, neatkarīgi no visām inflācijām, PVN paaugstinājumiem un citiem patīkamiem pārsteigumiem no mūsu brīnišķīgās valdības.

Uzreiz jāpiezīmē, ka faktiski šo ierakstu izdeva nevis Die Toten Hosen, bet gan Die Roten Rosen, taču ievērojot to, ka abas grupas ir viena un tā pati grupa un ka man labāk gribētos, lai ierakstu arhīvā to albumi ietu zem viena nosaukuma, virsrakstā ielikts pazīstamākais no diviem nosaukumiem. Tāpat varētu piezīmēt, ka loģiskāk būtu, ja es to būtu klausījies kādu mēnesi ātrāk, nevis janvāra beigās.

Jau otro vakaru pēc kārtas bija dilemma starp divām potenciāli skatāmajām filmām, un jau otro reizi "The Reader" tika atlikta uz nākamo dienu. Šoreiz gan tās konkurente nebija no tās pašas svara kategorijas, bet viegla multfilma par suņuka piedzīvojumiem - "Bolt". Pēc pirmajām piecām-desmit minūtēm šis lēmums jau tika nožēlots, jo "Bolt" ievads pretēji gaidītajam vairāk par visu līdzinājās nevis kārtējai multenei par mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan animētam un vēl idiotiskākam par oriģinālo "Transporter", kur Džeisona Stethema vietā stājušies datorizēti zīmēti meitene un suns. Lieki teikt, ka tas nepavisam nav tas, ko es gaidu no labas multfilmas.

Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?

Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.

Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

"Pearl Jam" bieži vien (vai arī man tā tikai šķiet) ir dēvēti par intelektuālāka cilvēka "Nirvanu". Droši vien tā tomēr nav, bet Edijs Veders un viņa grupa tradicionāli tiek pretstatīti Kobeinam un kompānijai, un gluži iespējams, ka tieši "Pearl Jam" ir visīstākā grunge grupa - jo tomēr nākas atzīt, ka viņi savā būtībā ir daudz mazāk komerciāli tendēti nekā Kobeins jebkad būtu spējis būt. Vienlaikus, un par pretējo mani būtu grūti pārliecināt, Kobeins bija daudz talantīgāks mūziķis nekā Veders. Līdz ar to arī "Nirvana" man patīk labāk, cik idejiski lai arī man nepatiktu "Pearl Jam".

Nē, es tās tomēr nerakstīšu, lai arī N.R. mani aicināja šim pasākumam piebiedroties.