Kazhes pierakstu burtnīca

Šonakt redzēju sapni, ka mūsu vecā pamatskolas klase bija sapulcināta skolā. Dažu cilvēku gan nebija, kamēr citi nebija no mūsu pamatskolas klases (piem., māsas Brūveres). Ko mēs tur īsti meklējām, ja godīgi, nesapratu, bet sēdējām klasē, un literatūras skolotāja Britāne (vispirms pamatīgi bez iemesla uzbraukusi Ziņģim) uzdeva jautājumu: cik daudziem no Jums man izdevās dot mīlestību pret Raini?

I`m writing this description in English for just one simple reason - I noticed that my profile on the MacBook doesn`t have Latvian keyboard added and I`m currently too lazy to do any changes on the computer, so I decided to write in a language that is already supported. Anyway - how many people could be interested in a pseudo-review of a film like this? Not too many, I presume.

"Larks Tongues in Aspic" oficiāli tiek uzskatīts par King Crimson trešās ēras ievadošo ierakstu, un tam pamatojums ir sekojošs: pirms šī albuma ierakstīšanas grupai nomainījās pilnīgi visi dalībnieki (izņemot, protams, Robertu Fripu). Un jāatzīst, ka šis sastāvs noteikti vismaz pēc vārdiem bija spēcīgāks nekā tas, kas ierakstīja "Islands". Galvenā jaunā zvaigzne dabiski bija bundzinieks Bils Brufords - iespējams, izcilākais progroka buņģieris, kuru Frips bija pārvilinājis no "Yes". Arī jaunais vokālists Džons Vetons (no "Family") nebija gluži zemē metams, tāpat multiinstrumentālists Deivids Kross. Rezultātā "Larks tongues in aspic" (to varētu latviskot kā "Cīruļu mēļu galerts" - pretīgi, ne?) ir visnotaļ iespaidīgs ilgas "jam"ošanas albums - saukt par dziesmām šī ieraksta kompozīcijas man kaut kā nesanāk (taustiņi pareizi nespiežas), galvenokārt tādēļ, ka tās nav dziesmas. Vienkārši vairāki superprofesionāli vīri iegāja studijā un ierakstīja to, kā viņi spēlē. Tā varētu raksturot šo ierakstu. Pazudušas ir visas klasiskās mūzikas notis, kuras tik ļoti kritikai nepatika iekš "Islands", tā vietā stājoties tipiskiem un ūberprofesionāliem progroka gabaliem (spēcīgākie "džemi" šeit droši vien ir abas "Larks Tongues" daļas, kuras iekļauj šo ierakstu un veido arī apmēram pusi tā garuma). "In the court" ēras King Crimson varbūt bija vairāk orientēti uz strukturētas mūzikas taisīšanu, taču arī savā 1973.gada veidolā šī grupa bija vienkārši fenomenāli iespaidīga. Frips neapšaubāmi pa šiem gadiem bija progresējis kā ģitārists, Brufords spēja darīt daudz tāda, kas Maiklam Gailsam nekad nebūtu pa spēkam. Jā, Vetons nav gluži Gregs Leiks, kas attiecas uz dziedāšanu, bet vokāliem šajā platē arī nav tik liela loma - tā vietā šeit ir superīgas saspēles starp Fripu un visiem tiem dažādajiem brīnumiem, ko spēlē Kross, un tam visam apakšā plosās Brufords. Iespaidīgi!

Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.

Kad "King Crimson" devās studijā, lai ierakstītu savu ceturto albumu "Islands", šī grupa bija jau ieguvusi savu visraksturīgāko seju. Proti, ka šajā grupā kaut kāda nozīme ir tikai vienam tās dalībniekam - Robertam Fripam. Bet visi pārējie var iet ieskrieties. Kādas sastāva pārmaiņas bija piemeklējušas grupu?

Braucu mierīgi pusdienu pārtraukumā ar velosipēdu, skatos - uz Brīvībenes visur satiksmi aiztur policisti, un pie tiesas (vai kas nu tur atrodas, nekad neatceros) daudz gan policijas mašīnu, gan pašu policistu:

Atšķirībā no vairākiem saviem kolēģiem totalizatorā es nepiedalos, tālab savas prognozes tam, kuras Eiropas izlases kā beigs kvalifikācijas ciklu uz nākamā gada PČ izteikšu šeit.

"Asinis, cukurs, sekss un maģija" ir recepte, kas sarkanajiem asajiem pipariem ļāva kļūt tik sasodīti populāriem, cik vien iespējams. "Under the Bridge", "Breaking the Girl", "Give it Away", "Funky Monks", "Suck my Kiss" - visas šīs dziesmas radiostacijās ir dzirdamas joprojām visnotaļ bieži. Faktiski tas, protams, ir ļoti tipisks RHCP albums - ar tiem pašiem fanka, vieglā metāla un repa elementiem, kas allaž atrodami šīs grupas veikumos. Pārmērīgumu daudzveidīgumu šai grupai pārmest nevar, bet tā kā viņu recepte strādā labi, ir skaidrs, ka nepieciešamības kaut ko pārmērīgi mainīt viņiem nav vērts.

Lū Rīds 2000.gadā varbūt iegāja savas muzikālās karjeras ceturtajā desmitgadē, un ar "Ecstasy" viņš apliecināja, ka bez sevišķas mainīšanās viņš joprojām spēja būt ļoti labs un aktuāls. Vispār jau man gandrīz visi viņa ieraksti gana labi tīk (varbūt izņemot "Growing up in public", un arī "Metal machine music" ikdienā gluži klausīties nemēdzu), bet šis patiešām ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Pieeja jau ir tāda pati kā allaž - vienkāršas pāris akordu melodijas, lieliski teksti un vecā labā Lū drīzāk runājošā, nekā dziedošā balss. Tas pats, kas allaž, un tikpat labs kā allaž. Saki man, kā tev var nepatikt tādas dziesmas kā "Paranoia Key of E", "Modern Dance", "Future Farmers of America", "Rock Minuet" vai "Big Sky"? Kā jau tas ir raksturīgi vecajam labajam Lū, viņš spēj mani savaldzināt ar praktiski neko - nav viņš nedz ģitāras virtuozs, nedz izcils vokālists, varbūt vienīgi kā liriķis viņš ir patiešām īpašs, bet savā atslābinātajā un mierīgajā visa pasniegšanas veidā viņš mani uzrunā kā reti kurš to spēj. Un es pat spēju bez sevišķas piepūles klausīties to šī ieraksta skaņdarbu, kura dēļ "Ecstasy" izpelnījās daudz pārmetumu un kritikas - astoņpadsmit minūtes ilgo "Like a Possum", kurā Lū pievēršas savai jaunības dienu mīlestībai - fīdbekam - tā, ka šeit jūtamas atskaņas gan no Velvet Underground viena no ievērojamākajiem (bet nebūt ne labākajiem) skaņdarbiem "Sister Ray", gan no jau minētās "Metāla mašīnas mūzikas". Taču šis fīdbeka fests, kurā jūtama vienīgi rudimentāra melodijas klātbūtne un kurā Lū apdzied oposumu, man tīk galvenokārt tieši tā absolūtās "relaxed" sajūtas dēļ - tas neizklausās pēc "artistic statement of great political and historical importance", bet vienkārši pēc sešdesmitgadīga vīra, kas studijā labi pavada laiku. Un kas nebaidās savos sešdesmit gados no pārdrošiem soļiem, ko plašās publikas masas varētu arī nesaprast. Un par to - visu cieņu Lū Rīdam.

Vai "King Crimson" spēja turpināt "In the Court of the Crimson King" ar kaut ko līdzvērtīgi grandiozu, turklāt vēl aizejot no grupas Ījanam Makdonaldam un albuma ierakstīšanas procesā to atstājot arī Gregam Leikam un Maiklam Gailsam? Protams, ka nē, bet tas jau automātiski nenozīmē, ka "Poseidona pēdās" būtu slikts un nekam nederīgs ieraksts. Protams, no pirmās reizes šī ieraksta skaņdarbi tik labi atmiņā nepaliek kā veikumi no grupas debijas plates, taču pietiekami spēcīgu fragmentu arī šajā albumā netrūkst - kaut vai "Pictures of the City" ir vienkārši lielisks (kopumā šis ir veiksmīgākais plates skaņdarbs). Pietiekami interesants ir arī "The Devil`s Triangle". Protams, aizraušanās ar "koncepcijām" šajā ierakstā ir bišķi pārāk augstā līmenī un Pītera Sinfīlda dziesmu teksti kļūst arvien bezsakarīgāki, bet izpildījums - arvien sarežģītāks sarežģītuma pēc, taču lielākoties tas tomēr nostrādā gana veiksmīgi. Sevišķā sajūsmā par šo plati (kurā vēl turklāt notiek pamatīga plaģiatēšana no grupas pirmā ieraksta) es varbūt arī neesmu (un jāatzīst, ka tā īsti neviens KC albums izņemot pirmo mani nekad nav pārliecinājis), un klausīties to pilnīgi noteikti nav viegli, bet... nezinu, varbūt arī tas tomēr nav sevišķi labs albums, nezinu... katrā gadījumā, cik tehniski perfekti KC lai arī nebūtu, sirds viņu mūzikā tomēr ir stipri maz.