Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.

Ir filmas, no kurām es neko lielu negaidu, un līdz ar to tās man arī nesagādā vilšanos. Piemēram, "Wanted" vai "Zack and Miri Make a Porno". Un ir filmas, kas mani pa īstam apbēdina, un "W." ir tieši šādas kategorijas filma.

Lai arī pēc idejas Oskaru sezonā vajadzētu sanākt, ka es skatītos vienu labu filmu pēc otras, reāli sanāk, ka šīm balvām nominēto filmu vidū iezogas ne viens vien kino darbs, kas manā uztverē par labu nekādi nav nosaucams. It īpaši tas, protams, attiecas uz "kreiso" kategoriju filmām, un viena no tām ir Baza Lūrmena "Austrālija".

Atbilstoši daudziem avotiem dubultalbums "Physical Graffiti" ir ne vien labākais no visiem Led Zeppelin ierakstiem, bet vispār visu laiku izcilākais rokmūzikas albums, kura 120 minūtēs Peidžs, Plāns, Bonams un Džonss kārtējo reizi apliecina, kāpēc Led Zeppelin tiek uzskatīta par smagā roka izcilāko grupu. Un patiešām šādiem apgalvojumiem ir daudz pamata.

Pēdējā skolas gadā, kad mani vismaz kaut kādā mērā varēja nosaukt par "crossover" cienītāju, "Die Happy" mēdzām dēvēt par "tādu pašu grupu kā Guano Apes, tikai tās dziedātājai ir lielākas krūtis nekā Sandrai Nazičai no Guano Apes". Un saturiski šīs grupas patiešām ir ļoti līdzīgas - tas pats agresīvais poproks ar viegla metāla un repa elementiem, tāda pati vokālu maniere, tādas pašas pārejas starp ātrajām un lēnajām dziesmu daļām, faktiski arī - tie paši rifi, tie paši ritmi. Starp citu jāatzīmē, ka lai arī es vienmēr uzskatīju "Die Happy" par Guano Apes atdarinātājiem, patiesībām tieši šis kvartets no Ulm radās ātrāk nekā slavenākā no šīm divām grupām. Protams, es nekādi nevaru pierādīt, ka jau savos pirmsākumos Die Happy spēlēja tādu pašu mūziku kā GA (vai pareizāk - man ir slinkums mēģināt pārbaudīt šo teoriju), bet saukt Die Happy par vienkāršiem Guano Apes atdarinātājiem būtu pārspīlēti.

Pasaulē netrūkst filmu, kuras ir tik sliktas, ka par tām pat rakstīt nav vērts, tik bezjēdzīgas, garlaicīgas un trulas, ka jau filmas skatīšanās laikā tu aizmirsti, par ko tieši ir šī filma. "Wanted" nav viena no šīm filmām.

Gatis from www.karikaturas.lv offered to draw pictures of his blog`s readers. I applied, and here`s what he made of me:

Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.

Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.

Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.