Kazhes pierakstu burtnīca

Kā ziņo masu mediji, YouTubē videoklipus mums skatīties vairs nebūs lemts. Nav gluži tā, ka mani tas sevišķi sāpinātu, bet protestu AKKAI/LAA iesniegt tomēr vajadzētu :)

More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.

Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".

I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."

Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.

Pēc lieliskā "Koļas" nolēmu iepazīties ar Jana Sverāka daiļradi labāk un tālab noskatījos viņa jaunāko filmu "Vratne lahve" (angliskais nosaukums "Empties" - latviski laikam būtu "Taras pieņemšana"). Tajā Sveraks seko jau iepriekš par veiksmīgu atzītai un labi pārbaudītai receptei - atkal filmas scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs ir Jana tēvs Zdeneks, atkal Zdeneks Sveraks atveido ļoti tipisku čehu personāžu ar noslieci uz ārpuslaulības sakariem, un arī filmas morāle patiesībā ir diezgan līdzīga tai, ko deva "Koļa".

"Red" pielika punktu "King Crimson" otrajai (trešajai? ceturtajai?) inkarnācijai, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz tas patiešām tika domāts kā punkts - Frips nevis padzina visus grupas dalībniekus, nomainot tos pret citiem tikpat ātri nomaināmiem cilvēkiem, bet gan paziņoja, ka grupa ir savu nodzīvojusi un ka tās vēsturē būtu liekams punkts (protams, pēc vairāk nekā pieciem gadiem viņš grupu atkal atjaunoja, bet tas jau ir cits stāsts). Un saki vai nesaki - "Red" ir droši vien labākais punkts, kad KC varēja pielikt punktu. Noteikti tas bija daudz grandiozāks solis nekā būtu bijis aiziet pēc "Starless and Bible Black" - jo šis ir patiešām viens sasodīti labs albums, tāds, kura dēļ šī grupas versija ir visvairāk atminēšanas vērta. Ja kas oficiāli KC uz šo albumu bija kļuvis par trio - kā pamatsastāva dalībnieki tajā bija atlikuši vien Frips, Brufords un Vetons, taču piedalījās ieraksta tapšanā arī Mels Kolinss, Deivids Kross un... Ījans Makdonalds. Jā, tas pats Ījans Makdonalds, kura saksofona spēle bija viena no būtiskajām "In the Court of the Crimson King" sastāvdaļām. Šoreiz viņš gan nav grupas dalībnieks, bet tikai kā "session musician", taču kāda starpība - Ījans ir atgriezies un viņš ir tikpat labs kā jebkad iepriekš.

Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.

Diez vai kaut viens mani pazīstošs cilvēks raksturotu Kzh kā: