Kazhes pierakstu burtnīca

"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.

Jau pirms kāda laika man no Amazona pienāca Gödel, Escher, Bach. Vakar pirmo reizi kaut nedaudz to pašķirstīju un uzdūros sekojošam uzdevumam:

Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.

Stāsts ap šo filmu ir garš un komplicēts. Liene to sākotnēji gribēja noskatīties "Fantāzijas filmu festivāla" ietvaros. Uz kino uz to tomēr neaizgājām, un tad nācās to iegūt citā veidā (kuru es šeit, protams, neatklāšu). Bija pāris reizes, kad to gandrīz sākām skatīties, bet atklājās dažādi iemesli, kāpēc tomēr nē. Visubeidzot pirms dažām dienām sākām jau tiešām filmu skatīt, kad izrādījās, ka tā iegūta nevis oriģinālvalodā, bet poliskā tulkojumā. Man personīgi nav nekā pret poļiem. Vienmēr esmu fanojis par Ādamu Mališu. Tomašs Sikora Arī ir labs. Un nemaz nerunāsim par Kžištofu Olivu (patiešām nerunāsim). Arī poļu kino ir labs, un es allaž esmu gatavs noskatīties kādu šīs valsts filmu. Bet skatīties amerikāņu filmas poļu valodā ar angliskiem subtitriem - tas jau man ir par traku. Rezultātā skatīšanās tika atlikta, un tikai 26.martā beidzot izdevās šo filmu noskatīties.

Ja godīgi, man nav īstas skaidrības, kā tas sanāca, ka tāds čehu kino (un ne tikai kino) cienītājs kā es līdz šim nebiju redzējis "Koļu" - vienu no tikai trīm Čehijas (un Čehoslovākijas) filmām, kas saņēmušas Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Faktiski plāna skatīties tieši šo filmu man arī šoreiz nebija, taču caurskatot S. datoru, izrādījās, ka tā ir vienīgā tur atrodamā filma, kura atbilda virknei kritēriju:

kļūst arvien vairāk.

Vispār es neesmu īsti drošs, ka man šo ierakstu vajadzētu apskatīt, jo īsti nosaukt par jaunu JJ studijas albumu laikam gan nevarētu, bet... kāda starpība. Ja jau vakar visu dienu to klausījos, tad šodien uzrakstīšu arī kādus iespaidus. Šajā albumā ir apkopotas iepriekš (proti - līdz 1983.gadam) neizdodas Dženisas dziesmas, kuras viņa ierakstīja ar visiem saviem pavadošajiem ansambļiem, un vienu pat ar Pola Baterfīlda blūza grupu. Daļa dziesmu ir studijas versijā, daļa - no koncertierakstiem. Labākās no šīm dziesmām ir "Farewell Song", "Magic of Love", "Mysery `N". Tā kā tas tomēr ir un paliek "outtakes" apkopojums, runāt te par jebkādu ieraksta struktūru, protams, ir lieki, un līdzās patiešām lieliskām dziesmām te parādās arī stipri apšaubāmas kvalitātes fragmenti - kā piemēram, "Harry", ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par sliktu parodiju par Roberta Vaieta (vai Sida Bareta) izdarībām. Arī medlijs "Amazing Grace / Hi Heel Seekers" diez ko man nepatīk. Faktiski, protams, šī ieraksta funkcijas ir acīmredzamas - iekasēt naudu no faniem, kas allaž gatavi izdod naudu par "jaunu" materiālu no mirušas rokmūzikas leģendas. Tas nenozīmē, ka "Farewell Song" (vietām) nebūtu klausāms un varbūt pat labs ieraksts, bet es savu tiesu Dženisas tagad pilnīgi noteikti esmu atklausījies, un joprojām uzskatu, ka ierindas rokmūzikas mīlim krājumā ir nepieciešams tikai "Cheap Thrills", un varbūt viņas uzstāšanās ieraksti no Vudstokas un Vinterlendas.

Cik atceros, es mēģināju šo Simenona romānu lasīt vienreiz senā pagātnē - kādā septītajā klasē tas varētu būt bijis. Toreiz man par nepatīkamu pārsteigumu kļuva atklāsme, ka šis detektīvromānu autors sarakstījis kaut ko tik garlaicīgu un nedektīvisku. Taču piekrist apmēram 13 gadus veca manis spriedumiem es šobrīd ne vienmēr esmu gatavs, līdz ar to saņēmos un iedevu šai grāmatai otro iespēju.

"Role Models" ir viena no tām komēdijām, pret kurām mana attieksme "pēc noklusēšanas" ir iespējami atturīga. Un te galvenā vaina gulstas uz Šona Viljama Skota līdzdalību. Nē, es negrasos noliegt, ka savulaik noskatījos teju vai visas šī aktiera filmas, bet tās nav manā atmiņu klāstā pašas prestižākās - proti, sevišķi lepoties ar savu pagātnes aizraušanos ar šādām filmām es kaut kā negrasos. Varbūt tas pats "American Pie" nav tik slikts, kā to reizēm mālē, bet būsim reālisti - smalku humoru tajā meklēt ir ļoti nelietderīgi. Un tad vēl Šona V-Skota partneris šajā filmā ir Paul Rudd - viens no galvenajiem "Džūdas Apatova bandas" pārstāvjiem. Tomēr kritiķu atsauksmes par šo filmu bija gana slavinošas, lai es tomēr noriskētu un dotu tai iespēju mani pārliecināt, ka būšu maldījies.

... ir labi