Kazhes pierakstu burtnīca

Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.

Klausoties "Sea Change", mani visu laiku pārņem sajūta, ka šis nav tas pats Beks, kas kļuva pasaulslavens ar "Loser". Šis ir kāds mazāk agresīvs, mazāk elektronisks Beks, kas vairāk būtu ierindojams singer/songwriter plauktiņā un nevis līdzās eksperimentālajiem un nepieradinātajiem. Tas ir Beks, kas dzied liriskas dziesmas akustiskās ģitāras pavadījumā, tādas kā "The Golden Age" un tādas kā "The Lost Cause" (manuprāt, labākā dziesma šajā ierakstā). Nē, viņš neiztiek gluži bez šādiem-tādiem triciņiem, kā jau to no Beka varētu gaidīt, bet kopumā šis ieraksts ir melanholisks un vienlaikus diezgan viegls un brīžiem man rodas sajūta, ka Bekam tajā ir ap sešdesmit gadiem un ka varbūt tas ir vecs Džefs Beks, kas ir šī ieraksta autors, un nevis jauns Beks Hansens. Ja kas, sava līdzība ir novērojama starp šādu Beku un Džona Frušentes solo veikumiem ārpus viņa fankīgās RHCP karjeras, vienīgi Bekam ir izteikti labāka balss. Jāatzīst, ka visas dziesmas Beks dzied apmēram vienādi, ar tādu skumīgu, nedaudz flegmātisku un vienlaikus diezgan jauku pieeju. Man patīk.

Vēl vienu dienu iepriekš es šo filmu būtu skatījies nedaudz savādāk, nekā to sanāca skatīties vakar. Trešdien tā būtu tikai kārtējā no filmām, kas varētu cerēt saņemt kādu Oskara nomināciju. Vakar vakarā tikām tas jau bija droši - "Doubt" tika nominēta veselām piecām balvām, turklāt visām - prestižās kategorijās (lai gan, protams, Violas Deivisas un Emijas Adamsas konkurence par labāko 2.plāna lomu nevar dot uzvaru abām šīm aktrisēm). Līdz ar to sanāk, ka šajā filmā visi centrālo lomu atveidotāji ir bijuši tik labi, ka ir pelnījuši Oskara nomināciju. Un trakākais - tā ir tiesa. Gan Merila Strīpa (kā vienmēr), gan Filips Sīmors Hofmans (kā vienmēr), gan Emija Adamsa (kā reti kad), gan Viola Deivisa (par kuru es neko nezinu) šajā filmā ir patiešām lieliski. Un šī ir viena no tām filmām, kas balstās uz personāžiem, nevis uz notikumiem. Ne velti tā tapusi pēc veiksmīgas lugas, un tiesa, kas tiesa, filma nav diez ko dinamiska un strauja, bet tas jau laikam ir visai prognozējami, ja darīšana ir ar drāmu, kuras darbība norisinās katoļu skolā 1964.gadā un filmas nosaukums ir "Šaubas". Šaubas šajā filmā sākas ar tēva Flinna - vietējā mācītāja - tāda paša nosaukuma sprediķi, un tās pamazām sevī ievelk arī skatītājus, kuriem nākas saskarties ar šaubām par to, vai šis stāsts ir vai nav saistīts ar pedofīliju, par to, kurš tad no diviem varoņiem - konservatīva, kokainā un ļoti paštaisnā māsa Aloīza vai progresīvais tēvs Flinns, ir pozitīvais varonis šajā situācijā. Turklāt vēl gluži iespējams, ka pozitīvais varonis ir pedofīls, bet negatīvā varone viņu vēlas atmaskot - diezgan smaga situācija, vai ne?

Beidzot tās tikušas paziņotas, un tagad varu izveidot savu sarakstu ar filmām, kuras man vajadzētu vēl noskatīties pirms Oskariem (atbilstoši standarta plāniem skatīšos tikai mākslas kino, dokumentālās filmas atliekot tālākiem plāniem).

Visnotaļ dīvaini, ka pa vidu starp divām uz lielu naudu orientētām Dena Brauna romānu ekranizācijām Rons Hovards pamanījās uzņemt "Frostu pret Niksonu" - filma, kas gan atbilstoši Hovarda tradicionālajai pieejai varētu mērķēt uz pāris Oskariem, bet absolūti nerada "pasūtījuma Oskaru filmas" iespaidu.

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Es neesmu mazohists, bet reizēm man patiešām gribās sevi iekaustīt. Viena no tām reizēm ir patlaban, kad man jāraksta par grupas "Box Car Racer" vienīgo studijas ierakstu. Ko es, sasodīts, domāju 2002.gada 13.novembrī, ierakstot to diskā? Tobrīd bija atlikušas 5 dienas manai 19. dzimšanas dienai, kas man vismaz tagad liek domāt, ka es varētu uz šo laiku jau būt daudz maz iemācījies atšķirt vidusskolas laikiem piemērotu mūziku no tādas, kas piemērota arī daudz maz jēdzīgākā kondīcijā esošam cilvēkam. Taču nē - es ņēmu un ierakstīju šo albumu diskā, turklāt vēl tajā pat diskā iecepu arī divas Mocarta simfonijas, Rolling Stones izlasi un kaut kādu webā sakasītu Vanesas Mejas dziesmu krājumu.

Turpinot ceļot ar filmām apkārt pasaulei, esmu sasniedzis Kirgizstānu. Šo valsti pārstāvošā filma runā par tradīcijām, mīlestību pāri robežām un naidu Austrumu pasaulē, kas šoreiz konkretizēta tieši ar Kirgizstānu. Kirgīzu vīrietis Aidars jau gadiem ilgi strādā un dzīvo Parīzē, bet nule viņš ir saņēmies un ved saviem radiem atrādīt savu līgavu Izabellu. Vienīgā problēma ir tajā, ka viņa ir francūziete, bet Aidara ģimenei šādas starptautību laulības nav pieņemamas, jo puisim atbilstoši visām tradīcijām vajadzētu precēt meiteni no ciema (un ir pat viena šāda meitene, ar kuru viņam ir ļoti draudzīgas attiecības, tikai nav mīlestības). Un sakaunējies par savu pārdrošību Aidars pēc ierašanās dzimtajā ciematā radiem paziņo, ka viņam līdzi atbraukusī Izabella ir vienkārši viņa kolēģe no franču avīzes, kas raksta grāmatu par kirgīzu kultūru. Protams, to viņš var šādi darīt tālab, ka nedz kirgīzi zina franču valodu, nedz Izabella - kirgīzu valodu. Taču pamazām viņa sāk kaut ko nojaust, un tas viņu attiecības nemaz nedara labākas.

Gruzijas filma "27 nozagti skūpsti" ir ļoti īpatnēja gruzīņu drāma par pusaugu meitenes Sibillas seksualitāti un viņas vēlmi fiziski tuvināties ar kādu pieaugušu vīrieti, kura dēls tikām ir ieķēries Sibillā. Ja kas - otrā plāna lomu šajā filmā spēlē franču slavenais komiķis Pjērs Rišārs, kas šeit spēlē (neticamā kārtā) francūzi - kuģa kapteini.

Nezinu, kā es to biju līdz šim palaidis garām (jau kopš pag. gada septembra), bet "Sviesta kino" ir labākais, kas latviešu kino pēdējos gados ir noticis. Labi, varbūt tas nav gluži kino, bet tas nekas, tik trāpīgus latviešu literatūras klasiskāko darbu aprakstus es patiešām nekad un nekur neesmu redzējis. Lai arī es iztēlojos, ko par to teiktu visiem dārgā skolotāja Britāne. Bez vārda "Miķelis" piesaukšanas te neiztikt, un esmu drošs, ka runa nebūtu par Rēdlihu...