Atceros tos senos laikus, kad VIVA rādīja pirmos dažus "Coldplay" videoklipus, arī to, kur Mārtins sēdēja piesiets pie krēsla. Tas laikam bija "Trouble". Protams, arī pārējo singlu videoklipus redzēju ne vienu un ne divas reizes. Nekas, ka mani sevišķi šī grupa neinteresēja. Patiesībā gan man šis ieraksts tīk labāk nekā grupas otrais albums - vismaz visi singli ir kādu bišķīti labāki, un labākais no tiem ir pirmais - "Don`t Panic". Arī pārējie nav gluži slikti, bet nekas tāds. Klausīties jau kopumā šo ierakstu var, bet man šodien sāp galva un izplūst detaļās nemaz arī nevēlos.

Atgadījās man nozaudēt savu Mastercard (iespējams, ka izsēju to kāda geocaching tripa ietvaros). Aizgāju pirmdien uz banku pieteikt jaunas kartes izgatavošanu. Jāgaida līdz piektdienai, lai nu būtu. Šodien eju uz filiāli pēc jaunās kartes, un SEB kārtējo reizi man sagādāja brīnišķas emocijas gaidīšanas ilguma ziņā.

"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.

Šis ir viens no atmiņā paliekošajiem citātiem no IT Crowd. Bet patiesībā es mēģinu pieteikt karu nevis stresam, bet gan vārdam "nu" (un tam komplektā - vārdam "neuzrunā"). Esmu konstatējis, ka šo vārdu lietoju tik nesamērīgi bieži, ka pašam metas šķebīgi. Un, kā izskatās, nebūt neesmu vienīgais cilvēks LV, kas ar šo kaiti sirgst. Līdz ar to aicinu arī TEVI pievienoties anonīmajiem "nu"-holiķiem. Kopā mēs varam atbrīvoties no šīs zirga skubināšanas paražas!

Protams, neviens nevar zināt, vai "Cheap Thrill" iegūtu tik ikonisku statusu, ja Dženisa būtu pārdzīvojusi liktenīgo septiņdesmito gadu un turpmākajās desmitgadēs ierakstījusi veselu virkni nevienam nevajadzīgu komerciālu ierakstu. Taču tādā situācijā, kāda tā ir reālajā pasaulē, šis ieraksts ir un paliek viens no spožākajiem sešdesmito gadu atceres mirkļiem, demonstrējot JJ droši vien viņas īsās karjeras labākajā formā un arī viņu pavadošā grupa šeit ir savu uzdevumu augstumos. Kā minimums četras kompozīcijas no šī albuma (kura oriģinālajā versijā to kopumā ir septiņas) ir tik klasiskas, cik vien iedomājams. Iesim tām cauri atbilstoši izvietojumam ierakstā.

Tā, protams, ir nodrāzta tēma līdz bezgalībai, bet kārtējo reizi gribas nedaudz izkliegt savu sāpi. Šodien biju paredzējis veikt vienu izbraucienu pusdienu pārtraukumā ar 40. autobusu (ap pus 2iem, tātad - ne pašā satiksmes ziņā spraigākajā stundā). Pēc saraksta autobusam vajadzēja ieraksties 13:36. Biju pieturā 32ās. Pirms mana autobusa, kurš ieradās ar 3-4 minūšu nokavēšanu, paspēja atnākt virkne dažādu transporta līdzekļu (Ģertrūdes ielas pieturā pienākt daudz dažādu tr-ta līdzekļu), no kuriem praktiski visi ieradās neatbilstoši grafikam - cits par piecām minūtēm kavēja, cits par tikpat ieradās par ātru. Protams, attiecībā uz transporta līdzekļiem, kuru kursēšanas biežums ir līdz 15 minūtēm, šādas fluktuācijas šķiet daudz maz pieņemamas, bet, ieraugot par 5 minūtēm steidzamies autobusu, kurš nāk reizi stundā, sevišķi pozitīva attieksme pret mūsu sab. transporta sistēmu neveidojas. Kas vēl mani priecē, ir fakts, ka Rīgas Satiksmes lapā saskarnē kaut kā nemanu agrāk manis iecienītu "tūli" - maršrutu interaktīvo karti, bet links, kas uz to ved Rīgas pašvaldības lapā, rezultē tukšā lapā (kas liek domāt, ka attiecīgais resurss ir nobrucis). Ievērojot to, ka standarta maršrutu pārlūkošanas sistēmā noskaidrot, kur tieši atrodas kāda pietura, nav iespējams, un arī pieturās mums nav tradicionāli izvietot sabiedriskā tr-ta kustības shēmas, neērtību ir pilnīgi pietiekoši. Visu to rezumējot: ar nepacietību gaidu 1.martu, kad neatkarīgi no laika apstākļiem pārsēdīšos atkal uz velosipēda.

Šķiet, ka spāņiem un spāņvalodīgajiem ir diezgan raksturīga nosliece veidot drūmas fantastikas filmas ar šausmu elementiem, un "Laika noziegumi" ir viena no šādām filmām. Man personīgi šādas filmas patīk to noskaņas dēļ un šajā gadījumā mani nepavisam netraucēja filmas pārmērīgā paredzamība (jo sižetu uz priekšu tiešām bija diezgan viegli nojaust), taču lielisks bija viss tās pasniegšanas veids - vienas un tās pašas ainas mēs vairākkārt redzam no cita skatpunkta, atklājot vairāk informācija par vienu vai otru situāciju. Filma ir ļoti piezemēta un nerada baigās zinātniskās fantastikas filmas iespaidu - tāds vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš apstākļu sakritības dēļ nonāk dažas stundas pagātnē un ir spiests darīt visu no sevis atkarīgo, lai atbrīvotos no liekajiem sevis eksemplāriem. Iespējams, ka šāds apraksts izskatās diezgan bezjēdzīgs un jāatzīst, ka šī filma nav konfekte acīm - tā ir brīžiem asiņaina, brīžiem brutāla un ne visu laiku pārmērīgi loģiska. Lai gan no otras puses ar loģiku tur varētu viss būt kārtībā - pieņemot, ka ja ir zināms, kas notiks 3. solī, varonim reāli nav brīvās gribas, kā rīkoties 2.solī, jo tikai šādā veidā var nodrošināt to, ka vispār viņš līdz šim 2.solim nokļūs. Labi, necentīšos tagad skaidrot, kā es saprotu šīs filmas pamatproblēmu, bet atzīmēšu, ka man filma patika. Tā varbūt nav gluži tāda līmeņa šedevrs kā "The Orphanage", bet cilvēkiem, kam kopumā patīk šāda stila filmas, noteikti rekomendēju arī "Timecrimes".

Šis ieraksts ir pirmais Boba Mārlija albums, kas tapa bez viņa biedriem agrīnajos regeja karaļa darbības gados - Pītera Toša un Banija Veilera. Šo vīru vietā "Natty Dread" var lepoties ar trim jaunām bekvokālistēm un droši vien slavenāko Boba Mārlija dziesmu - "No Woman, No Cry". Patiesībā es laikam gan neesmu šīs dziesmas radikāls fans - tā varbūt ir nereāli "uplifting" un emocionāli rezonējoša, bet man vairāk patīk "iekačājošāki" Boba skaņdarbi, kaut vai otrs šī ieraksta zināmais gabals - "Rebel Music". Vispār jau Bobs neizceļas ar to, ka viņa dziesmas būtu šausmīgi atšķirīgas noskaņās, aranžējumos un mesidžā - kā nekā kaut kas tamlīdzīgs būtu pretējs visai regeja ideoloģijai, taču attiecībā uz Bobu man ar to nav nekādu problēmu. Man viņa dziesmas patīk, varbūt ne tādā merā, lai es viņu pasludinātu par muzikālo ģēniju vai kā tamlīdzīgi, bet vasaras dienā mašīnā kaut kur ceļojumā tepat pa Baltiju vai arī tālākās zemēs (uz Dienvidiem, protams) jebkura "Natty Dread" dziesma iederas lieliski. Vispār man ļoti pie sirds iet no šī ieraksta "Lively Up Yourself" un "Them Belly Full", bet arī otrajai ieraksta pusei nav ne vainas - iespējams, ka šis nav gluži Mārlija labākais albums, bet labs tas ir, tur nav šaubu, lai gan, protams, darbā varbūt to man gluži klausīties nevajadzētu - pārāk jau relaksējošs un uz laiskumu noskaņojošs ir šis muzikālais noformējums un par to, ka tas veicina produktivitāti, es pārliecināts nebūtu.

Īpašu plānu skatīties otro instalāciju "Ādamsu ģimenes" sāgā man, protams, nebija, taču ja jau televīzijā pie Lienes vecākiem to rādīja, nācās vien noskatīties. Kaut kad ļoti senos laikos es šo filmu, protams, biju redzējis, taču par to pārliecība man neradās uzreiz tās skatīšanās procesā. Laikam jau tāpēc, ka mēs to sākām skatīties ne no sākuma, bet gan apmēram no vidus, kas rezultātā mēs neredzējām atpazīstamo daļu no šīs filmas (vecāko bērnu mēģinājumus nogalināt mazuli). Tālāko daļu - bērnus vasaras nometnē un auklīti - tēvoča Festera jauno sievieti mēs redzējām gan.

Es esmu Ernesto "Če" Gevaras fans. Varbūt ne gluži akls un maniakāls, bet tomēr fans. Taču šajā ierakstā es negrasos pamatot (attaisnot) savu attieksmi pret šo cilvēku, bet gan tikai pastāstīt par šo filmu.