Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm es mēdzu nožēlot, ka man neizdevās kļūt par ārstu. Protams, medicīna vienmēr bija vairāk manas mātes un nevis mais paša ambīcija, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti viegli pieņemt svešus mērķus par savējiem un tad sāk tiem sekot pašaizliedzīgāk un kaismīgāk kā paši ideju ierosinātāji.

"Babylon Zoo" ir vieni no tipiskākajiem viena hita mūziķiem, ko es varu iedomāties. Dziesma "Spaceman" pilnīgi noteikti ir pārdzīvojusi šo angļu ansambli, kurš gan teorētiski vēl joprojām turpina pastāvēt, taču ir pārstājis būt kaut cik ievērojams. Kā tas sanāca, ka šis plašākām masām nezināmais kolektīvs ierakstīja dziesmu, kas abpus Atlantijai aizcīnījās līdz pašai čārtu virsotnei, manuprāt, nav skaidrs nevienam. No vienas puses, protams, "Space Man" ir tipiska Babylon Zoo dziesma, bet no otras puses - par diez ko atmiņā paliekošu, uzrunājošu vai citādi neatkārtojamu es to nesauktu. Tīri ok deviņdesmito gadu gabals, kas neizskaidrotos apstākļos piesaistīja milzīgu publikas uzmanību (lielā mērā laikam, pateicoties, tā izmantošanai kādā "Levi`s" džinsu reklāmā). Dziesmas galvenais āķis varētu būt paaugstinātās frekvencēs ierakstītajā ievadā, kas lielā mērā līdzinās Chipmunks dziedāšanas manierei un tikai tad pārvēršas par to gabalu, kuru tu zini tik labi. Pārējie ieraksta singli ir vēl mazāk īpaši - "Animal Army" un "The boy with the x-ray eyes" (ja kas - tajā jūtams vēlīno bītlu klajs plaģiāts - vai pat vēl trakāk, nevis bītlus bet Oasis) neko sevišķi neatšķiras no citiem tikpat pelēkiem skaņdarbiem šajā ierakstā. It kā grupas skanējums ir pietiekami individuāls un ar citām grupām tu "Babylon Zoo" tiešām nesajauksi, taču vismaz šis ieraksts nepavisam neizceļas ar oriģinālām un atmiņā paliekošām melodijām vai faktiski - ar jebko. Tas gluži vienkārši nav sevišķi interesants.

ELVI

Vai kāds saprātīgs cilvēks var man izskaidrot, what the shit is it with Džūda Apatovs? Kāpēc viņa filmas visi izpērk kā karstās kūkas vai pareizāk - kā prezervatīvus (atbilstoši "The mating habits of the earthbound human)? Kāpēc viņu uzskata par vīru baltajā zirgā, kas glābj mūsdienu komēdiju no pagrimuma? Un kas ir tie dīvaiņi, kas pielūdz pilnīgi ikvienu viņa radīto sviesta gabalu? Nē, es neesmu pavisam kritisks - "Superbad" bija labs, "Forgetting Sarah Marshall" bija ok, "40 year old virgin" arī bija labs, pat "Knocked up" bija tīri ciešams, ā, un "Walk hard" bija smieklīgs, lai arī ne tik ļoti, kā dažs labs apgalvoja. Bet "Step Brothers"? Šī filma noteikti nav smieklīga, un tā nav arī laba. Vils Ferels vispār ne tuvu nav mans mīļotais aktieris, bet braukājoties pa bungu komplektu ar savām olām viņš par mīļāku man nekļūst. Šajā filmā varbūt ne visi joki ir no trulākās kategorijas, taču arī tekstuālie joki ir tomēr stipri patruli un citās šīs bandas radītajās filmās redzēti.

Grupa "Die Ärzte" ir pašpasludinājusi sevi par labāko rokgrupu pasaulē. Par to viņiem - visu cieņu. Cik daudz gan ir aizdomīgas kvalitātes vācu pop-panku, kas būtu labākas grupas pasaulē? Droši vien, ne pārāk daudz. Faktiski Vācijā ir tikai divas grupas, kas šajā žanrā būtu pamatīgi ievērojamas - ārsti un "Toten Hosen". Man gan Hosen patīk labāk, bet vai tas nozīmētu, ka Ärzte nebūtu izcila grupa? Protams, ka tas nozīmē. Viņu mūzika nav sevišķi smalka (lai neteiktu vairāk), viņu joki ir stipri vienveidīgi un apnicīgi, bet tas nekas, jo tādiem viņiem ir jābūt, un savā ļoti šaurajā nišā viņi ir tīri normāli.

Vai tu kādreiz esi sapņojusi par teleportāciju? Vienu mirkli tu sēdi Londonā pie tējas krūzes, bet jau citā mirklī tu esi Amazones džungļos un tev dzenas pakaļ iezemieši – skalpu mednieki. Vienu brīdi tu bēdz Amazones džungļos no skalpu medniekiem, un tikai mirkli vēlāk tu jau sēdi gluži parastā Londonas dzīvoklī pie tējas krūzes, bet tava sirds vēl joprojām dauzās milzīgā ātrumā, nespējot pielāgoties vides pārmaiņām.

Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).

Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.

Neviena mūsu dzīvoklī šodien nav. Rodžers ir pie draugiem Čelsijā. Dženisa jau vairākus gadus dzīvo Amerikā. Neviena no mums mūsu dzīvoklī šodien nav.