Remember Extras? If you`ve seen it, you surely do. There was this bit involving Kate Winslet and Ricky Gervais talking about movies on Holocaust, which I`ve memorized (or copy-pasted from subscene:

Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.

No Sergeja sapratu, ka agrīno gadu DDT ieraksti varētu sevišķi labi nebūt, un sevišķi par kaut ko tamlīdzīgu es, protams, nebrīnītos. No otras puses - tā kā manā ierakstu krājumā ir pārstāvēts šīs grupas 1985.gada ieraksts "Vremja" un atbilstoši plāniem man to tagad vajadzētu klausīties, tad es to arī noklausījos. Vai es piekrītu Sergejam, lasīt tālākajā tekstā.

Last weekend we finally found our 100th geocache and later on hid the first cache of our own. Its name is "Waterloo Sunset" - after on of the best songs by the Kins, mostly because you could gaze at the sunset where the cache is hidden. Actually we also hid another cache, and both of these caches were hidden together by the team "kazhe" and the team "s3ped", but one of them is officially owned by us while the other one - by s3ped, plus the second cache isn`t published on the website yet, therefore it is too early to write about it. Let`s see if our cache will be found in the next few months at least once :)

Droši vien tagad jau visi ir dzirdējuši par slaveno Slaktera interviju Bloomberg. Smieties par cilvēka svešvalodu zināšanām, protams, nav labi un īstenībā man šķiet, ka tas, vai LV finanšu ministrs labi vai slikti runā angliski, nav īpaši būtiski. Taču vienu no finanšu ministra tomēr gribētos sagaidīt - kompetenci savā pārziņā nodotajā sfērā. Un šī intervija man vismaz radīja sajūtu, ka Slakterim skaidrība par to - ko tagad darīt un kas tagad būs - ir ne lielāka kā man. Tas, protams, būtu ļoti labi, ja es būtu kāds finanšu analītiķis vai tamlīdzīgs kēkss. Bet nē - es esmu gluži vienkāršs lauku puika, kas gana govis un raksta blogu. Ok, iepriekšējais teikums nebija gluži patiess, bet man nav grūti atzīt, ka par reālo situāciju Latvijas ekonomikā un tās tuvākajām/tālākajām perspektīvām es zinu visai maz.

Vispār jau es neesmu nekāds krievu mūzikas fans, bet bija laiks, kad Bi-2 man ļoti gāja pie sirds, protams, vislielākajā mērā pateicoties "Polkovņiku ņikto ņe pišet" - proti, vienai no vadošajām filmām kulta filmā "Brat 2", kuru es gan, protams, neesmu redzējis. Un līdz ar to manā ierakstu kolekcijā nokļuva arī divi pirmie šīs grupas studijas ieraksti. Es droši nezinu, cik daudz šī ieraksta dziesmu bija grāvēji, bet man tāda izņemot jau pieminēto polkovņiku šķiet esam "Vostok", "Serdce", "Medlenno shožu s uma", "Serebro", "Varvara", arī "Moi drug". Vai nu arī es šīs dziesmas kādreiz esmu daudz klausījies, citādi nevarētu būt, ka man tās visas šķiet tik zināmas.

I wanted to check, which countries have the highest number of geocaches (thereotically one could use such information in order to choose the best vacation country - although such an approach would be crazy without a doubt). I simply searched the total number of caches in a country, without taking into account that some of the caches are disabled now.

Jau kādu laiku mani mocīja doma uzrakstīt stāstu albumu, proti, stāstu ciklu, kas kopā veidotu tādu kā vienotu veselumu, bet arī katrs stāsts pats par sevi būtu labāk vai sliktāk uztverams. Un šos stāstus radās doma apvienot Pink Floyd debijas albuma tematikā. Tas, protams, nav uz " ThePiper at the Gates of Dawn" balstīts mūzikls - dziesmu "sižetam" sekoju diezgan minimāli, tās maksimums kalpo kā atbalsta punkti, kam pieķerties, reizēm vairāk izmantota kāda tēma ("travelling by telephone", "change returns success" u.c.), reizēm mazāk. Daļa personāžu vārdu un darbības vietu arī ir saistīti ar Sidu Baretu, bet tam nav principiālas nozīmes. Protams, PF references iziet arī bišķi ārpus "Piper" rāmjiem. Un, protams, mana variācija par "Piper" tēmu ir drīzāk Votersa vai Gilmora stilā nekā Sida - jo es tomēr esmu bezcerīgi psihiski normāls.

Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?

Tu neticēsi, bet manī arvien stiprinās pārliecība, ka mūsu mīlas stāstam tomēr būs laimīgas beigas. Jā, man vēl joprojām rokās ir cirvis un tu joprojām esi piesieta pie krēsla, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Es jūtu, ka autors ir izlēmis mums dāvāt dzīvību un ka man tevi tomēr nenāksies nogalināt. Protams, tādā gadījumā skaidri var redzēt konsekvences trūkumu un šāds iznākums nekādā ziņā nebūtu loģisks, bet kālab gan mums par to gausties? Gan jau autors atradīs kādu pamatojumu šīm nepamatoti laimīgajām beigām – ka mēs esam guvuši mācību par savas dzīves kļūdām un ka turpmāk mēs dzīvosim labāk un saticīgāk. Vai arī ka visa šī situācija bija jāuztver kā metafora, ka nevienu brīdi neviens nevienu negrasījās nogalināt. Tā arī nav mana darīšana, kādu pamatojumu viņš tam izvēlēsies, bet es jau tagad ar “gara acīm” redzu, kā es nosviežu malā cirvi, atsienu tevi un mēs divatā dodamies pretī saulrietam. Iespējams, ka tas ir banāli, bet tas ir labākais risinājums, kādu es vien varu iedomāties.