Kazhes pierakstu burtnīca

Jo dziļāk Ļeņingradā, jo vairāk rupjību. Šī frāze gan varbūt nav tik ļoti precīza, jo Šnurs un kompānija jau ap 2000.gadu nostabilizēja, cik daudz trīsstāvīgo vārdu būtu nepieciešams izmantot katrā viņu ierakstā, un "21.gadsimta pirāti" nav nedz sevišķi rupjāks, nedz sevišķi mazāk rupjš kā citi viņu veikumi.

Ar šo es oficiāli paziņoju pasaulei: manam filmu projektam "apceļo pasauli ar filmām" pievienojusies jauna valsts - Taizeme. Es neesmu kā N.R. un Nora pats pabijis šajā valstī, taču tagad tajā vismaz nedaudz esmu ieskatījies caur kino prizmu. Filma, ko skatījos, saucas "The Love of Siam", un tā ir viena sasodīti gara filma (gandrīz trīs stundas) par tīņu homoseksualitātes problēmām. Jā, pilnā nopietnībā - tā ir filma par diviem pusaugu zēnu mīlestību. Viens no viņiem ir Mew. Otrs ir Tong. Abi šie puiši kādreiz mācījās vienā skolā un sadraudzējās, kad Tongs aizstāvēja sievišķīgo Mew no sliktajiem puišiem tualetē. Tong ģimenē ir problēmas kopš pazuda viņa vecākā māsa Tang (jā, vārdi viņiem ir nedaudz līdzīgi), turklāt nav zināms, vai ar viņu notika kaut kas slikts vai arī viņa vienkārši aizbēga no vecākiem. Tagad Tong tēvs slīgst depresijā un alkoholā. Tikām Mew savos padsmit gados ir baigākais superzvaigzne, kam ir sava grupa, kurā viņš raksta pats dziesmas un dzied un līdz ar to viņam ir daudz faņu. Taču Mew sirdī vieta ir tikai vienam cilvēkam - proti, Tong. Un tā tālāk. Iesaistās vēl daudz dažādu personāžu, rodas sarežģījumi, gejam ir būt grūti, ja tev ir mamma, kas pret to iebilst, un tālāk.

Nule es esmu sasniedzis to brīdi, kad man atbilstoši plāniem jāraksta par lielāko deviņdesmito gadu mūzikas ierakstu. Tas ir vienlaikus satraucoši un biedējoši. Es, protams, nevaru par to pateikt neko jaunu, jo par to jau tāpat ir pateikts daudz par daudz. Taču fakts ir tāds, ka "Nevermind" ir un paliek tas ieraksts, kura dēļ cilvēki atceras Kurtu Kubeinu, ieraksts, kas pavēra ceļu uz MTV veselai plejādei Nirvanas sekotāju un atdarinātāju un ieraksts, kuru kritizēt var tikai ļoti šaurās aprindās (izņemot, protams, pavisam mazo tīņu aprindas, kurās var kritizēt visu, kas nav nācis no Parisas Hiltones viedā prāta apcirkņiem, t.i., cunt). Kad tas būtu noskaidrots, parunāsim mazliet par to, kas ir "Nevermind".

Tu droši vien teiksi, ka manai mātei ar visu šo nav nekādas saistības. Ne jau viņa tevi pamudināja mani krāpt un man – tevi nogalināt. Tu viņu nekad neesi redzējusi, un arī es neesmu ar viņu sazinājies jau daudzus gadus. Taču tas nenozīmē, ka viņa šeit nekādi nebūtu iesaistīta. Tieši tāpēc man nepieciešams tev tagad izstāstīt šo stāstu.

Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.

"Snatch" es iepriekšējo reizi skatījos kaut kad aptuveni tajā pat laikā, kad iepriekšējo reizi skatījos "Lock, Stock etc." - proti, stipri sen. Un kā jau tas parasti ir ar filmām, kuras sen neesi redzējis, atkārtoti to skatoties bija jāatbild uz principiālo jautājumu - vai maģija ir joprojām turpat, kur tā bija iepriekš. Un atbilde šoreiz ir pozitīva - jā, "Snatch" joprojām bija tikpat vardarbīgi smieklīgs, kāds tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Un tas mani ļoti iepriecināja.

Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.

Tas Kevins Smits ir viens sviestains tips, kura galvenais hobijs ir veidot filmas par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši. Reizēm viņam šīs filmas sanāk ļoti labas, reizēm - nē. "Mallrats" ir sliktākais no visiem gadījumiem. Tā galvenie varoņi ir divi puiši, kurus pametušas draudzenes un kuri dodas uz lielveikalu pārdzīvot savas skumjas. Tur viņi sastaps Džeju un kluso Bobu, topless gaišreģi ar trīs krūšgaliem, Stenu Lī - vienu no amerikāņu komiksu leģendām, abas savas otrās pusītes un vēl daudz vairāk vai mazāk kolorītu personāžu. Tu jau droši vien zini, ka man trulas komēdijas patīk ne mazāk kā vairumam citu cilvēku, bet tikai ar nosacījumu, ka tās ir eleganti trulas komēdijas, asprātīgi trulas komēdijas un saistoši trulas komēdijas. Diemžēl "Mallrats" nav šāda komēdija. Joku tajā ir, protams, ļoti daudz, bet lielākoties tajos katastrofāli trūkst īsta humora, un "fiziskie" joki ir pagalam stulbi. Vienīgais patiešām atmiņā paliekošais personāžs šajā filmā ir tukls puisis, kas nedēļām ilgi skatās uz tā stereoskopisku bildi, neveiksmīgi un veltīgi mēģinot tajā ieraudzīt trīsdimensionālo apslēpto attēlu. Man kā cilvēkam, kam arī nekad nav izdevies savas smadzenes piespiest šādus attēlus atpazīt, ar šo personāžu bija viegli identificēties un es to spēju saprast. Tikām galvenos varoņus saprast nevaru un galvenais - nevajag. Atsevišķas frāžu apmaiņas filmā ir asprātīgas, bet kopumā tā neveido filmas iespaidu, un šķiet ievērojami par trulu, lai būtu kaut cik atmiņā paliekoša. Salīdzinoši Smita pati pirmā filma "Clerks" bija vienkārši īsts šedevrs, lai arī tā tika filmēta faktiski par kapeikām, bet ar lielāku finansējumu "Mallrats" gadījumā viņš vienkārši nespēja tikt galā. Ja filmā nav nekādu domu, nekāda mērķa, tā nav asprātīga, un tā tev kā skatītājam nepiedāvā neko labāku par trešo krūtsgalu, diez vai tu pēc šādas filmas jutīsi gandarījumu. Drīzāk tev būs sajūta - jā, šitais vecis ir diezgan provokatīvs un viņam ir nospļauties par daudz ko, bet filma tāpat ir absolūts sūds. Pat "Star Wars" references tajā ne tuvu nebija tik labas kā "Klerkos". Kas mani šajā situācijā iepriecina, ir apziņa, ka gan pirms, gan pēc "Mallrats" Smits radīja ievērojami labākas filmas. Ja kas arī paša Smita atveidotais personāžs - Silent Bob - šajā filmā izceļas ar absolūtu neienteresētību šajā sviestainajā kino projektā.

To be honest, I`m cheating. When writing my new series of stories there should be one specific record that I should be listening to as a soundtrack to it. So far I haven`t been doing it. I tried to repeat one song on my playlist infinity when writing the second part today, but somehow it didn`t bring creatively satisfying results. I also tried to listen to one of the albums of "Ļeņingrad" (it was disastrous as Shnur seems to be killing all kinds of creativity within me) and afterwards - "Combat Rock" by "The Clash". The latter also wasn`t much of a success, as it is a rather crappy album, I gotta say. So I`m thinking that the main rule for music to be good in order to improve creativity is for it to be good. It can be good thrash metal and it can be good dance-pop, that doesn`t matter that much (although it does affect the mood of the writing), but it being good is a crucial requirement. So I ended up writing without any soundtrack whatsoever, as no music is better than bad music.

Sema pilnais vārds bija Semjons, un “vecajā zemē” viņš bija mans labākais draugs. Mēs kopā gājām 57.vidusskolā un sākot ar piekto klasi nemainīgi sēdējām vienā solā. Jau kopš bērnības Sema kaislība bija arhitektūra. Vai tie būtu koka klucīši, draņķīgs plastmasas konstruktors vai sērkociņi, Sems no visa prata izgatavot ēkas. Viņa vecāki bija vispelēkākie cilvēki, ko man nācās sastapt visā mūsu pelēkajā sabiedrībā. Sema mamma (viņas vārdu vairs neatceros) bija pārdevēja gastronomā, bet tētis Arkādijs Ļvovičs – viszemākā līmeņa valsts ierēdnis. Cik es atceros, Sema ģimenē nekad nekas nenotika. Tētis vakaros atstāstīja savu dienu darbā, kas katru dienu bija vienāda, bet mamma šausminājās par vienu un to pašu armēņu sievieti, kas regulāri iepirkās gastronomā. “Kā viņa to var atļauties?” “Viņa nav precējusies, un viņai ir divi bērni.” Tās bija divas standarta frāzes, ko šī vārdu zaudējusī sieviete atkārtoja kā ieplīsis gramofons. Semam bija arī brālis Ņikita, bet viņš bija vecāks un ģimenē nedzīvoja. Es ne reizes nedzirdēju, ka kāds no Sema vecākiem būtu Ņikitu pieminējis, un tas par spīti tam, ka es pie viņa ciemojos vismaz piecas reizes nedēļā.