4 - Liesmās
Vai tu kādreiz esi sapņojusi par teleportāciju? Vienu mirkli tu sēdi Londonā pie tējas krūzes, bet jau citā mirklī tu esi Amazones džungļos un tev dzenas pakaļ iezemieši – skalpu mednieki. Vienu brīdi tu bēdz Amazones džungļos no skalpu medniekiem, un tikai mirkli vēlāk tu jau sēdi gluži parastā Londonas dzīvoklī pie tējas krūzes, bet tava sirds vēl joprojām dauzās milzīgā ātrumā, nespējot pielāgoties vides pārmaiņām.
Man bērnībā tas bija lielākais sapnis, un šī sapņa attīstīšanu visvairāk veicināja zinātniskās fantastikas lasīšana. Sapnis turklāt tas bija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Proti, ļoti bieži man rādījās viens un tas pats sapnis, kurā bija teleportācija.
Komunālajā dzīvoklī, kurā dzīvoja mūsu ģimene, bija viens telefona aparāts uz visiem. Tas atradās gaitenī un visbiežāk tas bija aizņemts, jo mana mātei bija gandrīz maniakāla pļāpātāja pa telefonu. Man pašam nekad neviens nezvanīja, taču regulāri es pildīju starpnieka funkcijas – kad mātei kāds zvanīja un viņas nebija mājās, es cēlu klausuli, pierakstīju īpaša bloknotā visu nepieciešamo informāciju un vēlāk to nodevu mātei, kurai atkal radās iespēja kādas pāris stundas noslogot aparātu, nelaižot pie vārda citus dzīvokļa iemītniekus.
Ja kas, tas vēl nebija sapņa apraksts, bet gan tikai lirisks ievads, lai tu saprastu, kādas tolaik bija manas attiecības ar telefonu.
Tātad, sapnis parasti sākās sekojoši. Es biju mūsu istabā viens, nedz mātes, nedz tēta (šis sapnis man sāka rādīties ap to laiku, kad par manu tēti jau bija kļuvis Artūrs Maksimovičs) tur nebija. Es kaut ko zīmēju ar pildspalvu speciālā burtnīcā, kurā tapa visi mani “mākslas darbi”. Pēkšņi atskanēja telefona zvans. Es uzreiz pametu zīmējumu un skriešus metos pie aparāta.
“Mammas nav mājās,” es teicu klausulē, pat neiedomājoties, ka zvanītājs gribētu runāt ar kādu citu cilvēku, nevis manu māti. “Es zinu, Arnold,” atbildēja dīvaini pazīstama un vienlaikus sveša balss otrā galā, “man vajag tevi un nevis mammu.” Šajā brīdī milzīgs spēks mani ievilka telefona vadā, es kļuvu pavisam maziņš un zibenīgā ātrumā sāku traukties pa vada tuneli. Desmit sekundes vēlāk es izplūdu no telefona klausules savienojuma otrā galā, bez drēbēm.
Šajā brīdī es ieraudzīju, ka esmu nonācis savas klasesbiedrenes Annas istabā. Viņa ar kādu jautri runāja pa telefonu. Īstajā pasaulē viņas istabā droši vien telefona nebija un pati istaba bija daudz mazāka un mazāk koša nekā manā sapnī, bet to tagad ignorēsim. Tātad, Anna runāja pa telefonu, bet ne ar mani. Līdz ar to es sapratu, ka mani telefona vads bija aizvedis uz citu vietu, nevis pie cilvēka, kas man bija zvanījis. Anna tikām nelikās ne zinis par manu klātbūtni, un turpināja runāt par plāniem tuvākajām brīvdienām. Es biju vai nu neredzams, vai arī viņai neinteresants.
Anna man ļoti patika, taču skolā es ar viņu nekad nerunāju. Tāda bija mūsu skolas hiearhija, ka bija meitenes, ar kurām tādi zēni kā es varēja runāt, un tādas, ar kurām – nē. Es šo hierarhiju neapšaubīju, un visus principus ievēroju. Es zināju, ka pietiks man uzrunāt Annu vai viņai pieskarties ar pirkstu, un es tikšu iesūkts telefonā un atgriezīšos atpakaļ pelēcīgajā komunālajā dzīvoklī, prom no gaišās un plašās Annas istabas, uz kuras griestiem bija uzzīmēti mākoņi. Taču es nekad nevarēju ilgi noturēties un vai nu kaut ko pateicu vai arī parāvu Annu aiz bizes, un tiešām pēc mirkļa es jau pa telefona vadu plūdu atpakaļ.
Joprojām sapnī es atgriezos mūsu dzīvoklī, bet tas bija liesmās. Visapkārt dega. Es zināju, ka durvis es vaļā nedabūšu, jo tām ir pārāk sakarsis rokturis un ka mana vienīgā iespēja izglābties no uguns būtu teleportācija. Drudžaini es griezu ciparus uz telefona, vienalga kādus ciparu, lai tikai izbēgtu no liesmām. Savienojums bija, bet neviens klausuli necēla, un liesmas man nāca arvien tuvāk. Beidzās viss ar manu kliedzienu un pamošanos.
Šo sapni es kopumā droši vien redzēju vismaz simts reizes. Dažas detaļas tajā mēdza mainīties – Annas istabas iekārtojums, viņas frizūra, mūsu telefona aparāta izskats, bet secība – zvans, teleportācija, Annas istaba, teleportācija, liesmas, neveiksmīgs zvans, kliedziens vienmēr palika nemainīga. Šis sapnis no manis neatstājās pat tad, kad es vairs nemācījos skolā, pat tad, kad Anna kļuva par pirmo sievieti, ar kuru es biju mīlējies. No sapņa es atbrīvojos tikai Anglijā. Droši vien es biju pāri kādai no savas dzīves fāzēm, un gatavs ieiet nākošajā. Vai arī kāds tur augšā, kas atbildīgs par sapņu piešķiršanu, beidzot izdomāja jaunus sižetus, ko man naktīs rādīt.