Kazhes pierakstu burtnīca

"Zāģa" pirmā daļa ir viena no tām filmām, kuras visi ir redzējuši, izņemot mani, un tagad tas beidzot ir mainījies. Arī es esmu redzējis Zāģi, un nevaru teikt, ka šī filma mani būtu pamatīgi pārveidojusi.

"Mamma Mia, here I go again!" Sasodīts - es pats īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka noskatījos šo filmu. Un vēl vairāk, ka to piespiedu noskatīties arī Sergeju. That is so gay. Nu, ok, varbūt tur vainīga bija Liene, bet fakts paliek fakts - mēs skatījāmies šo pityful excuse for a film kompānijā, kur bija vairāk vīriešu nekā sieviešu un vienāds neglābjamu alkoholiķu un ABBAs fanu skaits.

Neticami, bet "Quantum of Solace" man bija pati pirmā Bonda filma. It kā es esmu redzējis diezgan lielu daudzumu filmu, taču kaut kāda iemesla dēļ Bondiāde šajā manā kino pieredzē līdz pat šī gada novembrim nebija pārstāvēta. Iespējams, ka Džeimss Bonds kā varonis mani nekad nav uzrunājis (fragmentāri, protams, ar viņu pazīstams esmu, bet "no zvana līdz zvanam" nevienu filmu tiešām skatījies nebiju). Iespējams, ka tā vienkārši bija sagadīšanās un tomēr tas bija fakts - man Džeimss Bonds tā īsti neasociējas nedz ar Šonu Konoriju, nedz ar Timotiju Daltonu, nedz ar Pīrsu Brosnanu, nedz ar Rodžeru Mūru, nedz ar jauno veci - Danielu Kreigu. Un, protams, viņš nepavisam man neasociējas ar Džordžu Lazenbiju.

"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.

Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.

Šo filmu skatījāmies tālab, ka MA to bija noraksturojis kā līdzīgu (un līdzīgi labu) vienam no maniem personīgajiem pēdējā laika "hitiem" - "In Bruges". Starp šīm divām filmām bija viena acīmredzama līdzība - Kolins Farels galvenajā lomā, bet atšķirību ir daudz vairāk. Pirmkārt, viena filma ir tapusi Britu salās, kamēr otra - Holivudā. Otrkārt, Phone Booth režisors ir amerikāņu vecmeistars Džoels Šūmahers, kas gan par meistaru saucams nosacīti, jo liela daļa viņa filmu nav neko diži labas, bet "In Bruges" radītājs vispār bija pilnmetrāžas kino debitants, taču vienlaikus - izcils dramaturgs. Arī stilistiski man šīs filmas sevišķi līdzīgas nešķita.

Kāpēc mēs devāmies kāzu ceļojumā tieši uz Beļģiju, es tagad nemaz neatceros. Sava loģika tur noteikti bija, bet iespējams, ka tā bija nekam nederīga loģika. Beļģija noteikti nav pati skaistākā un apdziedātākā Eiropas valsts. Protams, tajā atrodas Eiropas Savienības galvaspilsēta un tajā tikuši izgudroti kartupeļi frī, kurus gan nepamatoti parasti piedēvē francūžiem, bet man šķiet, ka īsti gudri braukt uz turieni kāzu ceļojumā nebija.

I decided to stitch a panorama from some photos from our trip to Belgium. I tried using Hugin - an open source solution. As I remember from the past experience with photo stitching, it usually is pretty basic - you just drag and drop the pics, press a "stitch" button and get results. Hugin worked for about 2 hours on my photos, created a 370 Mb TIFF file containing what you see on the picture in this blog entry.

a reminder for myself:

Ir dažādi veidi, kā var mācīties svešvalodu. Pārvākties uz dzīvi valstī, kurā šajā valodā runā, ir viens no variantiem. Apgūt šo valodu skolā ir cits variants. Kļūt par valodas nesēju, klausoties pankroku - vēl cits. Tieši šādu variantu nosacīti pielieto "Die Toten Hosen" savā pirmajā ierakstā, kurā visas dziesmas ir angļu mēlē.