Kazhes pierakstu burtnīca

Tā ir viena priecīga diena, kad klausāmo ierakstu sarakstā man ienākuši The White Stripes - viena no manām iecienītākajām "modernajām" grupām. Savulaik gan tā, protams, nebija, un no šī konkrētā albuma singliem tikai viens mani paķēra tā riktīgi - "Dead Leaves and the Dirty Ground". Tā joprojām ir viena no manām all time favourite White Stripes dziesmām, taču kādā brīdī šo favorite dziesmu saraksts kļuva ievērojami garāks. Taču fūzēti blūziskās mirušās lapas un beigtā zeme līdz ar to nepārstāj būt skaistas. Taču vai kantrī stilā veidotā "Hotel Yorba" būtu sliktāka? Un kā ar "Napoleon Dynamite" ievadošo dziesmu "We`re going to be friends", kurā man vismaz šķiet, ka var sajust Džeka Vaita mīlestību pret Makartnija radītajām dziesmām? Un vai tad šeit labi būtu tikai singli? "I`m Finding It Harder To Be A Gentleman" ir lieliska. Un pat 50 sekundes īsā "Little Room" man patīk. Nemaz nerunājot par muzikāli piesātinātākiem skaņdarbiem - tādiem kā depresīvo "The Union Forever", "The Same Boy You`ve Always Known" un jo īpaši "Offend in every way". Ai, patiesībā es par gandrīz katru šī ieraksta dziesmu varu teikt, ka man tā patīk. Vai "I think I Smell a Rat" būtu kāda vaina? Dažas pēdējās dziesmas albumā gan man kaut kā nedaudz mazāk patīk, bet varbūt tas tāpēc, ka tās esmu mazāk klausījies, tagad grūti pateikt.

Ar savu piekto solo ierakstu "Escapology" Robijs Viljamss bija izlēmis reiz un par visiem laikiem beidzot iekarot arī iepriekš tik neapkļāvīgo ASV mūzikas tirgu un kļūt par patiešām globālu fenomenu. Īpašas izvēles Robijam gan nemaz nebija - nupat noslēdzis ar EMI kontraktu par 80 miljoniem mārciņu, viņš vienkārši nedrīkstēja nepaplašināt savu slavas areālu. Vēl jo vairāk viņam bija vērts ar pasaules iekarošanu pasteigties, zinot, ka pēc šī ieraksta šķirsies viņa ceļi ar Gaju Čembersu, kas Robijam dziesmu sacerēšanā bija tikpat vitāls partneris kā Eltonam Džonam - Bernijs Topins. Līdz ar to "Escapology" nokļuva vairākas Ameriku atklāti slavinošas dziesmas un visa ieraksta noskaņa ir vairāk amerikāniska, nekā britiska. Un tagad jautājums - vai Amerika nokrita uz ceļiem Robija Viljamsa priekšā?

Pagaidām man nav īsti izdevies saprast vienu - vai Grems Grīns ir uzskatāms par "nopietnu" autoru vai nē, proti, vai viņa grāmatām ir kaut kāda vērtība pašām par sevi vai pamatā viņš strādāja, domājot par iespējām savus darbus ekranizēt un pārdot tālāk? Vai viņš bija tāds rakstnieks, kura darbus ir vērts analizēt skolās (kā tas tika darīts ar viņa stāstu "Dedzinātāji" iekš "Donnie Darko"), vai arī tāds, ko lasīt vilcienā (kaut kas līdzīgs Džonam Grišamam)? Wikipedia par viņu raksta sekojoši: "Greene combined serious literary acclaim with wide popularity." - vispār izskatās, ka atbilde kā parasti meklējama kaut kur pa vidu. Proti, Grīns noteikti nebija viens no literārās revolūcijas pionieriem, viņš neradīja jaunu rakstniecības novirzienu, nelauza stereotipus un līdz ar to - neizpelnījās kritiku un neizpratni. Viņš bija drīzāk īstais cilvēks īstajā vietā, kam bija pietiekami labas literārās dotības un spējas labi pasniegt krimiķim radniecīgu sižetu, tomēr nenolaižoties līdz zemākajiem un lētākajiem detektīvromānu autoru paņēmieniem.

Fact number one: in the barbershop (hair stylist saloon or any other name you can give it) on the other side of the street from my work there were no customers when I came for a haircut yesterday, and none arrived while I had the hair cut. Normally the place isn`t crowded, but I had never seen it THAT deserted.

Ja pareizi atceros, uz "Fausta" rokoperu mums vajadzēja iet no skolas, bet es nezināmu iemeslu dēļ uz to nebiju. Ziņģis gan bija, un bija sajūsmā. Vēlāk, klausoties šo iestudējumu ierakstā, tas man arī šķita visnotaļ labs - tāds kā latviešu ekvivalents "Jesus Christ Superstar", un es pat uzskatīju, ka "Deus Ex Machina" (vēlāk viņi pārvērtās par Deus Sex Machine) ir visai laba grupa. Tagad, pēc nepilnām trim šī ieraksta noklausīšanās reizēm, varu pateikt tikai vienu - omg rofl!

Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.

Last night the shortlist of 9 films still in run for the 5 nominations for the best foreign language film Academy award were announced. Predictably those did not include either the Latvian or the Lithuanian entries and as a whole the list doesn`t hold too many surprises. Personally I would have preferred the Czech entry - "The Karamazovs" - to be on the list, as I`m quite fond of its director Petr Zelenka`s previous works (but without having seen this new film I can`t guarantee that it is any good, of course).

Ne katru filmu, ko es skatos, es skatos kādu sevišķu motīvu vadīts - gaidot no tās Oskariem atbilstošu kvalitāti, tāpēc ka tur piedalās kāds man īpaši patīkošs aktieris/režisors, tās radīšanas valsts dēļ. Taču katrai filmai ir iespējams šādu iemeslu atrast. Un "Igor" gadījumā varu atzīmēt, ka šeit vienu no varoņiem ir ierunājis Džons Klīzs. Jā, tas pats Džons Klīzs, uz kuru mēdzu atsaukties vietā un (galvenokārt) nevietā. Tiesa, izvēloties skatīties "Igoru", es par Klīzu biju piemirsis un filmas gaitā īsti nemaz neievēroju viņa līdzdalību (un jāatzīmē, ka pēdējos gados viņš piedalās gandrīz tikai un vienīgi nekam nederīgās filmās).

Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.

Diemžēl "Rolling Stones" ne tuvu nav viena no manām visu laiku mīļākajām rokgrupām. Diemžēl tādēļ, ka sevi tomēr uzskatu drīzāk par "roķīgo", nekā "popsīgo" cilvēku. Un tomēr ja man būtu jāizdara izvēle starp stouniem un bītliem, es bez domāšanas par labāku atzītu Liverpūles kvartetu un nevis Londonas kvintetu.