"Čikāgas piecīši" neapšaubāmi ir fenomens latviešu mūzikā, trimdas latviešu kopienas produkts tādā veidā, ko, manuprāt, nekad nevarētu sagaidīt no, piemēram, tagadējiem Īrijas latviešiem vai trimdinieku kopienas jebkur citur pasaulē. Arī tagad, kad jau gandrīz divdesmit gadu nepārvaramu barjeru starp latviešiem šaipus un taipus nepastāv, daudzas viņu dziesmas jau pēc pāris to skanēšanas sekundēm iezadzina sirdī diezgan spēcīgas emocijas. Protams, ir zināms, ka piecīšu teksti lielākoties ir naivi, bet melodijas - atklāti zagtas. Un tomēr, "Pazudušais dēls", "Mātei dzimtenei", "Sapnis par Latgali", un citas - tās ir sava laikmeta liecinieces, tās ir dziesmas tev un man, un nospļauties man par to, ka tā nav oriģināla mūzika, ka piecīši nav/nebija nedz spēcīgi ģitārspēlē, nedz izcili dziedātāji, ne tur bija viņu spēks.

Reizēm man šķiet, ka es jūku prātā. Kāpēc man nešķiet smieklīgs tas, par ko smejas miljoni, un kāpēc es smejos par kaut kādām "kreisām" filmām, kuras pat uz kino ekrāniem nekad mūsu valstī nav izrādītas? Kas īsti nav pie pilna prāta - pasaule vai es?

Apple Linux Windows Ebreji Hitlers Sātanisms Adventisti Geji Aivars Garda Diskonts Nodokļi Lembergs Politika Šlesers Patriotisms Dievs Latvija Zeitgeist Islāms Krievija Čečenija Gruzija Putins Pornogrāfija Nāvessods Tribīne.lv Spams Artūrs Mednis Devalvācija Bloomberg.

Ar "The Rising" Brūss Springstīns atbildēja uz 11.septembra teroraktiem. Es, protams, neesmu iedziļinājies šajā situācijā, bet mana hipotēze ir tāda, ka Boss par šī "pasākuma" vaininiekiem uzskatīja sliktos puišus no islāma zemēm un nevis ASV valdību. Taču tas ir gluži attaisnojami, jo filma "Zeitgeist" tolaik vēl nebija iznākusi un līdz ar to Bosam vēl nebija iespējas uzzināt, ka visu pasaulē inscinē žīdu-masonu sazvērestība ar mērķi pārvaldīt pasauli vēl vairāk nekā tā to pārvalda patlaban. Vai iepriekšējos teikumus vajadzētu uztvert ar sarkasmu vai arī nopietni, es pats īsti neņemos teikt.

Atcerēties, kad es "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas pirmo filmu skatījos pirmo reizi, tagad vairs nav iespējams. Šķiet, ka kopumā to biju redzējis divreiz - otro reizi pie Ulda garo "director`s cut" versiju, bet par pirmo skatīšanos atceros vien to, ka man (prognozējamā kārtā) šī filma nešķita ne tuvu tik izcila, kā daudzi cilvēki to tolaik mālēja. Iespējams, ka man vienmēr izbaudīt LotR filmas ir traucējis tas apstāklis, ka es pārāk labi esmu pazīstams ar grāmatu triloģiju, kas savukārt man liek būt piekasīgam, filmai pārāk atkāpjoties no grāmatas storyline. Kā lai arī nebūtu, pagājušo sestdien tika veikts epohālais pasākums - atkārtoti noskatīta LotR pirmā filma, un tā kā iepriekš to biju skatījies laikos vēl pirms sāku rakstīt aprakstus šajā lapā, par to tagad uzrakstīšu.

Man vajadzētu labi piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, kad iepriekšējo reizi bija būts teātrī. Nē, ne jau gluži pamatskolas gados, bet savs laiciņš kopš pēdējā izrādes apmeklējuma noteikti bija pagājis. Tagad man vajadzētu detalizēti apstāstīt, kā nu tas sagadījies, ka tik ilgi teātrī nebiju un ka tagad aizgāju, bet es tā nedarīšu. Nevaru taču es vienmēr pakļauties tradicionālajām struktūrām, tradicionālajai loģikai un prasībām, kuras pats sev nosaku bez sevišķa iemesla.

Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.

Faktiski laikam gan dienasgaismu šis ieraksts ieraudzīja tikai 1992.gadā, bet tapšanas gads tam ir un paliek 1978., un līdz ar to šim gadam to arī pieskaitu. Un līdz ar to varu arī piedot šim albumam stipri draņķīgo ieraksta kvalitāti, jo īstai padomju andergraunda mūzikai tādai ir jābūt.

Pēc kārtējā ne pārāk veiksmīgā Latvijas biatlonistu starta, izlēmu apkopot diagrammās viņu sniegumu šodienas sacīkstē, lai mēģinātu saprast, kā ir ar potenciālu rezultātu uzlabošanai. Nu un vispār man vienkārši patīk visādu veidu diagrammas.

Viss, man ir piegriezies! "Nobanoju" sev darbā visus Latvijas ziņu portālus, tā ka turpmāk man DELFI vietā vērsies vaļā manas darbavietas saits. Negribu es lasīt tās visas brīnišķīgās ziņas. Par labākajām gan jau man kāds tāpat pastāstīs, bet pašam sekot tam visam līdzi negribas. Vajadzēs droši vien arī mājās uzlikt tādu pat filtru. Un man pofig, vai tā ir galvas slēpšana smiltīs pēc strausa metodes vai kas cits, bet šajā brīdī neko labāku izdomāt kā pieņemt, ka valsts neeksistē, es nevaru. Piedod, valsts!