"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.

Grupa "Love" ir viena no tām grupām, kuras savos ziedu laikos neguva sevišķi lielus panākumus, taču vēlāk tika atzītas par rokmūzikas virzībā ļoti būtiskām. Faktiski gan šī grupa vairāk varētu būt ievērojama kā sekotāji un nevis kā modes noteicēji, jo vismaz viņu debijas ierakstā ļoti labi var just, no kā šī grupa mācījās, bet ne pārāk - ko mācījuši tieši viņi.

Šodien darba skaipā man izleca vēstījums no tipa vārdā Iraklijs Gabrihidze, kas vēlējās noskaidrot, cik man ir gadu. Pēc šī jautājuma es viņu nobanoju no turpmākas komunkācijas ar sevi. Jautājums - kam (for Elvis` sake) varētu būt vēlme caur skype iepazīties ar mani? Es noteikti neietilpstu nevienā no standarta mērķauditorijām interneta pervertiķiem un es nemēdzu savu statusu uzstādīt par "skype me".

Par Džonija Keša ierakstiem esmu konstatējis, ka pat labākie no tiem nav sevišķi labi. Un ko tad varētu gaidīt no tāda ieraksta, kuru neviens par vienu no viņa labākajiem albumiem dēvēt nemēdz? Pareizā atbilde - vēl mazāk. Astoņdesmitie gadi (kā šķiet) bija slikta dekāde ne tikai rokmūzikas klasiķiem, bet arī aizdomīgiem kantrī dziedoņiem tādiem kā Kešs. Šis ieraksts gan apliecina pie reizes to, ka rokmūziķiem šis bija draņķīgs laiks - te vienā dziesmā piedalās arī Pols Makārtnijs un es neko labu viņam teikt nevarētu.

"Inženieris Rodžers" ir vienīgais īstais "The Yardbirds" studijas ieraksts, kurš nav singlu apkopojums un kurš nav svešu dziesmu kaveru krājums. Diemžēl tas savā oriģinālajā versijā pat ne minimāli neiegrāmatoja to īso posmu grupas vēsturē, kad tajā vienlaikus ģitāras spēlēja Džefs Beks un Džimijs Peidžs. Taču, lai tu pārāk neskumtu, astoņdesmitajos gados pārizdotajā Rodžera versijā vismaz divas šāds kompozīcijas ir nokļuvušas - "Happenings Ten Years Time Ago" un "Psycho Daisies". Vispār jau Rodžers nav nekāds satriecoši revolucionārs ieraksts - tajā Yardbirds sevi atklāj kā diezgan godprātīgu blūza / boogie ansambli, kura divi izcilie ģitāristi reizēm uzspīd ar savu ģeniālismu, bet pārmērīgi liels uzsvars uz viņu darbību likts tomēr netiek. No abām bonus dziesmām, manuprāt, labākā ir "Happenings Ten Years Time Ago", kas grupu rāda smagākā skatījumā.

I decided to check my personal "bests" in film watching, records listening and book reading according to the factoid section of my webpage.

"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.

Ja tu domā, ka šo ierakstu radīja kāds no agrīnajiem hobitu reperiem, tu kļūdies. Ja tu domā, ka šis "Gandalf" ir tā pati new-age grupa, kas spēlēja astoņdesmitajos gados, tu kļūdies. Ja tu domā, ka viņi vēlāk pārkvalificējās par somu metālistiem "Gandalf", tad tu kļūdies īpaši smagi. Un pat tad, ja tu domā, ka šīs grupas daiļrade būtu cieši saistīta ar Tolkiena "mitoloģiju", tu esi tālu no patiesības. Patiesībā tā bija gluži vienkārša amerikāņu psihodēliskā roka grupa, kurai ierakstu kompānija ieteica mainīt nosaukumu uz "Gandalf", lai varētu labāk pārdot tās mūziku. Ja vēlies uzzināt, vai pārdošana izdevās veiksmīgi, izlasi nākamo teikumu. Neizdevās, jo ierakstu kompānijai patiesībā par "Gandalf" bija nospļauties, "Gandalf" debijas plate tika ilgstoši marinēta izdevniecības plauktos, bet kad to beidzot izdeva, izrādījās, ka zem "Gandalf" vāciņa patiesībā slēpās pavisam cits ieraksts. Nopietni - kāds bija kaut ko sajaucis. Līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pirmā grupas plate tā arī palika vienīgā un ka vairums grupas dalībnieku vairāk neko būtisku mūzikā nepateica. Bet patiesībā tas ir diezgan skumji, jo "Gandalf" ir tiešām labs ieraksts.

Nezinu, kā ar to ir cilvēkiem, kas jauno "Indiju" gaidīja 19 gadus, bet es pēc tā noskatīšanās vīlies neesmu. Es varbūt nebūšu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka šī būtu labākā "Indiana Jones" filma no četrām vai ka tā kaut vai nebūtu sliktāka par pirmo trijnieku, bet būtu jābūt patiesi naivam, lai no tās gaidītu kaut ko diži vairāk nekā no tās varēja sagaidīt. Stīvens Spīlbergs pēdējos gados nav tas, kas agrāk, Harisons Fords jaunāks nekļūst un vispār vecu tēmu un tēlu atdzīvināšana reti dod satriecošus efektus. Līdz ar to jaunā "Indija" trūkumus varēja paredzēt jau iepriekš un līdz ar to nevajag arī sevišķi par tiem šausmināties. Jā, šī filma liek pamatīgu uzsvaru uz CGI efektiem. Jā, tajā ir vēl vairāk klišeju kā pirmajās trīs daļās. Jā, liela daļa ainu tajā ir ar nostalģisku piesitienu un atgādinājumiem skatītājiem, kas mīl vecās filmas. Šajā ziņā "Kristāla galvaskauss" cieš no tā paša trūkuma, kas raksturīgs pilnmetrāžas filmām, kas turpina populārus seriālus. Un vienlaikus kā "trula" action filma šī lente nostrādā gluži veiksmīgi.