Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā atbilstoši maniem "standartiem" (ja tos, protams, par tādiem vispār var nosaukt), par šo Alice Cooper (grupas) bijušo grupas dalībnieku ierakstu, kas tapa pēc tam, kad Alice Cooper pameta grupu un pārsaucās par Alice Cooper, kas piespieda grupu pārsaukties par savu slavenāko albumu, man vajadzētu rakstīt vēlāk. Iespējams, nākamajā rindkopā es paskaidrošu precīzāk pirmā teikuma saputroto jēgu. Bet situācija ir tāda, ka parasti es par ierakstu rakstu tikai pašas darbadienas beigās vai nākamās sākumā, lai būtu varējis to noklausīties vairāk reižu. Izņēmumi iespējami pamatā divās situācijās:

According to the latest news from today 305 intercity bus rans are closed from today thus making intercity public transportation system in Latvia even more miserable than it was before. The closing of bus routes is because of lack of money (as you probably can guess anyhow). Personally I understand that the times are tough and that they will probably get even tougher, yet what I feel at the moment is the return of the shaky 1990s, and I`m not particularly fond about that. The new millenium came with a hope in Latvia, a hope that the future would be more stable than the past, that by joining the EU and NATO we will be on a never ending road to progress (not being a fan of either of these organizations I was sceptical enough, but that`s another issue), but at the moment it seems that it all has been mostly promises and words and that at the moment there`s not much in Latvia to cheer for (unless you`re a hockey fan).

I`m checking out the nominees for the worst advertisements in Latvian mass media of 2008 and so far it`s been very tough deciding.

Kā atklājas, manā ierakstu krājumā ir diezgan daudz "Jefferson Airplane" dalībnieku solo un sānu projektu veikumu, un "Sunfighter" ir viens no tiem, turklāt tajā līdzās Kantneram un Slikai piedalās vēl vairāki bijušie un topošie "Airplane" dalībnieki, ieskaitot Džeku Kesidiju, Jormu Kaukonenu un Spenseru Draidenu. Faktiski vienīgi Mārtijs Beilins no svarīgākajiem Lidmašīnas pilotiem nepiedalījās "Sunfighter" tapšanā, taču tieši viņam ir veltīta šī ieraksta tituldziesma. Turklāt, kā tas vispār raksturīgs šādiem Sanfrancisko slaveno grupu dalībnieku ierakstiem, arī "Sunfighter" viesojas virkne citu šī pašas scēnas grupu zvaigžņu - ieskaitot Nešu un Krosbiju, nemaz nerunājot par Džeriju Garsiju no "Grateful Dead".

Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.

Currently we have 19 logged caches. By the end of the week I want the number to be at least 25. 30 would be perfect, yet probably unlikely to achieve.

Iespējams, ka no visiem Ričija Blekmora karjeras laikā izdotajiem ierakstiem, "Shadow of the moon" ir visrevolucionārākais, kā nekā tieši ar to viņš pateica ardievas sirdi sildošajam smagajam rokam un pievērsās renesanses stila mūzikai duetā ar savu jauno draudzeni Kendisu Naitu (uz vārdu "jaunā" šajā gadījumā liekams liels uzsvars, jo Naita ir ļoti ievērojami jaunāka par veco labo Ričiju). Tiesa, manuprāt, šis nav labākais "Blekmora Naitas" ieraksts - nepavisam ne visi šī ieraksta skaņdarbi ir sevišķi uzrunājoši. Atmosfēras ziņā viss ir labi un Blekmors apliecina, ka akustiskā ģitāra viņa rokās ir ļoti spēcīgs instruments, taču kā jau tas renesanses stila mūzikai vispār ir raksturīgs šeit stipri bieži dziesmās pietrūkst āķu - kaut kādu elementu, kas īsti klausītāju paķertu un ievilktu Blekmora spēlēs. Šādi elementi pietiekamā daudzumā ir ieraksta ievadošajā titulkompozīcijā "Shadow of the moon", kurā vietām ieskanas arī elektriskā ģitāra, bet man no albuma dziesmām vislabāk tīk "Play Minstrel Play", kuras lielākais pluss ir Jethro Tull līdera Ījena Andersona flautas spēle.

Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.

Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".

Divi tūkstoši otrajā gadā mūzikas pasaulē bija maz "karstāku" grupu par "The Strokes". Viņi tika uzcelti garage rock revival kustības pašā augstākajā punktā, virs visiem "The Hives", "White Stripes", "Black Rebel Motorcycle Club" un citiem līdziniekiem. Un patiešām - tā bija pietiekami svaiga vēsma, ar ko Strokes ienāca mūzikas tirgū. Tāds godīgs un ne pārāk pretenciozs rokenrols kā "Last Nite" vienkārši nevarēja neiekarot sirdis. Zināmā mērā varētu teikt, ka Strokes un līdzinieki atteicās no pēdējo divu (trīs?) dekāžu mūzikas devuma un atgriezās pie saknēm - "The Stooges", MC5, zināmā mērā - "Velvet Underground" tradīcijām. Un tas bija labi.