Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).

Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.

Neviena mūsu dzīvoklī šodien nav. Rodžers ir pie draugiem Čelsijā. Dženisa jau vairākus gadus dzīvo Amerikā. Neviena no mums mūsu dzīvoklī šodien nav.

Jo dziļāk Ļeņingradā, jo vairāk rupjību. Šī frāze gan varbūt nav tik ļoti precīza, jo Šnurs un kompānija jau ap 2000.gadu nostabilizēja, cik daudz trīsstāvīgo vārdu būtu nepieciešams izmantot katrā viņu ierakstā, un "21.gadsimta pirāti" nav nedz sevišķi rupjāks, nedz sevišķi mazāk rupjš kā citi viņu veikumi.

Ar šo es oficiāli paziņoju pasaulei: manam filmu projektam "apceļo pasauli ar filmām" pievienojusies jauna valsts - Taizeme. Es neesmu kā N.R. un Nora pats pabijis šajā valstī, taču tagad tajā vismaz nedaudz esmu ieskatījies caur kino prizmu. Filma, ko skatījos, saucas "The Love of Siam", un tā ir viena sasodīti gara filma (gandrīz trīs stundas) par tīņu homoseksualitātes problēmām. Jā, pilnā nopietnībā - tā ir filma par diviem pusaugu zēnu mīlestību. Viens no viņiem ir Mew. Otrs ir Tong. Abi šie puiši kādreiz mācījās vienā skolā un sadraudzējās, kad Tongs aizstāvēja sievišķīgo Mew no sliktajiem puišiem tualetē. Tong ģimenē ir problēmas kopš pazuda viņa vecākā māsa Tang (jā, vārdi viņiem ir nedaudz līdzīgi), turklāt nav zināms, vai ar viņu notika kaut kas slikts vai arī viņa vienkārši aizbēga no vecākiem. Tagad Tong tēvs slīgst depresijā un alkoholā. Tikām Mew savos padsmit gados ir baigākais superzvaigzne, kam ir sava grupa, kurā viņš raksta pats dziesmas un dzied un līdz ar to viņam ir daudz faņu. Taču Mew sirdī vieta ir tikai vienam cilvēkam - proti, Tong. Un tā tālāk. Iesaistās vēl daudz dažādu personāžu, rodas sarežģījumi, gejam ir būt grūti, ja tev ir mamma, kas pret to iebilst, un tālāk.

Nule es esmu sasniedzis to brīdi, kad man atbilstoši plāniem jāraksta par lielāko deviņdesmito gadu mūzikas ierakstu. Tas ir vienlaikus satraucoši un biedējoši. Es, protams, nevaru par to pateikt neko jaunu, jo par to jau tāpat ir pateikts daudz par daudz. Taču fakts ir tāds, ka "Nevermind" ir un paliek tas ieraksts, kura dēļ cilvēki atceras Kurtu Kubeinu, ieraksts, kas pavēra ceļu uz MTV veselai plejādei Nirvanas sekotāju un atdarinātāju un ieraksts, kuru kritizēt var tikai ļoti šaurās aprindās (izņemot, protams, pavisam mazo tīņu aprindas, kurās var kritizēt visu, kas nav nācis no Parisas Hiltones viedā prāta apcirkņiem, t.i., cunt). Kad tas būtu noskaidrots, parunāsim mazliet par to, kas ir "Nevermind".

Tu droši vien teiksi, ka manai mātei ar visu šo nav nekādas saistības. Ne jau viņa tevi pamudināja mani krāpt un man – tevi nogalināt. Tu viņu nekad neesi redzējusi, un arī es neesmu ar viņu sazinājies jau daudzus gadus. Taču tas nenozīmē, ka viņa šeit nekādi nebūtu iesaistīta. Tieši tāpēc man nepieciešams tev tagad izstāstīt šo stāstu.

Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.

"Snatch" es iepriekšējo reizi skatījos kaut kad aptuveni tajā pat laikā, kad iepriekšējo reizi skatījos "Lock, Stock etc." - proti, stipri sen. Un kā jau tas parasti ir ar filmām, kuras sen neesi redzējis, atkārtoti to skatoties bija jāatbild uz principiālo jautājumu - vai maģija ir joprojām turpat, kur tā bija iepriekš. Un atbilde šoreiz ir pozitīva - jā, "Snatch" joprojām bija tikpat vardarbīgi smieklīgs, kāds tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Un tas mani ļoti iepriecināja.

Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.