Kazhes pierakstu burtnīca

"V ir vendeta" ir viena no tām filmām, kuras skatīšanās ne īpaši augstā vietā un tomēr - manā kino plānu sarakstā - ietilpa jau vismaz divus gadus. Atsauksmes par to bija dzirdētas dažādas. Lielākais slavinātājs tai, cik atceros, ir mans gandrīz uzvārda brālis Juris Kaža, kas "Vendetā" saskatījis klaju atbilstību litertāriešu idejām. Citi tikām, kā esmu dzirdējuši, šo filmu uzskata par nedaudz primitivizētu un atsulotu skatījumu uz problēmām, kuras tā it kā mēģina risināt, proti, ir dzirdēts, ka šī filmas izliekas esam gudrāka nekā tā patiesībā ir. Katrā ziņā labākais variants, kā noformulēt savu viedokli, ir to noskatīties.

Skat, skat, raksts par Ļeņiniem. Vienīgi nepareizi rakstīts, ka foto ir R.Žakē taisītas, tās ir Lienčas bildes, nevis manējās. Manas fotogrāfijas veido vārdi, nevis pikseļi.

Cik daudz es lai arī nepūlētos, es nekādi nevaru atcerēties, vai esmu redzējis kaut vai pirmo daļu no šīs "Mūmiju" sāgas. Iespējams, ka esmu, bet tikpat iespējams, ka jaucu to ar kādu citu šī paša žanra filmu. Katrā ziņā nedaudz patrulais Brendans Freizers kā šīs filmas galvenais varonis man šķiet pazīstams. Šo filmu mēs nevarējām saņemties noskatīties kādas pāris nedēļas - visu laiku atradās kaut kas labāks, ko darīt. Un nav jau brīnums, jo trešā "Mūmija" oficiāli ir atzīta par diezgan lielu kaku.

Ar "Sešiem iekšējā nemiera līmeņiem" Dream Theater iesoļoja trešajā gadu tūkstotī, pierādot, ka viņi joprojām ir viena no spēcīgākajām progresīvā metāla "komandām". Šajā ierakstā Petručī, Labrī un kompānija apskata dažādas problēmas, kas cilvēka dzīvē mēdz to novest no pareizā ceļa (bet es laikam šoreiz pārmaiņas pēc sevišķi neiedziļināšos šīs grupas tekstos, jo nosaukt DT poētiku par sevišķi dziļu vai veiksmīgu, parasti ir pagrūti, un ir jābūt tiešām naivam tīnim, lai no viņiem gaidītu kaut ko baigi dziļo. Cita lieta, ka Petruči pirksti ir kā zibeņi un Portnojs bungas dauza tā, it kā viņam dzītos pakaļ vesela persiešu armija, bet dzejdari un filozofi šie veči noteikti nav.

Diana Krala mūsdienu džeza pasaulē neapšaubāmi ir viena no spožākajām relatīvi jaunās paaudzes zvaigznēm. Viņas galvenais trumpis gandrīz vienmēr ir bijis džeza standartu izpildīšana, un "When I Look in Your Eyes" tieši to viņa arī dara. Starp citu, šis albums saņēma arī divas Grammy balvas, tā ka ir zināms pamats uzskatīt to par vienu no labākajiem Kralas veikumiem. Šī kanādiešu dziedātāja un pianiste ir visnotaļ seksīgas balss īpašniece, un šis albums ir viens no tiem patīkamajiem un viegli baudāmajiem ierakstiem, kurus periodiski gribas paklausīties, kad nav noskaņojums "gruzonam", jo šī mūzika ir tik viegla un neuzmācīga, cik džezs vispār tāds spēj būt. Nekādu pārmērīgu improvizāciju, diezgan minimālistiski aranžējumi, un tēmas, kuras tu visticamāk zini tāpat ļoti labi. "Pick Yourself Up", "The Best Thing For You", "Devil May Care", "Popsicle Toes", "East of the Sun (and West of the Moon)" un pat "I`ve Got You Under My Skin" - visas šīs tēmas ir tik klasiskas, cik vien var būt. Pārsteigumus Krala nesagādā, un viņas balss, lai arī gana spēcīga un uzrunājoša, nav nekas tāds, kas liks tev pārvērsties par radikālu fanu. Šī ieraksta sakarā (un vispār attiecībā uz visu Krall karjeru) var droši lietot vienu apzīmējums - augstākās klases profesionālisms, taču kāda sevišķa sparkle, kas viņu padarītu par kaut ko nebijušu, kaut ko neatkārtojamu, manuprāt, Krall tomēr pietrūkst. Protams, viņas pārstāvētais salona džezs vispār nav pats drosmīgākais mūzikas stils un tajā nav īsti vietas eksperimentiem. Katrā ziņā es varu iedomāties cilvēku ar patiku šādu mūziku klausāmies (šāds cilvēks varu būt arī es) - mājās, izlaidies mīkstā atzveltnes krēslā, ar glāzi vīna, labā kompānijā no diviem cilvēkiem; tāpat es varu iedomāties sevi kā klausītāju kādā džeza klubā, kur pie galdiņa ar to pašu (vai citu) vīna glāzi izbaudu Kralas uzstāšanos. Bet ko es nespēju iedomāties - tas ir cilvēku, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka Krall ir izcilākā džeza mūziķe, ka viņai ir kāda paliekoša loma visā mūzikas vēsturē un ka viņu vajag mīlēt. Tik karstām jūtām viņa, manuprāt, ir pārāk attālināta un pārāk profesionāla. Kā teikt - to tu no viņas neprasi un to viņa tev arī nesniedz.

Gintera Grasa "Skārda bungas", ko lasīju pirms dažiem gadiem, uz mani sevišķu iespaidu neatstāja. Lai arī Grass ir izcils rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk, viņš nav sevišķi saistošs. Turklāt, ja par "Skārda bungām" es varēju aizbildināties ar savu tradicionālo atrunu - šī grāmata ir pārāk gara un līdz ar to tā ir nogurdinoša, tad par "Kaķi un peli" to teikt nevaru - grāmatā ir labi ja simts lappuses un izlasīt to var gana ātri. Bet interesantāk lasīt līdz ar to nekļūst.

Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.

Nē, patiesībā tas nav nekāds story, bet gan mans apraksts vienam no Jaunā gada pasākumiem, konkrētāk - 2004.gada sagaidīšanai. Daudz kas šajā pasaulē šo gadu laikā ir mainījies, patiešām ļoti daudz kas, turklāt mans apraksts ir pilns ar dažādiem faktoloģiskiem meliem, tas nu ir droši. Bet pašam vismaz pārlasīt ir interesanti, un atcerēties - bet kā tad bija patiesībā. Vai arī citiem tas būtu interesanti, tas ir cits jautājums :)

Reti kura filma mūsu "kompānijā" (tas ir - draugu lokā, nevis darbavietā) ir sacēlusi tādas pretrunīgas diskusijas kā "In Bruges". Viss sākās ar to, ka filma tika izreklamēta kā jauna kriminālkomēdija Gaja Ričija "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" stilā. Tad Ziņģis to noskatījās un nodēvēja par vienu no garlaicīgākajām filmām, ko viņam jebkad nācies redzēt, un ko nekādā ziņā neesot vērts skatīties. Kad pagājušo svētdien to skatījāmies pie Rustānovičiem, izrādījās, ka daļai tā patika, daļai nepatika, bet vēl principiāls jautājums bija par to, vai šī filma ir vai nav uzskatāma par komēdiju. Lai arī man ļoti gribētos par to mazliet tagad padiskutēt, to nedarīšu.

Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.