Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau tā kā man būtu pienācis laiks uzrakstīt par "Chinese Democracy", kas neticamā kārtā pēc piecpadsmit gadu gaidīšanas beidzot ir iznācis, bet attiecīgo ierakstu vēl neesmu ieguvis un patlaban arī nedomāju pie tā tuvākajā laikā tikt. Tālab rakstu par iepriekšējo G`n`R ierakstu - "Spageti incidentu".

Šo filmu noskatīties man ieteica Movielens lapa, kas atbilstoši iepriekš redzēto filmu vērtējumiem nosaka, kādas vēl filmas cilvēkam varētu patikt. Pagaidām pēc vienas filmas spriest, protams, ir pāragri, taču savs pārsteiguma elements te patiešām bija. Proti, kādā nez veidā sistēmai bija iespējams noteikt, ka man patīk "The Clash", jo citādi diez vai filma par šīs grupas līderi varētu man šķist interesanta? Nekādas iespējas norādīt savu muzikālo gaumi man nekur iepriekš nebija, bet sanāk laikam, ka tur ir kaut kāda mistiska sakarība, kas nosaka, ka, piemēram, "The Hills Have Eyes" un "Princess Bride" cienītājiem patīk ABBA, bet veči, kas ir sajūsmā par "This is Spinal Tap" un "What`s Eating Gilbert Grape" noteikti interesējas par grupu "Laskovij maj". Kā lai arī nebūtu, es tātad tiku atpazīts kā The Clash cienītājs (kāds es patiešām esmu), un tālab varēju skatīties "The Future is Unwritten".

Beidzot ilgi gaidītais ir noticis - Futurama ir pārvērtusies par īstu mēslu. Pret pirmajām divām pilnmetrāžas filmām, kas tika izdotas DVD formātā, mana attieksme kopumā bija pozitīva (lai arī daudzi arī par tām teica, ka nekā laba tur neesot), bet šoreiz pat es nevaru saglabāt optimismu. "Bender`s Game" ir vienā līmenī ar pašām vājākajām regulārajām Futurama sērijām, bet tās pilnmetrāžas filmas formāts padara šo situāciju vēl ievērojami bēdīgaku. Faktiski ar šo filmu Futurama ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu visām nebeidzamajām "Scary Movie", "Epic Movie", "Superhero Movie" un tamlīdzīgajām. Kādreiz svaigais humors ir pārvērties par trulu atdarinājumu, parodējot visu pēc kārtas, bet neparūpējoties par to, lai šīs parodijas būtu trāpīgas un oriģinālas. Ko īsti "Bender`s Game" izsmej?

"Zāģa" pirmā daļa ir viena no tām filmām, kuras visi ir redzējuši, izņemot mani, un tagad tas beidzot ir mainījies. Arī es esmu redzējis Zāģi, un nevaru teikt, ka šī filma mani būtu pamatīgi pārveidojusi.

"Mamma Mia, here I go again!" Sasodīts - es pats īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka noskatījos šo filmu. Un vēl vairāk, ka to piespiedu noskatīties arī Sergeju. That is so gay. Nu, ok, varbūt tur vainīga bija Liene, bet fakts paliek fakts - mēs skatījāmies šo pityful excuse for a film kompānijā, kur bija vairāk vīriešu nekā sieviešu un vienāds neglābjamu alkoholiķu un ABBAs fanu skaits.

Neticami, bet "Quantum of Solace" man bija pati pirmā Bonda filma. It kā es esmu redzējis diezgan lielu daudzumu filmu, taču kaut kāda iemesla dēļ Bondiāde šajā manā kino pieredzē līdz pat šī gada novembrim nebija pārstāvēta. Iespējams, ka Džeimss Bonds kā varonis mani nekad nav uzrunājis (fragmentāri, protams, ar viņu pazīstams esmu, bet "no zvana līdz zvanam" nevienu filmu tiešām skatījies nebiju). Iespējams, ka tā vienkārši bija sagadīšanās un tomēr tas bija fakts - man Džeimss Bonds tā īsti neasociējas nedz ar Šonu Konoriju, nedz ar Timotiju Daltonu, nedz ar Pīrsu Brosnanu, nedz ar Rodžeru Mūru, nedz ar jauno veci - Danielu Kreigu. Un, protams, viņš nepavisam man neasociējas ar Džordžu Lazenbiju.

"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.

Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.

Šo filmu skatījāmies tālab, ka MA to bija noraksturojis kā līdzīgu (un līdzīgi labu) vienam no maniem personīgajiem pēdējā laika "hitiem" - "In Bruges". Starp šīm divām filmām bija viena acīmredzama līdzība - Kolins Farels galvenajā lomā, bet atšķirību ir daudz vairāk. Pirmkārt, viena filma ir tapusi Britu salās, kamēr otra - Holivudā. Otrkārt, Phone Booth režisors ir amerikāņu vecmeistars Džoels Šūmahers, kas gan par meistaru saucams nosacīti, jo liela daļa viņa filmu nav neko diži labas, bet "In Bruges" radītājs vispār bija pilnmetrāžas kino debitants, taču vienlaikus - izcils dramaturgs. Arī stilistiski man šīs filmas sevišķi līdzīgas nešķita.

Kāpēc mēs devāmies kāzu ceļojumā tieši uz Beļģiju, es tagad nemaz neatceros. Sava loģika tur noteikti bija, bet iespējams, ka tā bija nekam nederīga loģika. Beļģija noteikti nav pati skaistākā un apdziedātākā Eiropas valsts. Protams, tajā atrodas Eiropas Savienības galvaspilsēta un tajā tikuši izgudroti kartupeļi frī, kurus gan nepamatoti parasti piedēvē francūžiem, bet man šķiet, ka īsti gudri braukt uz turieni kāzu ceļojumā nebija.