Kazhes pierakstu burtnīca

Yesterday when we played Cluedo and all almost simultaneously came to the final conclusion (if I got it correctly, me, Zingis and Marina got the solution first, while Liene and Sergejs at least partly came to it from our behaviour), the game turned into a run for the room where you should make the accusation and win the game (as it is the room where the murder was committed). However each of us was too far to reach the room in one turn, so when anyone would come closer to the entrance of THE MURDER ROOM some other player would simply call the fastest runner to some other room. So nobody could win the game and we decided to end it in a draw. Actually I had never thought before that an outcome like this could be possible in this game.

Šodien, klausoties Timu Bakliju, es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik labs kopumā ir mans briesmīgi ilglaicīgais projekts - noklausīties visus savas kolekcijas ierakstus, jo epizodiski šādā veidā es uztrāpu kaut kam, kas mani uzrunā par visiem simts un ko es citādi diez vai būtu saņēmies noklausīties. Ņemsim par piemēru šo ierakstu - Tima Baklija debijas albumu. Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka tas būs kaut kāds absolūti bezpersonisks folkmūzikas dziesmu apkopojums, banāls un truls šo vārdu vissliktākajā nozīmē, bet praksē tas izrādījās pavisam kas cits. Protams, tikpat labi tas būtu varējis izrādīties nepatīkams pārsteigums, gluži kā tas bija ar Lī Heizlvūdu pirms nedaudzām dienām, taču Baklijs mani patiešām pārsteidza tieši tā, kā es būtu vēlējies tikt pārsteigts.

Es nekad neesmu bijis sevišķs "X-failu" cienītājs, līdz ar to būtu droši vien liela sensācija, ja jaunā pilnmetrāžas filma par Skalliju un Malderu mani būtu pārsteigusi kā gada labākā filma. Patiesībā es droši vien pilnā garumā esmu redzējis vien tikai dažas šī seriāla sērijas un par tā "pasauli" vairāk zinu no draugu teiktā nekā no paša redzētā. Vai tālab es būtu kaut ko pārmērīgu zaudējis, neņemos teikt, jo, kā jau teicu, neesmu redzējis pietiekami daudz, lai zinātu, ka vajadzētu redzēt vēl vairāk.

Hmm, nupat ievēroju, ka pēc idejas šo grāmatu varētu tikpat labi pieskaitīt Francijai kā Īrijai, jo oriģinālā Bekets to uzrakstīja franciski un Parīzē tā arī pirmo reizi tika izdota, līdz ar to angliskā versija ir tikai tulkojums (kuru gan veica pats Bekets, un tomēr oriģināls tas nav), tā ka man nevajadzētu sevišķi pārdzīvot, ka "Melouns mirst" lasīju krieviskajā tulkojumā (latviešu valodā, šķiet, līdz šim izdevumus piedzīvojuši vien "Godo gaidot" - Karogā, un "Mērfijs").

"Bitter Moon" ir filma, kas lieliski iederas Hjū Grānta agrīno darbu sarakstā līdzās "Sirēnām". Hjū Grānts, protams, ir viens tipisks pretty boy, bet savulaik viņš labprāt piedalījās filmās, kurās pipariņa netrūka, un "Rūgtais mēness" ir viena no piparotākajām filmām, ko man vispār nācies kādreiz redzēt. Protams, apzinoties to, ka filmas režisors Romāns Polanskis ir zināms ne tikai ar to, ka viņš uzņēmis "Rozmarijas mazuli", "Chinatown" un "Pianistu", bet arī ar neglīto pedofīlijas stāstu. Man patiesībā ir gluži vienalga, vai viņš toreiz bija vai nebija vainīgs, bet viens ir skaidrs - pārmērīgā puritānismā šo režisoru apsūdzēt noteikti nevar.

Patiešām, es neesmu nopircis iPhone un diez vai tuvākajā laikā to pirkšu.

Turpinot soļošanu pa ne pārmērīgi populāru sešdesmito gadu grupu ierakstiem esmu nonācis pie grupas "The Trashmen". Ja vakardien klausītie "The Sonics" nevar lepoties ar satriecoši augstu atpazīstamības līmeni, tad atkritumu vīri ir vēl izteikti mazāk zināmi plašām aprindām. Tiesa, viņiem bija viens pamatīgs hits, kas arī ievada šo ierakstu, taču "Sonics" lielā mērā pateicoties savai pārstāvniecībai "Nuggets" izlasē ar laiku ieguva plašāku publicitāti. Un, ja tā godīgi - tad pamatoti, jo viņi bija arī labāka grupa.

"The Sonics" ir viena no tām grupām, kuras nekad nav guvušas sevišķus panākumus un kuras tomēr ir sasodīti lielā mērā ietekmējušas rokmūzikas scēnu. Tik mežonīgi kā viņi droši vien 64.-65. gadā nespēlēja neviena grupa. Un viņu debijas ieraksts ir viens no obligātās "literatūras" elementiem proto-pankroka sakarā. Tiesa, neko spēcīgāku par ierakstu ievadošo "The Witch" ar tās pirmatnējo piecu nošu rifu, mežonīgo kliegšanu, līmes ostītāja bungu sitieniem un stipri trulo tekstu, viņi radīt nespēja, un, iespējams, ka arī nevajadzēja. Šī ieraksta lielākais mīnuss patiesībā ir tieši tajā, ka savu oriģinālkompozīciju viņiem šeit ir maz, bet visvairāk ir labi zināmu dziesmu kaveru - "Do You Love Me", "Roll Over Beethoven", "Night time is the right time", "Good Golly Miss Molly", "Money (that`s what I want)" utt. Nē, viņi tās visas izpilda pietiekami pancīgi un nepieradināti, bet, protams, ka tās nav īstās odziņas, jo daudz mežonīgāki ir "Sonics" pašu radītie gabali - līdzās "The Witch" no tiem ievērojamākie ir "Psycho" un "Strychnine". Protams, šis ieraksts skan tā it kā tas būtu ierakstīts par desmit dolāriem kaut kādā pagrabā un nevis profesionālā studijā, bet tas varētu būt arī viens no lielākajiem "The Sonics" plusiem - viņi ir tik pirmatnēji, ka pat "The Troggs" līdz šādam līmenim nevarētu aizsniegties, un kas attiecas uz nepieradinātu smagā stila roku "The Troggs" ir tuvu ideālam.

When riding a bicycle I regularly heard "friendly" words from both pedestrians and drivers. The first ones shout at me for riding the bicycle on the pavement: You should be on the street, you demented moron! - so they say.

Lai arī šis ieraksts manā krājumā ir jau vismaz piecus-sešus gadus, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka to ne reizes nebiju klausījies pat fragmentāri. Par to spriežu kaut tāpēc vien, ka vēl šorīt nebiju īsti pārliecināts, ka šis cilvēks ir vīrietis, un vēl jo vairāk biju pārsteigts, kad izrādījās, ka viņš ir (pēc skaņas) praktiski identisks Džonijam Kešam. Ar ko šis ieraksts būtu ievērojams? Pirmkārt, to var nosaukt par agrīna konceptuāla albuma piemēru. Kas ir šī ieraksta vienojošais elements? Albums ir stāstījums par iedomāto vientuļo pilsētu ar nosaukumu "Trouble", kuras iedzīvotāju stāstus Heizlvūds šeit atklāj. Pēc kā tas viss izklausās? Pēc vistradicionālāka americana, kāds vien iedomājams - ar lielu uzsvaru uz runājošajiem kompozīciju ievadiem un ļoti rudimentārām dziesmu struktūrām. Līdz ar to sanāk, ka no jau tāpat ne pārāk garā albuma (34 minūtes) savi 30 procenti ir Heizlvūda runāšanas gabali. Cik saprotu, viņš pats sevi uzskatīja par tādu vairāk dziesmu autoru nekā izpildītāju, līdz ar to droši vien daudzām šīm dziesmām ir atrodamas arī labākas versijas citu mūziķu izpildījumā, jo Heizlvūds nav no tiem večiem, kas varētu kaut ko satriecoši nodziedāt vai nospēlēt, un vispār viņš vislabāk ir zināms kā dziesmas "These Boots Are Made For Walkin`" autors, bet šajā savā - debija ierakstā - viņš mani nekādi sevišķi neieinteresē. It kā jau Heizlvūds nav nepatīkams, it kā jau viņš ir klausāms, bet šī nav tāda mūzika, ko es uzskatītu par kaut ko diži vērtīgu un diži paliekošu un vispār - šis ieraksts tapa apmēram vienlaikus ar britu invāziju, bet saturiski tam vieta ir drīzāk desmit gadus pirms tās.