"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.

Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.

Kinoteātrī nebija būts diezgan ilgi, tā nu ir tiesa, un patiesībā arī uz "Tumšo bruņinieku" nebiju domājis iet. Mana attieksme pret Betmenu (un supervaroņiem kopumā) nav tāda, ka es būtu radikāls apjūsmotājs, nepavisam ar nē. Taču tā kā izlēmām N.R. vecpuišu pasākumu izvērst kā kino apmeklējumu - esam par "vecu", lai tusētu apkārt un apčurātu Ļeņina pieminekli (it īpaši, ievērojot, ka Ļeņina pieminekli nāktos meklēt diezgan tālu), tad nu noskatījāmies šo filmu, kura IMDb visu laiku labāko filmu topā pat uz brīdi bija izdzinusi no pirmās vietas Krusttēvu.

Yesterday was a great day. It was not great because of something I did (as I did nothing special) or something that happened (as nothing too special happened to me yesterday), but it was great because of something I found. And you know what I found? I found that on youtube you can find the timeless classic - the song "Mazcenais Mobilais" by Duets Sandra. Of course, it is not a music video as this "band" probably doesn`t have the cash to put a video out, but who cares about videos anyway?

Grupas "Soft Machine" piektais studijas ieraksts pabeidza tās pāreju no rokgrupas uz džeza grupu, proti, tā gadījumā pat par "fusion" runāt nav iespējams - tas ir tīrākais brīvās formas džezs. Un nebūtu jau par ko brīnīties - tā kā pirms šī ieraksta tapšanas no Soft Machine bija aizgājis tās vienīgais dalībnieks, kas pretendēja uz vokālista statusu, proti, Roberts Vaiets, jo viņam ne pārāk tuvas bija grupas džeziskās tendences, tad Fifth tapšanā Maiku Retledžu un kompāniju nekas vairs neatturēja pārvērsties par pilntiesīgu džeza grupu.

Kad piedāvāju Lienčai ar mani kopā skatīties šo spāņu melno komēdiju par Sātanu, viņa atteicās. Atteikuma motivācija bija tāda, ka pēc šādas filmas viņai grūti būšot gulēt, jo visticamākais, ka šī filma būs vairāk šausmene nekā komēdija. Sava tiesa taisnības viņai tur patiešām bija - tīri par komisku es šo filmu nesauktu, jo tajā priekš komēdijas bija stipri par daudz asiņu, vardarbības un sātaniskas klātbūtnes.

Lai arī jau vismaz pēdējos piecus-sešus gadus es filmas skatos ļoti, ļoti daudz, joprojām ir saglabājies tūkstošiem MUST SEE filmu, kuras es neesmu redzējis, bet "standarta" cilvēks tās ir redzējis pat vairākkārt. Kāpēc tā? Droši vien tālab, ka es gandrīz nekad neesmu skatījies filmas televīzijā. Tajos laikos, kad televizors un es vēl dzīvojām zem viena jumta, es skatījos sporta pārraides, dokumentālus raidījumus, tolkšovus (ļoti jēdzīga nodarbe), mūzikas raidījumus, bet ne filmas. Un līdz ar to, ja tev izdzirdot, ka rāda "Kā Harijs satika Salliju", pirmā reakcija ir - atkal!, tad man tā ir - wow! Protams, arī tagad es filmas neskatos televīzijā, bet runa jau nav par to.

Iespējams, ja Jumper būtu filma par kādu no Daugavpils parkour monstriem, tā sanāktu labāka par to, kas reāli ir filma "Jumper". Un par ko īsti ir šī filma? Ir kāds puisis, kurš var "lēkāt" telpā, proti, nokļūt momentā jebkurā vietā, kur vien viņš to sagrib. Tas apmēram arī būtu viss filmas sižets. Piepīts klāt ir triviāls videnes stila love story un ļoti bezjēdzīgs stāsts ar ļaundariem, bet patiesībā tā ir vienkārši filma par čali, kurš spēj teleportēties, kuru pašu sevišķi neinteresē šo viņa spēju daba un kuram vienkārši patīk tusēt no vienas vietas uz otru - pie reizes nozogot iespējami vairāk naudas (un vienlaikus esot pozitīvajam varonim). Kā trāpīgi teica N.R. - 12 gadu vecumā mums šī filma varētu šķist ģeniāla, bet lielākā vecumā tā rada diezgan tukšas un bezjēdzīgas lentes iespaidu.

Droši vien dabā būtu grūti atrast cilvēku, kas "Pet Sounds" neuzskatītu par Beach Boys veiksmīgāko ierakstu, un ja tu šādu cilvēku tomēr atrodi, vari viņu no manis pasveicināt. Ne tāpēc, ka es viņam piekristu, bet tāpēc, ka man patīk nodot sveicienus dažādiem ļaudīm. Bet "Pet Sound" tomēr ir un paliek augstākā virsotne, ko Beach Boys spēja sasniegt. Protams, var gari un plaši spriedelēt par to, vai "Smile", ja Braiens Vilsons to būtu spējis pabeigt sešdesmito gadu otrajā pusē un nevis divdesmit pirmā gadsimta sākumā, būtu kļuvis par lielāku eposu, taču viņam tas tolaik neizdevās un līdz ar to īpašu konkurenci no citu grupas ierakstu puses "Pet Sounds" neizjūt.

"The Yardbirds" ir droši vien ievērojamākā no grupām, kuras nav izdevušas nevienu pa īsti jēdzīgu studijas albumu (vismaz savos ziedu laikos). Tajā karjeras uzsāka trīs no izcilākajiem ģitāras meistariem - Ēriks Kleptons, Džefs Beks un Džimijs Peidžs (ok, Kleptons patiesībā bija laikam zināms jau pirms šīs grupas, bet tā nostiprināja viņa reputāciju), bet vienlaikus Yardbirds nespēja radīt neko daudz paliekošas mūzikas - viņi bija izteikta singlu grupa, kuras stiprā puse bija arī koncerti, bet nekādi ne studijas albumi - it īpaši vērts ievērot, ka grupas dalībnieki arī īpaši neizcēlās kā savu dziesmu autori, bet pamatā kaverēja citu radītus gabalus.