Yesterday like always I`m cycling home from work on Kr.Valdemara street. The weather is quite unpleasant - wet, raining and rather cold. There`s a crossing with a street of a lower priority, I`m riding on the street, and not on the pavement, so I consider myself in the same priority as a car (like I theoretically should). On the lower priority street there`s a car that wants to make the right turn. I cross the street without giving the way to it, as I consider to be right according to traffic rules. Some creep from the car yells at me: "You faggot! Where do you think you`re going?" I`m offended and show him the finger and drive on. The dude in the car (and his pal next to him) gets angry, but I ride on. When I`m on the middle of the Vanšu bridge, they drive by me slowly yelling something from the car about my behaviour, and as they are in way of other cars, several other drivers start honking my "pals".

Vai tu zini, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag pīties ar Zohanu? Atbilde ir gaužām vienkārša - tāpēc ka Zohans ir stulbs un kaitinošs. Vēl pirms šīs filmas skatīšanās biju rēķinājies, ka nekā spoža tur nebūs, taču Lienčai bija paticis treileris, tad nu tomēr ņēmām un iedevām Adamam Sandleram kārtējo iespēju parādīt sevi no puslīdz labas puses. Protams, es zinu, ka no īpaši labas puses viņš sevi parādīt nevar, bet varbūt vismaz no ne tik sliktas puses kā lielākoties.

Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.

Like I wrote in the previous blog entry, on Friday afternoon we still had no specific plans for the weekend. And, as it could had been expected, we didn`t spend the entire time on our lazy asses watching TV (especially - considering that we don`t own a TV set). The main attraction of our weekend was geocaching - looking for hidden caches according to their GPS coordinates. In some ways it may be kinda childish, yet it is also a lot of fun.

"Petigrjū jaunkundze dzīvo vienu dienu" ir viena no tām filmām, kuras ir paredzamas no pirmā soļa, par to šaubu nav. Pietiek parādīties tajā kādam personāžam, lai kļūtu uzreiz skaidrs, ar kuru citu šīs filmas personāžu tas būs palicis kopā filmas beigās. Šie paši personāži visi ir iepriekš redzēti un iepriekš iepazīti. Un vienlaikus tā ir gan jauka romantiska komēdija, lai pārāk par to kurnēt nenāktos. Lai arī tā ir diezgan naiva un muļķīga.

It`s strange that it is already (more or less) Friday afternoon and we don`t have any too specific plans for the weekend yet. Tonight we`re probably going to see Liene`s parents in Jurmala and maybe tomorrow we will go to Valmiera, but nothing is certain yet. Considering the specific plans of the past weeks - including weddings, travels, work to be done at home it is kinda strange.

Septiņdesmito gadu vidus Harisons, protams, nav nekas satriecoši spektakulārs, bet es nevaru pret viņu būt sevišķi kritisks, jo vispār jau viņš bija jauks tipāžs ar labu melodijas izjūtu un emocionālu balsi. Man, piemēram, ļoti labi pie sirds iet "This Guitar Can`t Keep from Crying" (kas tekstuāli gan ir "While My Guitar Gently Weeps", bet muzikāli tā ir baudāma arī pati par sevi). Kas ir šī ieraksta galvenais trūkums, ir tas, ka tajā gandrīz visas labākās dziesmas ir sapulcētas tā sākumā - tādas kā "You", "The Answer`s at the end" un jau pieminētā "This Guitar", bet tālāk tas īpaši labi nepavelk un liela daļa dziesmu ir izteikts filleris. Un tā sanāk, ka pēc pirmajām trim dziesmām es varētu šo ierakstu tālāk neklausīties, jo tas gluži vienkārši pārstāj būt interesants. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem Harisona ierakstiem, šeit vaina nav tajā, ka viņš pārmērīgi aizrāvies ar savu pielūgto hinduisma dievību slavēšanu, bet gan vienkārši tāpēc, ka dziesmas nav sevišķi saistošas.

"Citizen Fish" ir viena no tām otrās šķiras ska pankroka grupām, par kurām gluži iespējams, ka tu neesi dzirdējis. Un no vienas puses tev īpaši nav nepieciešamības viņus iepazīt - nav jau viņi tik izcili, ka vajadzētu viņu vārdus ieskrāpēt ar sarūsējušu naglu sev uz muguras, bet no otras puses viņi ir gana labi, lai reizi pa reizei viņos ieklausītos. Citizen Fish ska panks ir kaut kas pa vidu starp agrīno pankveidīgo Chumbawamba, pretīgo Oi! panku un pavisam tradicionālu ska. Lielākoties visas dziesmas ir vienādas un adresētas klasiskām politiskā pankroka tēmām, bet tīri no tekstu viedokļa viņi ir gana veiksmīgi sava amata pratēji, un vislabākais tā aplieicinājums ir "How to write ultimate protest songs" - dziesma, kurā skaidrā un vienkāršā valodā izskaidrots, kā vislabāk rakstīt protesta dziesmas. Vēl viens spēcīgs skaņdarbs ir "Catholic Sex Confession", kas beidzas ar diezgan spēcīgiem vārdiem:

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.