Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta piecēlāmies diezgan agri, jo šai dienai mums bija paredzēts pietiekoši intensīvs grafiks. Laspecijas dzelzceļa stacijā iegādājāmies dienas biļetes pastaigām pa Činke terri un vilcieniem uz to/starp ciematiem. Kāpēc mums bija nepieciešamas biļetes? Šie pieci ciemati, kas ar savu izvietojumu klintīs, dabu un arhitektūru ir brīnumaini arī Itālijas kontekstā, ir padarīti par aizsargājamu dabas parku, lai tie tūrisma un pārbūvju ietekmē nezaudētu ne gramu sava šarma. Līdz ar to uz ciematiem nav iespējams aizbraukt ar mašīnu (kas mūs gan šajā gadījumā neuztrauca), bet starp ciematiem tu vari pārvietoties vai nu ar kājām vai ar vilcienu, turklāt pirmajam gadījumam tev tāpat ir jāiegādājas īpaša “pastaigu” biļete.

Sešdesmitajos gados, protams, Kleptons bija pilnīgi citas raudzes mūziķis nekā mūsdienās. Lai gan, iespējams, viņš bija tieši tāds pats, tikai apkārtējā vide bija savādāka un līdz ar to viņš arī radīja cita līmeņa mūziku (turklāt viņš pats nedz Yardbirds, nedz Cream, nedz Derek and the Dominoes laikā nebija galvenais dziesmu autors grupās) un tika mīlēts un godāts pilnīgi citā līmenī. Kleptons vienmēr ir bijis diezgan izteikti atkarīgs no vides, kurā viņš darbojās, un līdz ar to gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos viņa ieraksti ļoti bieži cieta no tā, ka vide bija nekam nederīga, un arī "Reptile" ir viens no šādiem ierakstiem.

Biju nez kādēļ pārliecināts, ka iepriekšējo reizi šo filmu skatījos jau šī saita rakstīšanas laikā, bet šķiet, ka kļūdījos - ieraksta par šo filmu manā datubāzē nav, tāpēc tās atkārtotā skatīšanās vismaz tīri teorētiski bija pieļaujama. Ja tā labi padomā, droši vien, ka to skatījāmies pie N.R. tajos laikos, kad mums bija Breda Pita mānija (vai arī vienatnē - bet ap to pašu laiku), proti, kad noskatījāmies lielāko daļu filmu ar viņa piedalīšanos, tas varētu būt bijis 2001.-2002.gadā.

No visiem Stīvija Vondera ierakstiem šis skaitās visievērojamākais, visizcilākais un faktiski gandrīz vai vispār viens no labākajiem ierakstiem rokmūzikas vēsturē. Sevi par radikālu tā cienītāju nekādi nosaukt nevaru, jo Vondera pieeja mūzikas radīšanai mani kaut kā īsti neuzrunā, līdz ar to man ir ļoti grūti viņa ģēniju atzīt. It īpaši ja ņem vērā, ka šis vēl turklāt ir dubultalbums ar 92 minūšu ilgumu un deviņpadsmit kompozīcijām, tad par sevi varu teikt, ka to man te ir gluži vienkārši par daudz.

No rīta Alessandro mums piedāvāja kopīgi aiziet iekost brokastīs (jo ledusskapis viņam esot tukšs), bet mēs laipni atteicāmies, jo no rītiem vispār sevišķi aktīvi ēdāji neesam. Alessandro piedāvāja arī variantu, ka viņš mums iedotu atslēgas, lai mums nevajadzētu startēt tikpat agri kā viņam (es personīgi droši vien svešiem cilvēkiem sava dzīvokļa atslēgas tomēr nedotu, bet tas ir cits jautājums), no tā mēs arī atteicāmies, jo mums vajadzēja kustēt tālāk uz La Spezia, kur mūs jau gaidīja nākamais CS dalībnieks. Tā vietā palūdzu Alessandro, lai viņš mūsu “Lonely Planet” kartē atzīmē labākās Dženovas apskates vietas, ko viņš arī izdarīja. Pateicāmies Alessandro par mūsu laipno uzņemšanu un devāmies staigāt.

Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.

Pēc ilgāka pārtraukuma skatījāmies filmu, kurā nebija ne miņas no humora. Fransuā Ozons gan ar humoru nepavisam nav uz "jūs", bet "Zem smiltīm" ir (cik esmu līdz šim redzējis) viena no smagākajām viņa filmām. Tās galvenā varone ir pusmūža sieviete vārdā Marī, kas devusies atvaļinājumā pie jūras ar savu vīru, kurš tur iegājis ūdenī un ņēmis un pazudis. Taču Marī nespēj samierināties ar vīra acīmredzamo nāvi (noslīkšanu tas ir) un turpina dzīvot tā, it kā viņš joprojām būtu viņai blakus (viņa arī "redz" vīru turpat blakus sev vien esot).

"Randiņfilma" ir viena no tām kino lentēm, kuras pilnā garumā, manuprāt, noskatīties nav nemaz iespējams - to stulbuma līmenis ir par augstu pat manām pietiekoši debīlismam tolerantajām smadzenēm. Līdz ar to šo aprakstu patlaban rakstu, balstoties uz redzētās ne vairāk kā puses šīs filmas, turklāt neesmu tai redzējis nedz sākumu, nedz beigas.

No rīta devāmies pie Nikolas, lai precīzāk noskaidrotu, kas tieši bija atgadījies iepriekšējā vakarā un izlemtu, kā pavadīt tālāko dienas daļu. Šķiet, ka ar savu ierašanos viņu pamodinājām (kas gan nav brīnums, jo sanāca, ka trešdien viņš bija nostrādājis savas 16-17 stundas), un tāpēc sākotnējais apgalvojums, kāpēc viņš bija tik ilgi palicis darbā viņam sanāca nedaudz neveikls. Proti, sakot tautas valodā – viņš bija par mums aizmirsis un neievērojis, ka ir jau tik vēls. Vēlāk gan radās skaidrojums par kaut kādiem svarīgiem klientiem, kuriem tu nevari atteikt neatkarīgi no darba laika beigām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet es personīgi labprātāk palieku pie sākotnējās versijas.

Savā ziņā es pats īsti nesaprotu, ko manā ierakstu kolekcijā dara šis "Duran Duran" dalībnieku sānsolis, ja ievēro, ka neviena Duran Duran albuma manā krājumā nemaz nav. Iespējams, ka te pie vainas ir Deivida Gilmora no "Pink Floyd" dalība divās ieraksta dziesmās - "The Promise" un "Missing" (viņa dalība aprobežojas ar absolūti neizteiksmīgiem un vienlaikus tipiskiem Gilmora ģitārsolo), bet bija laiks, kad es kolekcionēju ikkartu pirdienu no jebkura PF dalībnieka.