Kazhes pierakstu burtnīca

It seems that my descriptions of our Italian travels have led some people to believe that I`m one of those people who would rather die than enter a museum and that I would prefer a carrot over a Modigliani. Although I am really not much of an art buff, this statement is very far from truth. Several times over our Italian trip I planned: we will visit an art gallery in that city, but when we arrived there and there were crowds of people waiting in endless lines my enthusiasm faded.

"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.

Pirmo reizi ieradies Rīgā, es biju patiešām pārsteigts. Man bija astoņi gadi un pirms tam lielākā pilsēta, ko biju redzējis, bija Ludza. Lai arī savā veidā es Ludzu joprojām mīlu, Rīga tomēr ir nedaudz cita mēroga pilsēta. Rīgā tu vari visu mūžu nodzīvot, tā arī neiepazinis personīgi nevienu cilvēku. Rīgā tu vari strādāt uzņēmumā, kur ir vairāk darbinieku nekā Ludzā iedzīvotāju. Rīgā tu vari iziet uz ielas pliks un neviens tev tāpat nepievērsīs ne mazāko uzmanību. Rīgā tu vari nomirt uz ielas un neviens tevi pat neapsegs ar vecu deķi. Un vienlaikus pēc vienas dienas Rīgā tev Ludzā vairs nav ko darīt.

Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.

"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.

When I started my football project - that is writing about history of football in different Latvian cities, my goal was to write about 19 cities. So far I`m done with 17. Only Ilūkste and Preiļi remain on my waiting list and I don`t really know how soon or not soon I will be able to complete those, as I have very little information on them, but that will probably be solved at some point of time. However there`s an issue that is more important (at least to me) - during the process of writing about city X, I always find out something that I should have written about city Y, plus several of my articles were really crappy and need to be updated, in order to meet any criteria on quality. And in addition to it I`ll probably continue writing new articles - but not about cities but about specific football clubs. Therefore most likely I`ll continue writing about football at least until the end of the year.

Atbilstoši AllMusicGuide šis ir viens no labākajiem sešdesmito gadu Americana stilā ieturētajiem Džonija Keša ierakstiem. Atbilstoši Žakē, proti - man, sešdesmito gadu Americana stilā ieturētie Džonija Keša ieraksta droši vien lielākoties bija stipri nīkulīgi, ja jau pat labākie no tiem bija tāda draza kā "Blood, Sweat and Tears".

"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.

Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.

Kinoteātrī nebija būts diezgan ilgi, tā nu ir tiesa, un patiesībā arī uz "Tumšo bruņinieku" nebiju domājis iet. Mana attieksme pret Betmenu (un supervaroņiem kopumā) nav tāda, ka es būtu radikāls apjūsmotājs, nepavisam ar nē. Taču tā kā izlēmām N.R. vecpuišu pasākumu izvērst kā kino apmeklējumu - esam par "vecu", lai tusētu apkārt un apčurātu Ļeņina pieminekli (it īpaši, ievērojot, ka Ļeņina pieminekli nāktos meklēt diezgan tālu), tad nu noskatījāmies šo filmu, kura IMDb visu laiku labāko filmu topā pat uz brīdi bija izdzinusi no pirmās vietas Krusttēvu.