Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.

The last two remaining commandments still standing, according to George Orwell:

Lately I`ve been quite fond of this song by ween - "Object". It`s so beautiful and sick at the same time that I can`t help but wonder about how come Ween aren`t universally recognised as one of the best bands in the modern world.

Tāds ieraksts kā Led Zeppelin debijas albums pasaulē ir tikai viens, par to nav šaubu, un manā izpratnē arī paši Led Zeppelin to nekad tā arī nespēja atkārtot - tas ir svaigs, drosmīgs un skaļš, visi grupas dalībnieki ir droši vien labākajā savas karjeras formā, un vispār - tas ir ieraksts, kas gandrīz vienpersoniski radīja ceļu tālakajai smagā roka attīstībai.

Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaiga

Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.

Rīts Mestrē iezīmējas ar visnepatīkamāko notikumu mūsu ceļojumā, nepatīkamāko – no personīgo principu viedokļa. Proti, mums bija paredzēts braukt tālāk uz Belluno (pilsētu netālu no Dolomītu kalniem), bet dzelzceļa stacijā nebija nekādas plašās ēšanas iespējas. Un kur mēs rezultātā ieēdām? Tu patiešām to vēlies zināt? Makdonaldā. Sāpīgi, vai ne?

Boomtown Rats kā grupa ir zināma pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem ir dziesma "I Don`t Like Mondays", otrais ir Bobs Geldofs. Jā, šīs grupas dziedātājs ir tas pats Bobs Geldofs, kas organizē visus nebeidzamos "Live Aid" stila pasākumus, pret kuriem mana attieksme joprojām nav strikti formulēta, un tas ir arī tas pats Bobs Geldofs, kas atveido galveno varoni filmā "Pink Floyd: The Wall", par ko es viņu neapšaubāmi cienu, taču tas man neuzliek nekādus pienākumus sajūsmināties par šo viņa grupas ierakstu.