Kazhes pierakstu burtnīca

Yesterday was a great day. It was not great because of something I did (as I did nothing special) or something that happened (as nothing too special happened to me yesterday), but it was great because of something I found. And you know what I found? I found that on youtube you can find the timeless classic - the song "Mazcenais Mobilais" by Duets Sandra. Of course, it is not a music video as this "band" probably doesn`t have the cash to put a video out, but who cares about videos anyway?

Grupas "Soft Machine" piektais studijas ieraksts pabeidza tās pāreju no rokgrupas uz džeza grupu, proti, tā gadījumā pat par "fusion" runāt nav iespējams - tas ir tīrākais brīvās formas džezs. Un nebūtu jau par ko brīnīties - tā kā pirms šī ieraksta tapšanas no Soft Machine bija aizgājis tās vienīgais dalībnieks, kas pretendēja uz vokālista statusu, proti, Roberts Vaiets, jo viņam ne pārāk tuvas bija grupas džeziskās tendences, tad Fifth tapšanā Maiku Retledžu un kompāniju nekas vairs neatturēja pārvērsties par pilntiesīgu džeza grupu.

Kad piedāvāju Lienčai ar mani kopā skatīties šo spāņu melno komēdiju par Sātanu, viņa atteicās. Atteikuma motivācija bija tāda, ka pēc šādas filmas viņai grūti būšot gulēt, jo visticamākais, ka šī filma būs vairāk šausmene nekā komēdija. Sava tiesa taisnības viņai tur patiešām bija - tīri par komisku es šo filmu nesauktu, jo tajā priekš komēdijas bija stipri par daudz asiņu, vardarbības un sātaniskas klātbūtnes.

Lai arī jau vismaz pēdējos piecus-sešus gadus es filmas skatos ļoti, ļoti daudz, joprojām ir saglabājies tūkstošiem MUST SEE filmu, kuras es neesmu redzējis, bet "standarta" cilvēks tās ir redzējis pat vairākkārt. Kāpēc tā? Droši vien tālab, ka es gandrīz nekad neesmu skatījies filmas televīzijā. Tajos laikos, kad televizors un es vēl dzīvojām zem viena jumta, es skatījos sporta pārraides, dokumentālus raidījumus, tolkšovus (ļoti jēdzīga nodarbe), mūzikas raidījumus, bet ne filmas. Un līdz ar to, ja tev izdzirdot, ka rāda "Kā Harijs satika Salliju", pirmā reakcija ir - atkal!, tad man tā ir - wow! Protams, arī tagad es filmas neskatos televīzijā, bet runa jau nav par to.

Iespējams, ja Jumper būtu filma par kādu no Daugavpils parkour monstriem, tā sanāktu labāka par to, kas reāli ir filma "Jumper". Un par ko īsti ir šī filma? Ir kāds puisis, kurš var "lēkāt" telpā, proti, nokļūt momentā jebkurā vietā, kur vien viņš to sagrib. Tas apmēram arī būtu viss filmas sižets. Piepīts klāt ir triviāls videnes stila love story un ļoti bezjēdzīgs stāsts ar ļaundariem, bet patiesībā tā ir vienkārši filma par čali, kurš spēj teleportēties, kuru pašu sevišķi neinteresē šo viņa spēju daba un kuram vienkārši patīk tusēt no vienas vietas uz otru - pie reizes nozogot iespējami vairāk naudas (un vienlaikus esot pozitīvajam varonim). Kā trāpīgi teica N.R. - 12 gadu vecumā mums šī filma varētu šķist ģeniāla, bet lielākā vecumā tā rada diezgan tukšas un bezjēdzīgas lentes iespaidu.

Droši vien dabā būtu grūti atrast cilvēku, kas "Pet Sounds" neuzskatītu par Beach Boys veiksmīgāko ierakstu, un ja tu šādu cilvēku tomēr atrodi, vari viņu no manis pasveicināt. Ne tāpēc, ka es viņam piekristu, bet tāpēc, ka man patīk nodot sveicienus dažādiem ļaudīm. Bet "Pet Sound" tomēr ir un paliek augstākā virsotne, ko Beach Boys spēja sasniegt. Protams, var gari un plaši spriedelēt par to, vai "Smile", ja Braiens Vilsons to būtu spējis pabeigt sešdesmito gadu otrajā pusē un nevis divdesmit pirmā gadsimta sākumā, būtu kļuvis par lielāku eposu, taču viņam tas tolaik neizdevās un līdz ar to īpašu konkurenci no citu grupas ierakstu puses "Pet Sounds" neizjūt.

"The Yardbirds" ir droši vien ievērojamākā no grupām, kuras nav izdevušas nevienu pa īsti jēdzīgu studijas albumu (vismaz savos ziedu laikos). Tajā karjeras uzsāka trīs no izcilākajiem ģitāras meistariem - Ēriks Kleptons, Džefs Beks un Džimijs Peidžs (ok, Kleptons patiesībā bija laikam zināms jau pirms šīs grupas, bet tā nostiprināja viņa reputāciju), bet vienlaikus Yardbirds nespēja radīt neko daudz paliekošas mūzikas - viņi bija izteikta singlu grupa, kuras stiprā puse bija arī koncerti, bet nekādi ne studijas albumi - it īpaši vērts ievērot, ka grupas dalībnieki arī īpaši neizcēlās kā savu dziesmu autori, bet pamatā kaverēja citu radītus gabalus.

Yesterday like always I`m cycling home from work on Kr.Valdemara street. The weather is quite unpleasant - wet, raining and rather cold. There`s a crossing with a street of a lower priority, I`m riding on the street, and not on the pavement, so I consider myself in the same priority as a car (like I theoretically should). On the lower priority street there`s a car that wants to make the right turn. I cross the street without giving the way to it, as I consider to be right according to traffic rules. Some creep from the car yells at me: "You faggot! Where do you think you`re going?" I`m offended and show him the finger and drive on. The dude in the car (and his pal next to him) gets angry, but I ride on. When I`m on the middle of the Vanšu bridge, they drive by me slowly yelling something from the car about my behaviour, and as they are in way of other cars, several other drivers start honking my "pals".

Vai tu zini, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag pīties ar Zohanu? Atbilde ir gaužām vienkārša - tāpēc ka Zohans ir stulbs un kaitinošs. Vēl pirms šīs filmas skatīšanās biju rēķinājies, ka nekā spoža tur nebūs, taču Lienčai bija paticis treileris, tad nu tomēr ņēmām un iedevām Adamam Sandleram kārtējo iespēju parādīt sevi no puslīdz labas puses. Protams, es zinu, ka no īpaši labas puses viņš sevi parādīt nevar, bet varbūt vismaz no ne tik sliktas puses kā lielākoties.

Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.