"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.

"Strange Wilderness" noteikti nav 2008.gada labākā komēdija. Patiesībā tā pat nebūtu minama vienā teikumā ar vārdu "laba". Es personīgi to ielādēju datorā vien tāpēc, ka tai bija aXXo relīze. Kārtējo reizi gan pārliecinos, ka aXXo kvalitāti garantē vien attiecībā uz attēlu un skaņu un nevis uz saturu.

Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.

Tātad mēs bijām nonākuši Sāremā. Atšķirībā no Hījumā šajā salā mūsu plānos ietilpa ilgstošāka uzturēšanās, tāpēc nolēmām, ka obligāti vajadzētu iegādāties salas tūristu karti, kurā būtu atzīmēti visi ievērojamākie tās objekti, lai mūsu uzturēšanās tajā neizvērstos par vienkāršu trulu braukāšanu praktiski bez pieturvietām.

No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.

"Čārlijs Bārtlets" ir kārtējā skolas tematikas komēdija par puisi, kas vienmēr visur ir bijis autsaiders, lai arī viņam netrūkst nedz prāta, nedz enerģijas, bet kurš vienā brīdī kļūst par savas skolas superzvaigzni.

Beidzot tapis redzama daļa no projekta digitālā bibliotēka - proti, darbu sākusi elektroniskā datubāze www.periodika.lv, kur iespējams pietiekami ērtā veidā caurskatīt aizgājušo laiku laikrakstus. Turklāt atšķirībā no iepriekšējā LNB projekta - "Mantojums-1", šeit mums darīšana nav ar zemas kvalitātes kompresētām bildītēm, bet gan apstrādātiem materiāliem, kuros darbojas meklēšana pēc atslēgvārdiem. Proti, ja tevi, piemēram, interesē, ko pirmskara laikraksti rakstīja par tēmu "pederastija", tu vari uz to atbildi iegūt pārdesmit sekundēs (kamēr notiek datubāzes pieprasījuma apstrāde), bet tev nav nepieciešams caurskatīt tūkstošiem avīžu eksemplāru. Atbilde uz uzdoto jautājumu, starp citu, ir - neko.

Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.

Redzot to, cik milzīgs automašīnu daudzums kopā ar mums ieradās salā, pirmā doma mums bija pavisam vienkārša – iespējami ātrāk tikt prom no cilvēku bariem. Nē, mēs neesam gluži maniakāli vientuļnieki, taču iespēja pavadīt nakti blakus bariņam izlaidumu svinošu tīņu (un tādus mēs gan ceļā uz prāmi, gan uz paša prāmja redzējām iespaidīgās devās, īpaši valdzinoša mums nešķita.

Patiesībā es nebeidzu brīnīties, kur tādām grupām kā Uriah Heep rodas motivācija turpināt koncertēt un ierakstīt jaunus albumus? Es vēl saprotu tādus "Deep Purple" - viņiem vismaz ir garantēts, ka vienmēr atradīsies pietiekami tūkstoši cilvēku, kas gribēs simto reizi dzirdēt koncertā "Smoke on the Water", "Highway Star", "My Woman from Tokyo", "Speed King" un vēl virkni citu tās lielāko hitu. Bet "Uriah Heep"? Cik lieli gan varētu būt tie tūkstoši, kurus varētu interesēt viņi? Manuprāt, atbilde ir - pavisam nelieli. Bet droši vien naudas pietiekami daudz nav iekrāts, tāpēc arī Miks Bokss un kompānija turpina muzicēt. Patiesībā "modernie" UH diezgan lielā mērā izklausās pēc modernajiem Deep Purple (lai gan, protams, Stīvs Morss ir labāks ģitārists par Boksu), vienīgi kā jau tas ir vienmēr bijis raksturīgāks Hīpiem - viņiem ir arī diezgan izteikta liriskā puse.