Kazhes pierakstu burtnīca

Atzīšos, ka tā kā man šis ieraksts ir "sapresēts" vienā kopīgā datnē, man ir stipri grūti noteikt, kurā brīdī tajā skan katra atsevišķa dziesma, līdz ar to tām pievērsīšos vēl mazāk nekā to daru citkārt.

From today we should had hosted a young man from Bangladesh via CouchSurfing (ok, actually he studies in Sweden, but he IS from Bangladesh). Yet he informed us a couple of hours ago that he`d be staying at some professor`s place the next two nights. But hopefully we`ll meet him anyway tomorrow. The good thing is that we didn`t decide to buy an expensive floor lamp for his visit yesterday. That way we can buy an expensive lamp some other time.

Ja par Meat Loaf pirmo ierakstu vēl var strīdēties, vai tajā ir kaut kas klausīšanās vērts, tad par šo - viņa otro studijas albumu - šādas šaubas nerodas. "Dead Ringer" ir more of the same, only worse. Jau visa situācija ap šī ieraksta rašanos bija vairāk nekā idiotiska. Pēc idejas par "Bat out of hell" turpinājumu vajadzēja kļūt tam, kas vēlāk izvērtās par "Bad for Good", taču tūres laikā gaļas klucis pazaudēja balsi un ieraksta tapšana loģiskā kārtā tika nojaukta. Šajā situācijā Meat Loaf`a dziesmu autors Džims Steinmans izlēma, ka adekvātākais risinājums būtu viņam pašam iedziedāt šim ierakstam paredzētās dziesmas un pašam kļūt par popmūzikas sensāciju. Prognozējamā kārtā, neesot apveltītam ar sevišķi spēcīgām plēšām, Steinmanam tas neizdevās, un "Bad for Good" viņu par zvaigzni nepadarīja. Tikām Meat Loaf bija nedaudz atpūties un atguvis balsi (vismaz daļēji) un tad nu Steinmans steidzamā kārtā sacerēja kaudzīti jaunu dziesmu, kā rezultātā radās ieraksts "Dead Ringer". Tā kā šoreiz ierakstu producēja pats Meat Loaf un ne vairs Tods Rundgrens, tad skanējums šim veikumam, lai arī joprojām ir izteikti pārspīlēts un in-your-face manierē pasniegts, vienlaikus ir arī daudz tizlāks un mazāk pārliecinošs.

"Briesmonis ar miljonu muguru" ir jaunākā pilnmetrāžas filma no Futurama veidotāju kompānijas, kurā mēs atkal varam sekot jaunākajiem notikumiem doktora Zoidberga un viņa draugu dzīvē. Diemžēl Zoidbergs gan nav šīs filmas galvenā zvaigzne, bet tas nenozīmē, ka viņš būtu kļuvis mazāk lielisks.

"Electric Warrior" neapšaubāmi ir pazīstamākais Marka Bolana veikums, kas vienlaikus pabeidza viņa un viņa grupas pārvērtību no pasaku hipijiem par glemroka zvaigznēm. Savas nodevas vecajām "Tyranosaurus Rex" dienām šajā ierakstā vēl ir jaušamas, bet par dominējošām kļuvušas skanīgās glema kompozīcijas - tādas kā "Mambo Sun", "Bang a gong (get it on)", "Jeepster" un "Rip Off". Glemrokam, kā jau ikvienam mūzikas stilam (izņemot repu, kas ir sātana pabiras, bet tas ir cits stāsts) ir gan savi pozitīvie varoņi, gan negatīvie tēli. Kamēr Gary Glitter, Sweet un tiem līdzīgie izpildītāji diezgan izteikti ir negatīvie tēli, kas šo mūziku padarīja par lēta seksa kultu, Bolans līdzās Deividam Bovijam ir viens no galvenajiem apliecinātājiem, ka glam rock var būt arī baudāma un pietiekami augstvērtīga mūzika. Turklāt Bovijs, kā zināms, šādai mūzikai pievērsās tieši Bolana ietekmē, tādējādi Marks ir uzskatāms par tādu kā glamroka krusttēvu.

According to a recent independent study performed by the staff of "Wakeurdeanus analytic" Latvia is the fifth most developed country in the world, just by a small margin trailing Germany in fourth and quite comfortable in front of Burundi in sixth.

"Be Kind Rewind" man labāk patika kā ideja, ne tik ļoti - kā filma, bet arī kā filma tā patiesībā bija ok. Kādas ir tās sastāvdaļas? Ir Džeks Bleks. Sauksim viņu par Džeku Bleku. Varu piekrist N.R., ka viņš visās filmās (varbūt ar izņēmumu King Kong, bet arī tur tas ir nosacīts izņēmums) spēlē vienu un to pašu personāžu, kas vairāk vai mazāk atbilst viņa publiskajam tēlam. Iespējams, ka dzīvē viņš ir gluži savādāks, bet tam nav nozīmes. Viņš ir uzņēmies būt tāds kā viņš ir iekš "Tenacious D" un tāds viņš ir arī visās savās filmās. Un lielākoties viņam tas sanāk tīri labi (ar vienu izņēmumu - "Nacho Libre", manuprāt, bija absolūti bezjēdzīgs sviests).

Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.

Ar velosipēdu pārvietojos tik daudz, cik tas ir manu iespēju robežās, jau gadiem ilgi. Ar auto vienatnē braucu tikai, kad no tā nav iespējams izvairīties. Uz darbu - nekad. Turklāt auto mums ir mazlitrāžas ekonomiskais variants. Nebraucu ātri, netērēju lieku degvielu.

Ja tev atbilstoši profesora Freivalda nostādnei būtu nepieciešams tantiņai pieturā paskaidrot, kas ir Džordžs Harisons, ko tu viņai stāstītu? Es teiktu, ka tas bija vīrs, kas vokāli instrumentālajā ansamblī "The Beatles" spēlēja ģitāru un kura pazīstamākās sacerētās dziesmas ir "While My Guitar Gently Weeps" un "Something", bet vēlāk šis pats vīrs apliecināja savu spēju radīt mūziku patstāvīgi ar trīs disku himnu garīgajai dzīvei "All things must pass", bet vēl vēlākos laikos (pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados), sekojot tā laika populārās mūzikas tendencēm, kļuva ne pārāk saistošs. Visubeidzot divdesmit pirmā gadsimta sākumā Harisons aizgāja mūžībā, paspējot ierakstīt pēdējo un pietiekami veiksmīgo ierakstu "Brainwashed". Jā, un vēl pa vidu viņš paspēja grupā "Traveling Wilburys" sadarboties ar citiem pop/rokmūzikas klasiķiem - Bobu Dilanu, Roju Orbisonu, Džefu Linnu un Tomu Petiju. Es varbūt pieminētu Harisona aizraušanos ar austrumu reliģijām (pamatā - hinduismu) un mākslām, varbūt pat pieminētu viņa "Concert for Bangladesh". Bet gandrīz noteikti es ne vārda šai tantiņai pieturā neteiktu par 1969.gadā, vēl bītliem pie dzīvības esot, "Zapple" apgādā iznākušo Harisona eksperimentālo ierakstu "Electronic Sound", kurā viņš pievērsās Moog sintezatora iespēju pārbaudei un demonstrēšanai.