On May 04 there will be a maraton of Latvian films at "Cinema Riga" - all day long there will be shown Latvian "alternative" films for free. Personally I may be going to see the two folllowing programs:
The Latvian way to do things.
When you go anywhere as a tourist it is quite common that people tell you that absolutely must do/see in this specific place. For example, if you go to Berlin, you must visit a sex museum, while in Moscow you must go and see taxidermated Lenin. So I want to make some list of 10 items or less (as in the movie) of things that you must do in Riga and Latvia (not including urinating on the Freedom monument).
"Elektrische Musik" ist die zweite Studio-Platte des ehemaliges "Kraftwerk" Perkussionistes Karl Bartos. Der Kerl hatte seine Solo Kariere angefangen, da es es nicht schön fand, daß Herren Schneider un Hütter bei ihren Schallplatten zu langsam arbeiteten und alles zu perfektionistisch benahmen. Und also gründete er sein eigenes Projekte unter dem Namen "Elektrische Musik".
It`s now been four weeks without Internet at home and I have to say that currently I`m pretty comfortable with being offine after work. The first week was really tough - regularly you think of something and want to check it up on the web but lately I don`t miss Internet that much and it`s nice for a change not to have the home PC turned on for at least 16 hours every day. Now I only turn the PC on when I want to watch a film or have something that I *really* want to do.
Toms Fogertijs vislabāk, protams, bija zināms, pateicoties viņa jaunākajam brālim Džonam, kas bija grupas "Creedence Clearwater Revival" sirds, smadzenes un dvēsele, kamēr Toms grupā bija ritma ģitārists, kas ne pārāk izcēlās kā dziesmu autors.
"Taksidermija" ir droši vien vispretīgākā filma, ko man līdz šim ir nācies skatīties. Un te nevajadzētu brīnīties - taksidermija jau pati par sevi ir stipri pretīga tēma, bet šajā filmā tā vēl tiek papildināta ar vairākām citām ne mazāk atbaidošām tematikām. Cik saprotu, tas arī ir bijis viens no fimas veidotāju mērķiem - provocēt skatītāju uz vemšanu. Man gan jāatzīst, ka "Cloverfield" šajā ziņā uz mani iedarbojās spēcīgāk, lai arī tai filmai šāda mērķa nemaz nebija.
Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.
Kāpēc man patīk franču filmas? Tāpēc ka tās bieži ir ļoti labas, pat ja tās nav izreklamētas pa visu pasauli kā kaut kas grandiozs un sensacionāls. "Ensemble, c`est tout" ir viena no šādām filmām.
Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.