Kazhes pierakstu burtnīca

Kad es šo ierakstu izdzirdēju pirmo reizi, man radās sajūta, ka drīzāk man ir darīšana ar kādu iepriekš nedzirdētu Sida Bareta ēras "Pink Floyd" krājumu, nekā ar trakā Brodvejas šokrokera Alice Cooper karjeru. Tagad, kad esmu klausījies arī daudzus citus mūziķus, varu piekrist, ka līdzās PF pie šī ieraksta ietekmēm un influencēm vajadzētu pieminēt gan Frenku Zapu (kura paspārnē ieraksts tapa), gan "The Pretty Things", gan "The Who", gan pat bītli. Un tomēr joprojām apgalvoju, ka tu šeit nedzirdēsi diez ko daudz norāžu uz vēlāko Kūpera karjeru.

Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.

"Viltotāji" ir viena no tām filmām, par kurām dod Oskarus, proti, filma par Holokaustu. Šķiet, ka nav otras tik pateicīgas tēmas, lai filma tiktu pie kādas zeltītās statuetes, turklāt der pieminēt, ka tas nebūt negarantē, ka šī filma saņems vēl jekbo, izņemot Oskaru. Tā arī "Viltotāji", kas gan tikuši atzīti par gada labāko filmu svešvalodā atbilstoši ASV Kinoakadēmijas viedoklim, šepat Eiropā ar grandioziem panākumiem lepoties nevar. Jā, filma tika nominēta Berlīnes kinofestivālā "Zelta lācim", bet tā to neieguva, turklāt nominantu sarakstā tomēr ir 22 vietas, kas nebūt nav maz. Arī Vācu kino balvās no septiņām nominācijām filma tika tikai pie vienas uzvaras (par labāko otrā plāna vīriešu lomu), tas arī viss. Bet Oskars, protams, kabatā.

Latvijas valsts portālā www.latvija.lv, kā konstatēju, nule jau pieejami jau veseli 2 e-pakalpojumi. Protams, tas ir nedaudz mazāk nekā 26, kuriem pēc pēdējā Inas Gudeles solījuma vajadzēja būt pieejamiem šī gada martā, bet tas ir par vienu vairāk nekā februārī, kad iegriezos šajā lapā iepriekšējo reizi.

Es nezinu, es tiešām nezinu, no kurienes nāk tie stāsti par naudas (at)mazgāšanu. Kaut kāda mistiska kaimiņpaziņu mitoloģija. Paņēmu divas banknotes un mēģināju pats to naudu mazgāt. Nekas nesanāca. Katrā ziņā nekas tāds, par ko pēcāk būtu iespējams kaut ko veikalā nopirkt. Kaut vai Maximas salātus. Nezinu. Pamēģiniet arī Jūs. Vabūt izdodas. Es gan atļaušos būt kategorisks - ja tos latus ir iespējams sakarīgi nomazgāt, tad Centis Ūbele ir gatavs apēst savu cepuri un vēl bez sāls (neba nu es solīšu, ka savu cepuri ēdīšu. kam tad Centis domāts?).

No trim ierakstiem, kurus King Crimson radīja laikā, kad par grupas vokālistu bija Džons Vetons, "Starless and Bible Black" ir vismazāk ievērojamais un vismazāk populārais. Ja gan par "Larks` Tongues in Aspic", gan par "Red" ir nācies dzirdēt ļoti daudz labu vārdu, tad šis ieraksts sevišķi bieži pārmērīgi slavēts netiek. Un nākas atzīt, ka pārmērīgi satriecošs tas patiešām nav, lai arī tas piedāvā pietiekoši daudz interesantu mirkļu.

The last weekend was really good. On Saturday we had some friends over for veggies and weenies in the garden, meanwhile yesterday we made a trip to the dune amphitheatre of Garciems (of course, the name is much more promising than the actual "amphitheatre" but that`s a different sory) and in the evening we headed for N.R&Nora`s place to watch some photos from his and Sergejs` work trip to India.

Migels de Unamuno, kā izskatās, ir bijis viens no 20.gadsimta sākuma spožākajiem rakstniekiem, lai arī man viņa vārds līdz pat šīs nedēļas sākumam bija gluži svešs, taču izrādās, viņš rakstīja ne vien saistoši, bet absolūti moderni un neapšaubāmi ir pieskaitāms pie modernisma autoriem (lai arī tolaik šis "žanrs" vēl bija stipri vien autiņos). Romānā "Milga" (kuru gan pats autors atkārtoti sauc par romīnu, skaidrojot, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no nepieciešamības sekot romānam izvirzītajiem standartiem) Unamuno apraksta kādu vīrieti, kas iemīlas paputējušas dzimtas sievietē, kas spiesta strādāt par klavieru skolotāju, lai arī faktiski mūzika viņai riebjas. Šis vīrietis tikām ir nedaudz uz augšu pasists bagātnieks, kas dzīvo stipri dīku dzīvi un kura pasaules uztvere ir stipri tāla no realitātes. Taču tikpat tāls no realitātes ir arī viss šis romāns, kurā galvenais varonis vienā brīdī dodas apciemot romāna autoru un apsolās to nogalināt, pārejas starp realitāti un nerealitāti šeit vispār ir absolūti nosacītas un nebūtiskas. Tu bieži smiesies vēderu turēdams, bet brīžiem atzīsi, ka īstenībā Unamuno vienlaikus ir bijis arī domātājs, ne tikai komiķis, katrā ziņā šis darbs patiešām pieder literatūras zelta klasikai, kuras sērijā tas ticis izdots. Es teiktu "thumbs up!", ja nezinātu, ka šo terminu tagad ir patentējuši un kurš katrs vienkāršs cilvēks īkšķus augšā celt nedrīkst. Bet tev šo romānu izlasīt gan iesaku.

For many months according to last.fm my favourite band was The Cure (by favourite I mean - most listened to). Now at last it has slipped to the second place and has been overtaken by Alice Cooper. I may not be a rabid fan of the Coop but I certainly like him more than the Cure, so that is a positive change. Of course, it will take some time for other bands that I dig to reach similar heights but at least one thing now seems pretty sure - with Alice on the rise it is unlikely that "Uriah Heep" will ever reach the number one spot. If it were up to me I wouldn`t listen to the Heep at all anymore but as my policy is to listen to every record in my collection in a chronological order I know that at least two Heep albums are still to follow.

Ja kādam varētu ienākt prātā, ka savā otrajā ierakstā "Soft Machine" varētu būt atkāpušies no ideāliem un aizgājuši "popsas" virzienā, tad tas kāds būtu smagi kļūdīies. Protams, diez vai kādam varētu šāda doma rasties, it īpaši ņemot vērā, ka no grupas pēc pirmā albuma aizgāja tās "popsīgākais" dalībnieks - Kevins Ajerss. Līdz ar to "Volume Two" ir daudz vairāk vērsts uz eksperimentiem, brīvo džezu un vienlaikus tas joprojām ir tikpat dīvaini humoristisks kā grupas debijas ieraksts. Jau ieraksta ievadkompozīcija, kurā tiek anonsēts, ka tūliņ pilnā garumā tiks pasniegts "the British alphabet", liek tev saprast, ka šis būs viens no tiem ierakstiem, ar kuriem ir kā ar bitēm. Vēlāk alfabēts tiek pasniegts arī apgrieztā secībā, un vispār jāsecina, ka par šo ierakstu kaut ko sakarīgi pateikt es nemaz nevaru.