Kazhes pierakstu burtnīca

Atkal jau man pienācis laiks priecāties par interesanto procesu, kas nepieciešams, lai varētu piereģistrēt Zemesgrāmatā kādu īpašumu Madonas rajonā. No Valsts Mērnieka uzzināju, ka esot gatavi visi papīri un ka varu tiem braukt pakaļ. Protams, uz Madonu darbadienā sevišķi braukt negribās (kas to būtu domājis!), bet pa pastu viņi sūtīt nevarot - pārāk bīstami. Ierakstīta vēstule tāpat nekādu garantiju nedod utt. Protams, varētu jautāt - kam vispār vajadzīgs tāds pasts, kuram pat valsts iestādes neuzticās (jo Valsts mērnieks tomēr vismaz daļēji ir saucams par valsts iestādi)?

Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.

Vai situācija, ka tev kāds jautā - kādu operētājsistēmu tu lieto un tu samulsti, nezinot, ko atbildēt, tev ir pazīstama? Jo tu nezini, kas tā operētājsistēma tāda ir un kam tā vajadzīga un neesi pārliecināts, vai tev tāda vispār ir?

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.

Manā kino projektā "Apceļo pasauli" šī filma pārstāv pēc skaita 40. apskatīto valsti - Argentīnu. Līdz šim man nav bijusi iespēja pašam pabūt Argentīnā, bet ar kino lentes starpniecību to tagad esmu izdarījis.

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.

Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk kā desmit gadus mēģina radīt jaunu albūmu, bet to tā arī nav izdarījis.

Vess Andersons ir viens no manā uztverē interesantākajiem mūsdienu Amerikas kino režisoriem, kura filmām raksturīgs īpašs Andersona rokraksts, pilnīgi neklišejiska pieeja komēdijas žanram, satriecoša muzikāla atmosfēra, pārsteidzoši oriģināli scenāriji un savdabīga vizuālā stilistika.

Pēc "Bottle Rocket" noskatīšanās beidzot varu pavēstīt - tagad esmu redzējis visas Vesa Andersona pilnmetrāžas filmas. Protams, patiesība ir tāda, ka šo filmu sevišķi daudz kopumā nav (5), bet mans sasniegums paliek. Šī filma turklāt ir zīmīga ar to, tā vienlaikus bija pilnmetrāžas kino debija ne vien Andersonam, bet arī brāļiem Lūkam un Ovenam Vilsonam.

Patiesību sakot, šis Jefferson Starship ieraksts, nav nekāds "Jefferson Starship" albūms. Kāpēc tā? Tāpēc ka grupa "Jefferson Starship" dienasgaismu ieraudzīja tikai 1974.gadā, kad pārstāja eksistēt "Jefferson Airplane", no kuras tā bija izaugusi. Taču šajā ierakstā, kas tapa vēl Lidmašīnai augstu lidojot, Jefferson Airplane dalībnieks Pols Kantners pieaicināja veselu bariņu savu čomu no dažādām ievērojamām Sanfrancisko psihodēliskajām grupām un ierakstīja zinātniskās fantastikas konceptalbūmu.