Kazhes pierakstu burtnīca

Iedomājies situāciju, ka tev kādam telefoniski jānosauc sava e-pasta adrese pa burtiem, bet tu nezini kādi ir standarta vārdi, kurus izmanto šādās situācijās? Un cilvēks otrā galā nevar saprast, vai kārtējais burts, ko tu viņam diktē, ir "q" vai "a". Risinājums tātad ir gaužām vienkāršs - izmanto rupjus vārdus, ar kuriem apzīmē dažādu tautību cilvēkus žargonā. Tu pilnīgi noteikti pietiekami ātri aizvainosi savu sarunu biedru un viņam vairs tavu e-pasta adresi nevajadzēs. Sniedzu šāda saraksta piemēru.

"Dievu mežs" ir droši vien viens no līdz šim lielākajiem lietuviešu kino projektiem - pēc budžeta tas ir samērojams ar mūsu "Rīgas sargiem" un pēc tematikas arī gandrīz samērojams. Tā ir filma par kādu profesoru, kuru nacisti iesloga Štuthofas koncentrācijas nometnē par nepietiekamu lojalitāti Trešajam Reiham, bet vēlāk šis pats profesors ar stipri līdzīgu attieksmi pret sevi sastopas jau padomju Lietuvā. Par neko pārsteidzošu šajā situācijā laikam runāt nevarētu, tāpat nav pārsteidzoši, ka filma tapusi pēc lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas autobiogrāfiska darba motīviem. Tāda bija tā laika dzīve, tādi bija tā laika tikumi.

Dīvaini, ka ziņa par Lou Reed gaidāmo koncertu šovasar Rīgā, šķiet, nav rakstījis neviens blogs. Ok, es saprotu, ka Lou nevar lepoties ar fenomenāliem panākumiem Billboard topos un, protams, viņš nav jauns un skaists. Taču tas ir Lū Rīds, for god`s sake!

Šis ir pirmais ieraksts, kurā pasaule iepazina vienu no manā skatījumā oriģinālākajām rokmūzikas personībām - leģendāro Robertu Vaietu. Protams, 1968.gadā viņš nebija vēl leģendārs un diez vai pats domāja, ka par tādu kļūs, bet jau tolaik viņš bija pilnīgi noteikti mazliet traks un jau tad viņam bija tāds balss tembrs un dziedāšanas maniere, kas viņu darīja neatkārtojamu.

Varu tev oficiāli pavēstīt: es esmu iemīlējies Vesā Andersonā! Protams, ar to nedomāju, ka viņš man šķistu fiziski pievilcīgs (neesmu redzējis viņa fotogrāfiju) vai ka mani tagad interesētu uzzināt dažādus sīkumus par viņa biogrāfiju. Vēlos pateikt tik vien to, ka viņš ir lielisks režisors, kura filmām ir neatkārtojams un savdabīgs šarms.

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika.

Pagājuši apmēram trīs mēneši, kopš mūsmājās parādījās DancePad ietaise. Jāatzīst, ka (kā arī reālistiski spriežot biju prognozējis), augstu popularitātes līmeni šajos mēnešos tai saglabāt nav izdevies - pēdējā laikā droši vien tā tiek likta lietā vidēji 1-2 reizes nedēļā. Interesanti, kā ir citiem DancePad īpašniekiem - atšķirīga situācija no mūsējās vai līdzīga?

Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).

Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.

Uzsākot blogu, tu uzņemies atbildību par to. Protams, tas nav tā kā, piemēram paņemot kaķēnu, atbildība tev ir tikai pret sevi un nevis pret citiem. Un tomēr - blogs tā ir apņemšanās. Apņemšanās iz stila - es šeit rakstīšu. Un tāpat kā tas ir ar apņemšanos katru rītu pusstundu skriet pa vietējo mežiņu, tam visam ir jēga tikai tad, ja tu pieej šai lietai puslīdz nopietni.