Zinaīda Jevdokimova Latvijā ieradās 1957.gadā kā septiņus gadus veca meitene. Viņas ģimene pirms tam bija dzīvojusi Baškīrijā. Zinaīdas tēvs Hasīds bija slepens musulmaņu terorists, kas izlikās par godīgu padomju nākotnes celtnieku. Viņas māte Fatima bija slepena musulmaņu teroriste, kas izlikās par vienkāršu padomju rūpnīcas strādnieci. Jevdokimovs nebija viņas tēva īstais uzvārds, patiesībā viņš bija Al-Šarifs, bet ērtības labad viņš bija pieņēmis padomju sabiedriskā darbinieka Grigorija Jevdokimova uzvārdu. Zinaīda patiesībā arī nebija viņa meitas īstais vārds, taču domājot par meitas skolas gaitām, viņas vecāki izlēma papīros viņu nereģistrēt viņas īstajā vārdā - Šahīda.

Kāda ir jūsu attieksmi pret faktu, ka mūsdienās arvien vairāk zēnu kļūst par programmētājiem?

Savos daudzajos velo braucienu aprakstos kaut kā aizmirsu aprakstīt, manuprāt, ģeniālāko savu izgājienu - braucienus uz skolu ar velosipēdu. Ar šādu ieradu Uldis un es aizrāvāmies, manuprāt, devītajā klasē (iespējams - desmitajā). Vispār jau braukt uz skolu ar riteni nav nekas dīvains, bet gadījumā, ja viens no braucējiem dzīvo no skolas piecu minūšu gājumā ar kājām, bet otrs - septiņu, un riteņa novietošana garāžā skolas pagalmā prasa tikpat laika, cik ceļš līdz skolai, par zināmu dīvainību runāt tomēr var.

No Kraftwerk agrīnajām dienām pāreju uzreiz uz viņu "pirmspensijas" ierakstu - Electric Cafe, kas iezīmēja milzīgi ilgu klusēšanas laiku grupas darbībā (patiesību sakot - vienkārši grupas izjukšanu uz vairāk nekā desmit gadiem). Šis ieraksts laikam īsti arī neietilpst Kraftwerk klasiskajā ērā, kad grupa skaitījās savos ziedu laikos. Proti, grupas veiksmīgākie veikumi skaitās pieci albūmi sākot ar "Autobahn" un beidzot ar "Computer world". Tomēr pāris kompozīcijas, kuras ir savu laiku pārdzīvojušas un kuras Kraftwerk cienītāji joprojām godā. Pirmkārt, tā ir tehno fests "Musique non stop", otrkārt - dziesma ar izcilo nosaukumu un saturu "Boing Boom Tschak". Tāpat pietiekami interesantas kompozīcijas ir gan "Der Telefon Anruf", gan "Sex Objekt" (starp citu - stipri līdzīga tā ir iepriekšējā ieraksta kompozīcijai "Computerliebe").

Draugiem.lv ir tik daudz dažādu super stilīgu fīču, kuras nemaksājot nav iespējams izmantot, ka vienkārši škrobe pārņem. Un mazie tuklie pirkstiņi tā vien tiecas nosūtīt SMS, lai iegādātos stilīgo 10 pret 1 olu, pasūtīt profila statistiku vai nopikot kādu pidaru (ieraksts blogā bez nemotivētas rupjības nav ieraksts blogā). 35 santīmi šur, 45 santīmi tur, tad vēl albūms, video un citas "fīčas", bet laika gaitā tas viss sakrājas tīri normālos apjomos.

Sava futbola vēstures apsekošanas ietvaros esmu nosūtījis e-vēstules veselai kaudzei dažādu pilsētu pašvaldību. Lai arī vairākas pašvaldības atbildēja pietiekami operatīvi vai pāradresēja vēstules kādam, kas uz tām atbildēja, jāsecina, ka kopumā pašvaldības nav īpaši cītīgas atbildētājas uz e-mailiem. Zemāk sniedzu tabulu ar patlaban "uzkrātajiem" datiem. Uz šo brīdi līderos ir Brocēnu dome, kas man neatbild jau kopš 3.marta. Domāju mēnesi pēc pirmā e-maila sūtīšanas izsūtīt atkārtotus e-mailus. Es saprotu, ka vairumā pilsētu domju nav cilvēku, kas kaut ko zinātu par futbola vēsturi, bet izsūtīt atbildi iz kategorijas: "Labdien, Žakē kungs. Saņēmām Jūsu vēstuli. Pamēģiniet ar Jūsu jautājumu vērsties vietējā sporta skolā/futbola klubā." taču būtu iespējams. Vai, ja vēstuli saņēmušais cilvēks patiešām domā kaut ko mēģināt noskaidrot un man palīdzēt, atsūtīt ziņu "Vēstuli saņēmām. Mēģināsim sameklēt kādu cilvēku, kas Jums varētu palīdzēt." Vai tas tiešām ir TIK grūti?PilsētaVēstules datumsAtbildes datumsAizpute27.02.27.02.Ilūkste28.02.29.02.Brocēni3.03.-Rēzekne5.03.-Jūrmala5.03.-Talsi5.03.-Dobele5.03.-Salaspils5.03.-Tukums5.03.6.03.Sigulda5.03.6.03.Durbe6.03.-Vangaži10.03.10.03Ainaži13.03.-Aizkraukle13.03.-Aknīste13.03.-Alūksne13.03.-Cēsis14.03.17.03.Krāslava14.03.-Lielvārde14.03.-Piltene17.03.-Limbaži17.03.-Gulbene18.0318.03.Ventspils25.03.07.04.Līvāni09.0415.04

Ja "Kraftwerk" debijas albūms bija ne visai orientēts uz plašo mazu vajadzībām un neizcēlās ar pārāk izteiktām dziesmu struktūrām, tad viņu otrais ieraksts ir vēl mazāk klausāms šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgi albūmu ievadošais "Klingklang" ir kaut relatīvi nosaucams par dziesmu, protams, tas faktiski ir nebeidzams dažu nošu atkārtojums, bet tas vismaz nedaudz izklausās pēc mūzikas. Tikām "Atem", kas imitē elpu trīs minūšu garumā, ar mūziku ir minimāli (ja vispār) saistīta kompozīcija. Un "Spule 4"? Un "Wellenlaenge"? Tas ir viens no klusākajiem ierakstiem, ko man jebkad ir nācies klausīties, jo lielākajā tā daļā nenotiek pilnīgi nekas. Šis ieraksts ir tik neaktīvs, ka tas varbūt varētu kalpot par skaņu celiņu kaut kādai jaunā viļņa filmai, tas būtu iespējams, bet tīri kā mūzikas ieraksts patstāvīgā veidā tas ir tik ļoti nesaistošs, ka vismaz es nespēju tajā atrast neko baudāmu. Jā, droši vien krautroka cienītāji man pavēstītu, ka šeit ir tik daudz visa kā tam laikam nepierasta, visādi viltīgi tehniski gājieni un tā tālāk, BET vai tiešām tā ir mūzika? Manā uztverē - nē. Varbūt šis ieraksts ir kalpojis kā iedvesmam visam "industrial" žanram, bet manis pēc tas tā varētu arī nebūt, turklāt vai tas šo konkrēto albūmu darītu kaut cik interesantāku? Jā, tas noteikti ir obligāts solis, kuru tev vajag iepazīt, lai saprastu, kādā tieši veidā funkcionē Hiters un Šnaiders, bet tas nenozīmē, ka šis būtu viens no tiem ierakstiem, kurus tev vajadzētu uzdāvināt kādam savam draugam uz Ziemassvētkiem. Nē, tas nav tas pats "Kraftwerk", kas radīja "Autobahn", tas ir cits Kraftwerk - tāds, kas neatzīst tādu jēdzienu kā melodija. Un šis nav tas Kraftwerk, kuru es gribētu klausīties puslīdz regulāri.

Izlasīti 1929.gada "Ventas balsī".

Ar "Return to Fantasy" progroka milži Uriah Heep atgriežas fantāzijā. Pag, kur tad viņi bija iepriekš, kad rakstīja "Demons & Wizards"? Turpat, taču pa vidu starp šo albūmu ierakstīšanu vismaz kādu laiku viņi atradās kaut kur ārpus fantāzijas. Iespējams, ka dažādās gultās. Iespējams, dažādās alkoholisma stadijās. Bet viens ir droši - tagad viņi atkal ir atgriezušies fantāzijā. Patiesībā man nospļauties, kur viņi atradās, es tikai priecājos, ka pēc "Return to Fantasy" man atlikuši vairs tikai divi šīs grupas ieraksti, kurus nāksies noklausīties, turklāt vismaz pāris tuvākajās nedēļās man ar viņiem vispār nebūs jāsaskaras. Un tas ir labi.

Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.