Kazhes pierakstu burtnīca

Jau kādu laiku novēroju dīvainu parādību, kas gan patiesībā nemaz nav dīvaina. Proti, mums darbā ir lifts, kuram "pieturas" atrodas nevis stāvos, bet starpstāvos. Lifts iet tikai līdz 4.5 stāvam, mana darba vieta - 5. stāvā, līdz ar to man neizbēgami sanāk pusstāvu noiet ar kājām (īstenībā gan vismaz 50% gadījumu liftu vispār neizmantoju). 4.5 stāva pieturā regulāri kāpj ārā cilvēki, kuriem darbs neatrodas vis tur kur man, bet 4. stāvā. Es visu laiku nevarēju saprast - a kāpēc viņi nebrauc līdz 3.5 stāvam un nekāpj ārā tur? Zinot to, ka lifts patiesībā mums nav no ātrajiem, kāda jēga nobraukt lieku stāvu? Tikai šodien beidzot sapratu pašsaprotamo: ka nokāpt lejā pusstāvu ir vienkāršāk nekā uzkāpt šo pusstāvu augšā. Un tagad man radies jautājums: kas pasaulei ir "enerģētiski" izdevīgāk: lai cilvēks patērē mazāk spēku, ejot pa kāpnēm, rezultātā patērējot mazāk pārtikas enerģijas atgūšanai; vai - lai lifts nobrauc par vienu stāvu mazāk?

Cik reizes katrā bītlu albumā parādās vārds LOVE:

Piezīme: šo informāciju ieguvu šonakt sapnī, līdz ar to tās precizitāte varētu pieklibot.

Šodien bija burvīgs rīts, kas sākās 5:30 ar modinātāja zvanu (patiesībā - 3 modinātāju zvaniem). Viss apkārt piesnidzis, ilgi tīrījām mašīnu, lai varētu braukt. Slokas ielā īsta slidotava, domāju jau, vai vispār varēsim kaut kur ātrāk par 40-50 pabraukt. Tomēr D-pils šoseja bija tīri ok un pamazām "ieskrējāmies". Prikolīgākais, ka kādus 20 kilometrus aiz Rīgas robežas sniega vairs nebija (tikām mums pie mājas vismaz 10cm bija gan). Satiksme, protams, nekāda lielā nebija. Pirms doties uz Madonu, iebraucām Bērzaunē "īpašumā", lai sataisītu tam kādus foto. Izrādījās, ka mērnieks nebija melojis - stigas tur patiešām ir izcirstas un ziemā (Bērzaunē atkal vismaz 1 centimers sniega bija) viss izskatās visnotaļ glīti. Tad uz Zemesgrāmatu, gribam iesniegt doķus. Vispirms 10 minūtes nākas nogaidīt, jo darbinieces savā starpā pļāpā un klientus nepieņemt. Tad mūs beidzot ielaiž. Pretī sieviete pusmūža gados, izteikti nelaipna. Paziņo - bet jums tak robežu plāns tikai nupat izgatavots, un jums nekāda lēmuma no Zemes dienesta nav, ejiet prom. Mēs jautājam - kāda lēmuma, mums visi papīri Zemes dienestā jau bijuši, viss, ko šie atdeva, te ir? Tā saka: nu, protams, jums Zemes dienests robežu plānus apstiprināja, bet galīgo lēmumu jūs taču neesat pieteikušies saņemt. Kādu vēl galīgo lēmumu? "Ejiet uz Zemes dienestu, tā ir cita iestāde, mēs jau par to neko nezinām" (Zemes dienests atrodas tajā pašā ēkā blakus durvīs). Liene mēģina vēl strīdēties, ka mums ir visādi lēmumi no pagastiem, bet tiek diezgan izteikti atšūta, es jau eju prom. Ejam uz Zemes dienestu - tur pretī atkal pusmūža sieviete, mazliet nelaipnāka par iepriekšējo. No kategorijas: ko jums vajag, ejiet prom.

Pasts

Šonedēļ iznākusi vesela virkne albumu, kurus vajadzētu dabūt, būtiskākie no tiem ir:

Sastāvdaļas:

Nepieciešamas sastāvdaļas:

Jā, saskarsme ar valsts (un ne tikai) iestādēm lielākoties nav īpaši patīkama. Tu pie viņiem nāc ar savu problēmu, kuru viņiem vajadzētu risināt, bet viņi par tevi neliekas ne zinis, nodarbojas ar laika vilcināšanu, nepārzina savas lietas un savus pienākumus. Tu desmitiem reižu skaidro, ko tieši tev vajag un kur to atrast (jo pašam vienkārši nav tiesību to paņemt), bet viņi allaž izliekas par nezinīšiem. Skumji, vai ne?

Pirmo reizi es Kevinu sastapu 2002. gada vasarā. Man bija 17, viņam – 23. Mūsu tās reizes pazīšanās aprobežojās ar pāris standarta frāzēm no: «Vai tu nezini, kur te ir tualete?» un «Nē, es nezinu, kur te ir tualete» kategorijas. Viss notika kaut kādā burziņā pie manas skolas draudzenes Žanetes. Tas notika tam, kad viņas vecāki bija cietuši tajā autokatastrofā un vairākus mēnešus bija spiesti pavadīt slimnīcā, līdz ar to visa plašā māja palika Žanetes vienas pārziņā un viņa lieliski zināja, kā izmantot brīvu māju piektdienu vakaros.