Kazhes pierakstu burtnīca

It`s a film with David Bowie as one of the main stars. Basically it`s a story for children, a horror story probably but for children anyway. A young girl wants her little brother to be taken away by goblins and when he is she suddenly realises that it`s not what she wants and that she must rescue him. David Bowie is the Goblin king, and he goes around by the name Jareth. Most of the other characters are portrayed by dolls and not all of them are extremely well developed. What can I say about the film? First, the dialogues are unconvincing, heck, even I could have written something like that. And David Bowie is not a great actor, to be honest, in this film he`s not even a great musician - what we hear is some sort of 80`s pseudo-disco pop trash good ol` David was practicing at the time. On the positive side - nothing against the plot and visually it`s not the worst one could expect from the 80`s. Watchable but not more.

Šis ir ieraksts no Elisa trakās dzeršanas ēras, kad viņš domāja tikai par vienu - par to, kā labāk pieliet mūli, lai nākamajā dienā, neatcerētos, ko viņš vakar ierakstījis. Droši vien tieši alkohola ietekmē viņš piemirsa par savu aizraušanos ar skaļiem šoviem un šausmu filmu elementiem, bet pievērsās kaut kādai New Wave un Talking Heads meets Avantegarde un Frank Zappa. Šis ieraksts muzikāli nav smags, bet tas nav arī gluži vodeveļisks vai brodvejisks, kā to no Kūpera bieži var sagaidīt. Ievadošais "Zorro`s Accent" ar pirmajām rindiņām "Zorro lies dying

"Monkey Island" sāgas pēdējai spēlei daudzi (pamatoti) pārdod pāreju no smukas zīmētas animācijas uz nesmuku datorgrafiku, tomēr vai tikai grafikas dēļ spēle būtu nosaucama par bezvērtīgu? Nebūt nē! Šajā stāstā sižets ir sekojošs: Gajbrašs un Elēna aizbēg no sliktajiem pirātiem un nonāk savā Mīlī salā, kurā izrādās, ka Elēna ir pasludināta par mirušu un zaudējusi savu gubernatores statusu, viņu mājai draud nojaukšana un vispār mēslu ir visnotaļ daudz. Protams, visās padarīšanās ir iesaistīts arī bēdīgi slavenais zombiju pirāts Le Čaks, kas joprojām plāno apprecēt Elēnu (lai gan viņa jau ir precējusies ar Gajbrašu). Lai saglābtu situāciju uz salas un visā reģionā, kurā sācis savu uzvaras gājienu Ozijs Mandrils, austrāliešu miljonārs, kas necieš pirātus un mēģina viņus pārvērst par normāliem patērētāju sabiedrības biedriem, Gajbrašam nākas darīt visu ko - gan uzvarēt apvainojumu laušanās sacensībās, gan atrast bankas aplaupītāju bez deguna Pītu, kas baidās no pīlēm, gan apgūt pērtiķu cīņas (Monkey Kombat), gan vairākas reizes ar dažādiem priekšmetiem sist pa galvu nabaga hermitam Hermanam, kas izrādās nav nekāds hermits. Vispār nevaru nepateikt vienu lietu - šī spēle ir šausmīgi sarežģīta un daudzas lietas bez walkthrough manuprāt vispār nav iespējams iedomāties, kā realizēt, bet tas jau ir ok, jo tas ir Monkey Island. Iepriekšējo spēļu humors nekur nav pazudis, lai gan tas nav tik ass, kā bija iepriekš, brīžiem nokrītot līdz Broken Sword līmenim (kas gan arī pats par sevi nav slikts). Kā zināms, pati ideja šajā spēlēs ir mazliet savādāka nekā Broken Swordā - kas savā būtībā ir drīzāk Tomb Raider stila spēle, šitas ir tieši tipisks kvests, kurā mīklas ir sarežģītas, bet ne pārāk loģiskas. Klasiska spēle, lai gan ne izcila.

(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).

(valoda: angļu). "Nežēlīgie radījumi" ir nosacīta otrā daļa ģeniālaji "Zivtiņai vārdā Vanda", apvienojoties visām tās zvaigznēm - Džonam Klīzam, Džemijai Lī Kērtisai, Kevinam Klainam un Maiklam Peilinam. Vērīgāka acs varētu pamanīt, ka divi no šīs četrotnes ir bijušie Monty Python dalībnieki, kas varētu būt izraisījis manī vēlmi šo filmu noskatīties. Sižetiski vislielākā līdzība šai filmai tomēr nav vis ar "A Fish Called Wanda" (par kuru gan ir ievietots neliels inside joke filmas beigās, kad Klīzs kļūdas pēc nosauc Lī Kērtisas personāžu par Vandu, lai gan šajā filmā viņas vārds ir Vilma), bet gan ar Veirda El Jankoviča filmu UHF (vai man tā tikai šķiet, vai es Weirdu nupat pieminēju arī viena Elisa Kūpera albūma aprakstā). Sižets sekojošs: mediju magnāts Rods Makeins (parodija par līdzīgo tipu Mērdoku) nopērk izdevīgā darījumā veselu kaudzi dažādu uzņēmumu un tai skaitā arī vienu zooloģisko dārzu. Tā kā Makeinam ir galvenais princips, ka ikvienam viņa uzņēmumam jānes 20% peļņa, viņš nomaina zoodārza vadību, ieceļot par direktoru diezgan iztapīgo, bet citādi jauko cilvēku Rollo (Klīzs), taču tad nolemj Rollo vietā nosūtīt seksapīlo Villu Vestoni un savu pastulbo dēlu Vinsu, lai tie parūpējas, ka zoodārzā viss būtu kārtībā. Pirmā doma, kas rodas Rollo, lai uzlabotu zoodārza darbību, ir atbrīvoties no neagresīvajiem dzīvniekiem, jo cilvēkiem jau vienmēr labāk patīk briesmas un vardarbība. Taču, kad viņam personīgi zoodārza kopēji liek nošaut piecus mazus mīluļus, viņš to nespēj un patur tos kādu laiku savā dzīvoklī. Dzīvnieku radīto trokšņu dēļ Vinss un Villa padomā, ka Rollo ir viens totāls seksa maniaks, pie kura allaž ir istabā vismaz 3-4 sievietes, turklāt Vinss jūtas ļoti aizvainots, uzskatīdams sevi par daudz pievilcīgāku nekā Rollo. Tomēr Rollo no direktora vietas tiek atstādināts un Vinss sāk realizēt pilnīgi absurdu politiku - pārsātināt zoodārzu ar reklāmām, tai skaitā izvietojot uz tīģera Absolut Vodka reklāmu. Ekonomiskajā ziņā šis lēmums varbūt nav slikts, vienīgi darbinieku mīlestību Vinsam iekarot neizdodas, ko tikai pastiprina fakts, ka viņš nevar ciest jebkādus dzīvniekus (kā viņš atzīstas Vilmai, par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā viņa dēļ ir vai traka: "when i was a kid dad bought me a puppy. but a month later he had to give it away, I just didn`t get it"). Salīdzinoši ar "UHF" šai filmai ir milzīgs pluss - tās veidotāji daudz labāk saprot, ko tie grib ar filmu paveikt un kādai šai filmai ir jābūt. Bet tai ir arī viens liels mīnuss attiecībā pret "A Fish Called Wanda" - filma ir pārāk brīvi uztaisīta, tās scenārijā izteikti pietrūkst kontinitātes, daudz kas nav izstrādāts pietiekami labi, daudz kas nav pārliecinošs. Kas gan ir pārliecinošs, ir Maikla Peilina sekundārais varonis - kukaiņu kopējs, kas pilnīgi bez pārtraukuma muld, krītot visiem uz nerviem, patiesībā viņš, protams, ir gudrs, bet vairāk nekā kaitinošs - vēl trakāk par mani. Jauka komēdija, bet no great cinema.

Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.

(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.

Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku labākā pankroka grupa. Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku pirmā pankroka grupa. Var pat strīdēties, vai Ramones vispār bija pankroka grupa. Toties nevar strīdēties par to, ka vairāki šīs grupas dalībnieki nu jau kādu laiku ir miruši un ka nekad - es atkārtoju - nekad - neiznāks vēl viens grupas Ramones debijas albūms. Personīgi sevi es neuzskatu par pārmērīgu šīs bandas daiļrades cienītāju, tomēr primārā "Blitzkrieg Bop" skaistumu nesaskatīt arī man būtu grūti - kaut ko tik ģeniālu un stulbu vienlaicīgi patiešām varēja radīt tikai tādi mūzikas guru kā Johnny Ramone, Dee Dee Ramone, Tommy Ramone, Joey Ramone un vēl kaut kādi citi Ramouni (es gan patiesībā nezinu, cik daudz un kādi Ramouni bija grupā pirmās plates ierakstīšanas laikā, bet kāda starpība). To pašu var teikt par "Judy is a punk" - patiešām savādāk kā par primāru es šādu mūziku nosaukt nevaru, it īpaši šajā dziesmā izceļas otrā panta sākums - "Second verse - same as the first", kas arī tiek godīgi izpildīts atbilstoši solījumam. "I wanna be your boyfriend" izklausās pēc tipiskas girlgrupas dziesmas tikai mazliet smagākā izpildījumā. Nevaru nepieminēt arī leģendāro 4 rindiņu kompozīciju "Now i wanna sniff some glue" - kolosāls apgalvojums, kolosāla enerģija. Kas, protams, ir prognozējams - visas albūma dziesmas ir pārsteidzoši vienveidīgas - bet tas jau laikam gan bija Ramones mērķis, netiekties pēc daudzveidības, bet palikt uzticīgiem savam imidžam. Vēl viena albūma priekšrocība - tas ir mazāk kā 30 minūtes ilgs, atļaujot man pāris stundu laikā to noklausīties veselas četras reizes. Primāri viņi varētu teikt ir gluži kā bītli savos agrīnajos ierakstos. Tomēr es nespēju sevi pārliecināt, ka "Ramones" ir visu laiku labākais pankroka ieraksts - nepatīk man šāds mūzikas stils, ja es izvēlos pankus, es tomēr gribu kaut ko oriģinālāku par šo skaisto blici.

(valoda: latviešu). "Māja bez saimnieka" manā redzes lokā nokļuva gluži prozaiski - allaž biju šādu grāmatu plauktā mājās redzējis, bet reiz gadījās, ka man nebija nekā cita, ko lasīt, tad nu arī paņēmu šo Heinriha Bella romānu. Tas vēsta par divām ģimenēm - Brīlahiem un Bahiem. Ģimenēm ir daudz kopīga - ģimenes tēvi abās ir gājuši bojā karā - Heinrihs Brīlahs nodedzis kopā ar savu tanku, bet Raimundu Bahu nāvē aizdzinusi viņa paša priekšniecība, abas mātes pie jauniem vīriem nav tikušas, toties viņām ir apmēram vienāda vecuma bērni - Martins Bahs un Hainrihs Brīlahs (jau otrais Hainrihs). Tikai ģimenēm ir viena būtiska atšķirība - kamēr Bahi ir izteikti turīga liela ģimene, kurā ietilpst vesela kaudze dažādu radinieku, it īpaši nelaiķa Raimunda draugs onkulis Alberts, Brīlahu ģimenē parādās dažādi "tēva vietas izpildītāji" jeb mātes piegulētāji, kas lielākoties nav nekādi jaukie tipāži un no vismazāk jaukā no viņiem - skopuļa Leo - ir dzimusi mazā meitenīte Vilma. Līdz ar atšķirīgo ģimeņu situētības līmeni Martins un Hainrihs jaunākais ir diezgan atšķirīgi 11 gadīgi zēni, kaut arī viņi ir labākie draugi. Brīlahs ir daudz praktiskāks, lieliski saprot, kas ir nauda un kā to iespējami mazāk iztērēt. Lai gan no mana apraksta varētu padomāt, ka šajā grāmatā nav īpaši daudz sižeta, patiesībā situācija ir gluži pretēja - tieši sižeta tur nebūt netrūkst, toties dažas citas lietas gan man šajā sakarā nebūt nelikās esam baigākajā līmenī - proti, Heinrihs Bells varbūt arī bija liels rakstnieks, bet viņam izteikti pietrūka vienas lietas - oriģinalitātes, šitādu māju bez saimnieka varētu būt sarakstījis arī viens otrs latviešu rakstnieks, nav tur tās odziņas, nav slikti, bet nav arī pietiekami labi.

(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.