Kazhes pierakstu burtnīca

I rarely divide my description of a single book in two parts, especially if this book consists of only two plays. But this will be the case, for this is the only way I can praise the Donkey`s Shadow as much as I intend to, and as much as it deserves. The whole situation is, of course, a bit of a paradox - when Struthion, a dentist (of the day of the ancient Greece), needs to go to the neighboring town to pay a visit to his client, he loans a donkey from a donkey-owner named Anthrax(who owns just this one donkey), and the owner joins him on the trip (for he`s got only one donkey and can`t do anything without the donkey). But the dentist is sensitive to the heat and while on the trip he wants to rest in the shade of donkey`s shadow. But the owner says - you only paid for riding the donkey, for using the shade you must pay me extra. So they end up in a court. Lawyers promise both of them impressive amounts of money for the victory but ask for a fair share for themselves as well. To pay the lawyers Struthion loses his praxis, while Anthrax sells his house, wife and daughter. Everyone in the town gets bribed, and radical "pro-donkey" and "contra-donkey" parties arise in the town, ending everything with a fire that burns the city down. And after that everyone wants to kill the donkey, as if the poor creature was responsible for their own stupidity. The ideas, the language, the situations - it`s all just so perfect that I can say nothing more than that it`s marvelous.

Having found an interest towards Duerenmatt`s writing I decided to read another book by him. This time it`s a story book, and it`s still no stinker. First, there`s "The Fall" - a board of 15 people runs some sort of revolutionary communist state, under tyrany of a guy named A (the members of the board are named according to their rating with roman letters). Everything changes when there`s some strange news of the dissapearence of a guy named O which results in a disobeyment and killing the tyrant. Later it turns out though that nothing had indeed happened to O who just had forgotten what day it was. And the hero of the story without doing anything from N gets upgraded to G. Then there`s "Abu Chanifa and Anan ben David" - a muslim and a rabbi get sent to a joint room in a prison and spend many hundreds of years together discovering the common things in their beliefs. Later the rabbi gets released and becomes the eternal jew make 2, but in the end he finds his pal in prison once again. "Smithy" tells us of a guy who makes his money by making corpses dissapear, as he falls in love with a woman that he must make dissapear. And last but not least comes the funniest of them all - "The death of Pythia" which tells us how the Oracle of Delphi predicts just as a joke that Oedypus will kill his father and marry his mother, and how the prediction comes true on more than one level - not only does he do that - but he also sleeps with his REAL mother and kills his REAL father - for there was a baby exchange, and maybe there was more than one Oedypus. Conclusion: stories number 1 and 4 are just great, number 2 is very good, but number 3 is nothing special. Which still makes it a very good book.

Šodienas vadmotīvs ir pēdējais "Bāreņu" disks, kurā apkopoti Bastardi. Salīdzinoši ar pirmajiem diviem diskiem šeit ir ievērojami vairāk kaveru, jau ievadā piedāvājot ļoti pārliecinošu versiju "Trīsgrašu operas" fragmentam - "What keeps mankind alive". Pats Veitss te varbūt arī ir autors kādai daļai kompozīciju, bet šī daļa noteikti nav diez ko liela. Piemēram, ierunāts stāstījums par kara skudrām. Viņš kaverē gandrīz visu - sākot ar Čārlzu Bukoski, turpinot ar Moby Grape dalībnieku "Skipu Spencu" un beidzot ar par sevi daudz jaunāko Danielu Džonstonu. Skanējuma ziņā šo disku var sadalīt divās apmēram vienādās daļās - ierunātie gabali ar minimālu muzikālu fonu un "trakās" Veitsa dziesmas (kas par to, ka to autors nav pats Toms, jo jebkura dziesma Veitsa izpildījumā kļūst par Toma Veitsa dziesmu). Labākās dziesmas šajā krājumā ir "Two Sisters", "Poor Little Lamb" (kas izklausās pēc vecākas un depresīvākas Kinks "She`s bought a hat like Princess Marina`s"), "Altar Boy" un no "mutiskajām" kompozīcijām - "Missing my son". Protams, ierunātos gabalus klausīties desmitiem reižu varētu būt pat ļoti apnicīgi, toties neierunātās dziesmas šajā diskā gandrīz visas ir atmiņā ļoti paliekošas, līdz ar to arī runājamos gabalus vajadzētu pieciest. Protams, var tiem pārslēgties pāri, bet tas jau būtu tas pats, kas izraut grāmatai lappuses.

This is the first time I encounter the fellow with the name of Rybczynski. Since my Internet connection is down at the moment I have no way of checking who he is/was and how much fame he has. This film, "The orchestra", is more of a music video than an actual film. It doesn`t have a real plot, it has no text and it doesn`t come off as trivial. The film contains several parts revolving around several pieces of classical music. There`s a part of old people waking up and being harrassed by a butler; there`s a part in front of a church with a whole lot of people playing the march of death, there`s a segment of boy/girl aging while walking along a long piano; there`s dancing in the Louvre; there`s a butler walking in the sky; there`s a couple flying in a cathedral and there are people going up a ladder to communism (probably I forgot to mention something but that`s not that important). The favourites of mine are the boy/girl sequence and the Louvre part. But the others aren`t half-bad either. This film is mostly for your eyes, of course, but it is done beautifuly without a doubt. The minimalistic camera work that rarely switches from one camera to another, but chooses sliding the same camera for quite a long time thus creating an illusion of a sequence being shot in one scene (which probably applies only to some layers of the sequence while others were added later on). The last part with the stairway is a bit overlong, that`s a thing I can`t deny, but otherwise I have no complaints at all. Watch it if you can! And if you can`t borrow it from me and watch it anyhow!

Tikai nupat man ienāca prātā viena doma, līdz kurai noteikti daudzi jau ir aizdomājušies pirms manis, proti, ka "Let it Bleed" ir pāra albūms Bītlu diskam "Let it Be". Žēl tikai, ka Stouni savu ierakstu izlaida kā pirmie, jo tas būtu bijis lieliska atbilde uz "Let it Be". Pēc daudzu domām šis albūms ir viens no Stounu lielāko ierakstu plejādes - līdzās "Beggars Banquet", "Sticky Fingers" un "Exile on Main Street". Pēc manām domām - tiem daudziem varētu būt zināms pamats tā uzskatīt, lai arī Stounu fans es patiešām nekad neesmu bijis un droši vien nekad par tādu nekļūšu. Esmu popsīgais puika, kam patīk Bītli un The Kinks, bet Stounu tumšās puses mani bieži atstāj vienaldzīgu. Protams, par "Let it Bleed" tā teikt nevarētu. Tomēr viena problēma ir - Stounu balādes mani īpaši nepārliecina un īpaši nesaista, tā piemēram, "Love in Vain" man nešķiet nepieciešama. Vēl viens mīnuss - "Live with Me" ir itin līdzīgs vēl vienai šī albūma dziesmai - "Midnight Rambler", tikai otrais ir mazliet mierīgāks gabals. Toties man ļoti patīk šī ieraksta tituldziesma, kura gan varbūt nav nekas tik ļoti exceptional, ka man vajadzētu tās dēļ palikt trakam.Tomēr galvenā diska virsotne neapšaubāmi ir gospelīgais un mega skaistais, mega pārliecinošais un unikālais "You Can`t Always Get What You Want", kas man nez kāpēc asociējas ar "Mehānisko Apelsīnu". Vismaz ievadošā gospeļu kora dziedāšana atmiņā rada ainu ar Aleksu slimnīcā, kad viņš apjauš, ka atkal ir "back to his old self" un redz visādas ainas savā gaumē un saka: "I was cured alright!". Vēl te, dabiski, mitinās arī leģendārais "Gimme Shelter" - ļoti pārliecinoša kompozīcija, tomēr vispār man stouni nepatīk viņu ne īpaši lielās daudzveidības dēļ, manā izpratnē stouni vienmēr ir pārāk atpazīstami. Nē, "Let it Bleed" mani nepārliecina, ka Stouni un Bītli ir liekami vienā plauktā. Un ne tāpēc, ka tas būtu tāds ieraksts, ko pat Rods Stjuarts būtu varējis ierakstīt, bet tāpēc, ka Bītliem tas nebūtu karjeras augstākais punkts.

"Broadway the Hard Way" ir Frenka Zappas versija par Brodvejas mūzikla tēmu. Protams, ka Zappas mūzikls pēc definīcijas ir muzikāli ļoti sarežģīts, tekstuāli - asas parodijas pilns. Man personīgi vislabāk patīk ievadošais grandiozais "Elvis Has Just Left The Building". "Elvis has just left building/Those are his footprints right there/Elvis has just left building/To climb up the heavenly stair." Lieliska dziesma. Turpinājumā notiek "Planet of the baritone women" - catchy as hell. Daži gabali gan mani atstāj izteikti "aukstu", piemēram riebīgu sintezatora skaņu bagātinātā "When the lie`s so big". Toties pseido kantrī-dū vops gabalā "Rhymin` Man" ir vienkārši lielisks. Vēl es ne pārāk saprotu repojošo Zappu dziesmā "Promiscuous" (teksts gan varbūt ir smieklīgs un šokējošs, bet tas neglābj to no tizla 80to gadu repa gabala skanējuma). Viena no albūma virsotnēm ir parodija par Maiklu Džeksonu un viņa ādas krāsu "Why don`t you like me", kurā meistarīgi iepīta "Billie Jean" tēma un tiek apgalvots, ka "Jermaine is a negro". Vēl viens vērā ņemams skaņdarbs - Police "Murder By Numbers" džeziska kaverversija, kuru dzied Stings. Labā stilā ir arī albūma nobeigums - "What Kind of Girl" - stāsts par prostitūtu, kurai patīk televīzijas kristiešu priekšā mesties ceļā, šajā dziesmā iepīts arī bītlu "Strawberry fields forever". Doma tam visam veidojumam ir ņirgāties par ASV politiķiem (konkrētiem), tikai problēma ir tāda, ka es tak neko nezinu par 80. gadu beigu politiku štatos, līdz ar to daudz kas man absolūti nešķiet interesants un tikai melodijas un aranžējumi spēj manās acīs šo lietu glābt. Bet tie to ne vienmēr izdara.

This film is subtitled as "The Rise and Fall of Britpop". That means we get to hear from such bands as "Oasis", "Blur", "Pulp" and "Massive Attack". Although I don`t find MA particulary britpopish. Well, whatever. The film is basically a documentary - it shows the guys from the bands talking, plays some fragments of the songs, has some videos in it. What do we learn? First, that Britpop was supported by the new Labour party (when Tony Blair was still in opposition) and that it got dumped by the politicians. Which was no particular wonder at all. What else? That Liam Gallagher is a complete idiot, but I guess that`s no surprise to anyone at all. What we don`t get is almost nothing about "The Verve" and "Radiohead" - two quite typical British bands of the 90s. The choice of music for the film is certainly superb, but the way the film is made isn`t. First, there`s close to no connection between what different people say in this film. Ok, it is chronological but there`s nothing really tying it up together - like a voice from the back of the screen saying: "And in December 1995 Liam got hit by a rubber duck." It`s pretty amateur I must say. Ok, probably it`s meant that way for the style of Britpop is quite amateur as well, but it doesn`t work well. And what also surprised me - is how can you make a film where you get so much talk about Oasis not mentioning that they are nothing more than a carbon copy of the Beatles? And to call them the best band in the world? You gotta be kidding.

AC/DC is one of the meanest and toughest rock bands in the world. Who else could scream like those crazy fellows Bon Scott and Brian Johnson (after his death)? Who else could dress up in a school uniform like Angus Young? Who else could jump on one leg for an hour like Angus Young? Who else could sing about having "Big Balls" so convincingly as this band? No one, of course. "Back in black" was recorded in 1980 after Bon Scott accidentally died by chocking upon vomit (most people claim that it was his own vomit but you never know). So the Young brothers hired a new singer and recorded an album called "Back in black". If you suppose a record like this one would have a lot of sincere pesimistic songs, you`re more wrong than that guy who said that guitars groups won`t be a trend for a long time. The most famous songs on this record without a doubt are "Back in Black" - with such a cool riff that you`d kill for it, and it`s that much of a rocking song you`d never know from the title alone. Then there`s "You shook me all night long" - had this song on a casette called "Auto Moto Rock", and it surely is a song you can band your head to while driving on a speedway. And you can`t forget the opening "Hell`s Bells" which ain`t really a favourite of mine because of the long intro. "Shoot to thrill" is nice as well. Did you notice me using the word "nice" to describe an AC/DC song? But it`s true the songs are nice - a bit simplistic and cock-rocking but that`s no minus for a band like AC/DC. If you know your "Soft Machine" by heart you`ll probably never listen to those squeeky Australian fellows but in that case you`re a moron.

(valoda:vācu) Kristians Linkers ir autors, kas specializējas literatūrā bērniem un jauniešiem un no šī viņa debijas romāna pat muļķim viņa specializācija kļūtu skaidra. Romāna galvenais varonis ir 16 gadus vecs mazgadīgais noziedznieks Tims, kurš kopā ar korešu bija braucis nolaupītā mašīnā un izmēģinājis kaifu, iebraucot kokā, tikai korešam nenostrādāja gaisa spilvens un tas atstiepa kātus. Bet citādi Tims ir diezgan attīstīts garīgajā ziņā džeks, kas būtu spējis mācīties un pat labi, ja vien būtu gribējis. Cietumā viņš mēģina izlavierēt no pārmērīgas satuvināšanās ar arābu vai naciķu grupējumiem un tas viņam zināmā mērā pat izodas. Vēl viņam izdodas tur atrodoties atrast draudzeni - meiteni vārdā... hmm.. aizmirsu, kā viņu sauca, patiesībā vienalga, kura piedalās kaut kādā projektā, kur mazgadīgajiem zekiem tiek mācīta gleznošana. Jebkurā gadījumā, kad Tims dabū uz vīkendu "atvaļinājumu" no ieslodzījuma vietas (izrādās kaut kas tamlīdzīgs mazgadīgo cietumos Vācijā eksistē), viņš satiek to beibi un kopā ar viņu nelegāli aizbrauc uz Franciju. Es, protams, nesaprotu, kādā veidā viņi, abi divi bez tiesībām un Tims pat bez pases, varētu šķērsot robežu, bet par to man ir lielā mērā nospļauties. Tur nu viņi ņem un Francijā puļķējas uz vella paraušanu, kā rezultātā Tims par vienu dienu vēlāk atgriežas cietumā un tiek sodīts ar individuālo ieslodzījumu. Papildus tam viņš arī nav nodevis kaut kādam nacistu pārstāvim vēstuli, līdz ar to tiek solīti atdauzīts un nonāk kaut kādā bunkurā, kur viņš sēž par sodu (nesaprotu gan, kāpēc sodīja viņu, ja jau viņš bija cietušais, bet par to man arī ir vairāk vai mazāk nospļauties). Beigu beigās viņš tur sēž un ir ieslodzīts. Jā, un viņam ļoti patīk "Die toten Hosen" albūms "Unsterblich", kur visas dziesmas ir "par viņu". Piemēram, viņš arī nekad nespēlētu Bayern rindās, viņš ir sajūsmā par "Unsterblich" utt. Ā, un arī ar viņu mēdz sarunāties ledusskapis. Ar mani gan nemēdz. Žēl, ka tā, vai ne? Ja es būtu tīnis, iespējams, man šī grāmata patiktu labāk, bet tā kā es neesmu, tad es to varu novērtēt kā ne pārāk interesantu lasāmvielu pusaudžiem, kas mani ne pārāk saista.

(valoda: vācu) Grāfs Ēderlands ir viena no Maksa Friša pazīstamākajām un savā ziņā arī šausmīgākajām lugām. Tās pamatā ir jautājums, kādēļ cilvēks kļūst par slepkavu un vai cilvēks var kļūt par slepkavu bez sevišķa iemeslu. Tās centrālais varonis ir kāds jurists, kurš aizstāv slepkavu ar cirvi. Šis slepkava ir bijis pavisam normāls biroja darbinieks, kurš kādu nakti sadomājis aiziet uz savu darba vietu uz tualeti un tur bez jebkāda iemesla ar cirvi nogalinājis naktssargu. Tā gadās. Tikām šis jurists vienā brīdi ņem un aiziet no mājas un sievas un sāk realizēt praksē bērnu pasaku/dzejoli par grāfu Ēderlandu, kas staigā pa zemi ar cirvi rokās un pastrādā slepkavības. Tā nu viņš arī dara, aizbrauc uz Santorinu (vai kaut kādu citu līdzīgu vietu) un tur vada sacelšanos ar savu cirvi rokās, kļūstot bez maz vai par valsts vadītāju. Tad vienā brīdī viņš it kā pamostas no sapņa par grāfu Ēderlandu, tikai visi pārējie zina, ka tas nav bijis nekāds sapnis. Kaut kā man pagalam nepadevās apraksts, jo es gribēju patiesībā tikai teikt, ka šī luga RULEZ!