Kazhes pierakstu burtnīca

Tātad Vudijs Alens. Es jau ne vienreiz vien esmu šo jauko cilvēku pieminējis. Patiesībā mana attieksme pret viņu droši vien ir pozitīvāka neka vairumam tautiešu, tomēr tā ne tuvu nav arī tā siekalainā sajūsma, kāda par Vudiju ir kino profesionāļiem. Patiesību sakot, tieši pēdējo gadu nepretenciozais Alens, kas nemēģina ar savām filmām vairs pārsteigt pasauli, man patīk daudz labāk par "Annie Hall" laika Alenu. Iespējams, tolaik viņš bija kaut kāds guru, kas atļāva visiem intelektuālajiem onanētājiem novērtēt sevi un parādīt savu pārākumu pār pūli, bet šobrīd viņš ir vienkārši vecis, kas taisa tīri labas filmas. "Scoop" ir savā ziņā līdzīga "Matchpoint"-ai un atšķirīga no tās. Līdzība ir sekojoša: 1) Scarlet Johanssen piedalās abās šajās filmās un abās divās viņa ir amerikāniete, kas kļūst par augstāko aprindu angļa draudzeni; 2) abas šīs filmas (loģiski) norisinās Anglijā. Atšķirības: kamēr Matchpoint bija vairāk drāma, "Scoop" ir izteikta kriminālkomēdija. "Matchpointā" Alens pats bija tikai režisors, šeit - arī aktieris. Tomēr jāsaka, ka arī uz ekrāna viņš tagad ne tuvu vairs nav tik kaitinošs kā bija agrāk, protams, saglabājot bišķi savas Aleniskās iezīmes, kā piemēram šajā frāzē: "I was born into Hebrew persuasion but later converted to narcisism." Sižets ir sekojošs: kāds nupat miris žurnālists kuģī uz Stiksas uzzina baumas, ka sērijveida brunešu prostitūtu slepkava, kas tiek meklēts Londonā ir augstāko aprindu biznesmenis un lorda dēls Pīters Laimans. Šo informāciju viņam izdodas nodot žurnālistei iesācējai, kas atrodas kāda aizdomīgas kvalitātes burvju mākslinieka vārdā Spelndini (pats Alens) cilvēku apslēpšanas kabīnē. Tad nu šī jaunā sieviete nosaucas par Džeidu Spensu (īstais viņas vārds ir mazāk skanīgs - Sondra Pransky) un ar diezgan bezjēdzīgu Splendini (kas atklājas saucamies par Sidu Votermenu) atbalstu mēģina noskaidrot, kas tur ir ar to Pīteru Laimanu un brunetēm prostitūtām. Protams, Johansones varone nespēj savā izmeklēšanas varonī neiemīlēties. Filma nav ambicioza, filma nav pārsteidzoša, bet filma ir fun, fun, fun. Normāla komēdija.

This is a band similar to `the Coral` but the debut album by the Zutons left a better impression upon me than the latest disc recorded by their elder colleagues. This style of music is, of course, mainly influenced by British bands from the sixties, but I like the sixties, so it`s no problem for me. The arrangements on this album are pretty good, not too intensive, of course, but memorable. "Moons and Horrow shows" is something that you can listen to when being in your car on a country road and you don`t need to hurry but you can look at the landscapes slowly passing by. "Zuton Fever" has a very solid starting riff. "Remember me" is a partly rare kind of song - it`s about a guy who`s unhappy that his best friend doesn`t care for him anymore now when he`s got a girlfriend. I personally consider this album a very good one not only in terms of music but also in terms of music. "Railroad" is nice. So is "Pressure point". There`s surely this thing that most of these songs remind me of something, seem familiar, but they still sound good, even if this isn`t a breakthrough in the world of music. By the way, "Pressure Point" has something from "Deep Purple". It`s probably the best thing I`ve heard this year that has been recorded in 2004 (although I haven`t been following the music industry too tightly). And I certainly must change my position that there`s no new good music in the world. You just have to look for it in the right places.

I took my time with this film. I wanted to watch it quite a while ago but I somehow always found better things to do. In the end I found out that it was worth watching it. A young woman with a loving husband and two daughters discovers that she`s only got a few months to live due to rapidly growing malignous tumours. So she makes a list of things to do before dying. Those include making love to another man than her husband, recording birthday greetings to both of her daughters until they`re 18, finding a new mother for her children and a new wife for her husband. The film is sad, of course, what else could you expect from a film about a young woman dying. But it`s not that heavy stuff as you`d probably think it is. It`s more beautifully sad than simply sad. At least I liked it, not that it means a thing.

2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.

4. Nikitas sezonu skatījāmies ar lielāku pārtraukumu apmēram vidū. Seriālā arvien mazāka loma tiek atvēlēta "misijām" un arvien lielāka - savstarpējām attiecībām. Vispirms Maikls cīnās par to, lai "atprogrammētu" Nikitu atpakaļ, tad tur iesaistās jau it kā 2. sezonā mirusī Edriena, vispār gandrīz katrā sērijā notiek vai nu kaut kādas smadzeņu modifikācijas lietas vai kaut kas līdzvērtīgi reālistisks. Vienā parādās kaut kāds 10gadīgs šmurgulis, kas praktizējas telepātijā, vēl te notiek gandrīz visas sezonas garumā cīņa starp Operations un augstāko priekšnieku - Džordžu. Tiek nogalināts Bērkofs un aizstāts ar viņa negaidīti atklājušos dvīņubrāli. Izrādās, ka Nikitas kaimiņš Niks Štopels - nodaļas ziņotājs un sīka žurciņa - vienlaicīgi ir arī misters Džonss - vislielākais iespējamais priekšnieks. Vēl vairākas sērijas bija ļoti nepatīkamas - tai skaitā viena, kad Nikitu pagrabā pie sevis iesloga kaut kāds pilnīgi ķerts tips (ar zināmu līdzību Faulza "Kolekcionāram") un viena, kad viņa nonāk trakonamā. Pats trakonams izskatās apmēram no horror filmām pārņemts un tik pretīgs, ka varētu padomāt, ka tas atrodas kaut kur Krievijā, teiksim pie Murmanskas, lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka tas esot Cīrihē, Šveicē. Tā kā man uz šo valsti drīz jābrauc, teorētiski es varetu par to pārliecināties, kādi tur ir trakonami, bet es patiešām šaubos, ka tajos ir visur nolupusi krāsa un viss izskatās sliktāk nekā Latvijā. Anyway, šķiet, ka kaut kādā brīdī ir notikusi radikāla scenāristu maiņa, kā rezultātā Nikitā arvien vairāk parādās pilnīgi neloģiskas notis, kas man nebūt nepatīk. Vienīgais prieks, ka tagad atlikušas vairs tikai 8 pēdējās sērijas, un tad būs cauri.

Alejandro Amenabar was the director of a film that got one of the first records on my factoid - "Open your eyes". But "Mar Adentro", his latest, brought him even more acclaim than that film. He even got an Oscar for the best foreign film. Ramob Sampedro is a man who`s been paralysed for 28 years and who wants to have a right to die, but Spanish law doesn`t give him such a right. Now he`s found a lawyer woman named Julia that is also suffering from a disease that will kill her, thinking that she might help him. A weird love story starts between the paralysed man and the insultic woman. Some sort of Romeo and Julia. Then there`s Rosa, a simple working class woman that wants to convince Ramon that he needs to live. But Ramon says that the woman that loves him will help him die. Which one will it be - Rosa or Julia? The one that could die with him together or the one that will live on after his passing? The film isn`t only about whether it`s right to die if you want to, but about what`s worth in life and what isn`t. It`s so sad it makes you cry, and at the same time it`s so uplifting that you can smile through your silly tears.

(valoda: krievu). Ja ir viena lieta, ko man nav tā arī izdevies saprast, tā ir amerikāņu tautas un kritiķu jūsmošana par Martinu Skorsēzi vienlaikus ar kinoakadēmijas negatīvo attieksmi pret šo režisoru. Daudzi viņu uzskata bez maz par 20. gadsimta (nu jau arī 21.) izcilāko amerikāņu režisoru, kurš turklāt nav saņēmis tā arī nevienu Oskaru. Es esmu redzējis vairākas viņa filmas, bet kaut kā neesmu sapratis, kas tad viņā ir tik unikāls. Ok, "Taxi Driver" bija tīri labs kino, bet ne ar ko ne labāks par daudzām citām klasiskām 70-to gadu filmām. "Goodfellas", kas skaitās viena no labākajām 90. gadu filmām bija normāla gangsteru filma, ne vairāk, "Aviators" bija totāli oskariem domāta filma ar lielisku aktieru ansambli, bet bez odziņas. Hmm, es biju nez kādēļ domājis, ka Skorseze ir atbildīgs arī par "Once Upon a Time in America", kuru gan es nespēju līdz galam noskatīties pārmērīgas garlaicības mākts. Protams, es neesmu vēl redzējis "Gangs on New York" (un pagaidām arī neplānoju to noskatīties, pietiek jau man filmu ar Leo di Kaprio), kā arī "Jēzus pēdējo kārdinājumu", bet vismaz līdz šim neviena no Skorsēzes filmām man nav likusi atsēsties uz pēcpuses un pateikt: "Jā, tā ir lielā māksla!"

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk nekā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.

How much do you know about Harry Potter? It`s the coolest wizard for a pre-teenage audience. There are books about him, there are cups and cakes bearing his name,his own lingerie line: you name it. And there`s the first part of the film about him. After having already seen the second part (I usually choose a stupid order for watching everything), my expectations for this film were lower than the IQ of an average American. But I was proved to be wrong! No, this ain`t no Frederico Fellini or Benvenuto Cellini (the latter wasn`t even a filmmaker) but this is a good film for children. At least there are no silly flying cars in this part of the film. But there`s a stone that makes you live forever, and there`s an evil teacher who works for Volodja the wicked (not for mr. Putin, if you keep asking). And there are quite a few little children that manage to stop him from obtaining that stone. To be honest, I don`t really remember, why I preferred this film to the second part when I watched it, but it somehow seemed less silly. Oh, I remember - John Cleese can be seen for a bit more than half a minute and he even says a few funny things. If he had been the main star of the film it would have been a masterpiece. And Harry Potter could even appear in some scenes.

This is the first film to come out of the great Stanley Kubrick more than 50 years ago. It`s not a real big screen motion picture though - just a 15 minutes long documentary. It shows us one day in the life of a professional boxer Walter Cartier and one of his fights. Not that the boxer was any popular even back then. It was just supposed to show what it was like to fight for a living. As much as I understood about this film it was probably a unique thing but that`s not too important to me. Specialists tell that by the movement of camera you can recognise Kubrick right away. Well, I couldn`t. I gotta admit that it was probably an insightful look at what boxing is all about, having some pretty neat sentences in the commentary, but if a film that goes on for only 15 minutes can bore me, it`s not a good sign. That doesn`t mean that I`m going to rate this thing low, for it`s a documentary and documentaries are rarely great peaces of fiction (cause they aren`t even fiction) and for 1951 it`s pretty solid. But not great by any standards.