Kazhes pierakstu burtnīca

It was the second Mauriac`s novel I read in just a few days so the writer was no mystery man to be at the moment of the opening fraze of this novel. In this novel he also shows how social things mean quite a lot to him, depicting the bourgeouis idille in a way even commie writers wouldn`t be ashamed of. The central person of this book is an old rich man who writes a goodbye letter to his family that he despises and that is afraid of him and that hates him. The old man isn`t really a nice person, but most of his relatives are even worse, they all are perverts of some sort; they don`t sodomize, of course, but there`s really very little in all those peoples` lives. In the end the old man suddenly finds some inner peace/harmony which has to do with the fact that he`s already dying, on the other hand it doesn`t really influence anything a lot. I`ll probably never turn into a huge fan of this fellow but I can appreciate his work for sure.

Šo multfilmu mēs sākām skatīties pēc tam, kad atklājam, cik nebaudāma ir "Slither" un jāsaka, ka te man atkal bija pārsteigums - šoreiz izteikti pozitīvs. Viss, ko biju par šo multfilmu dzirdējis, man neko labu gaidīt nelika. Kaut kādas žurkas, kas neizskatās pēc žurkām, kas "tusē" kanalizācijā - izklausījās pēc kārtējā "Barnyard: the original party animals". Taču šajā situācijā es biju palaidis garām vienu ļoti būtisku detaļu - ka šo multeni nav vis veidojuši amerikāņi vieni paši, bet ka pamatā tai ir Aardman animācijas studija, kas radījusi arī Vollesu un Gromitu, and that makes a difference. Sižets pēc idejas, protams, ir vienkāršs - krutā Londonas bieziķu žurka, kas dzīvo zelta būrtīti, negadījuma pēc tiek noskalota podā un nonāk kanalizācijas žurku pasaulē, kas izrādās daudz raibāka, nekā to vareja paredzēt (līdzīgi košajai mirušo pasaulei iekš "Corpse Bride"). Un galvenais šīs žurkas mērķis ir atgriezties savā zelta būrī, taču, protams, izrādās, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par zelta būri. Galvenā multfilmas fīča ir dziedošie (reizēm arī spiedzošie) gliemji - kā jau ikvienā multfilmā, te par galvenajiem varoņiem interesantāki ir sekundārie personāži. Tomēr lielisks aktieru ansamblis - ieskaitot Bilu Naitiju un Keitu Vinsletu, acij tīkama animācija, lieliska mūzika (nevis kaut kāds salkans pseudo classical crap Disneja gaumē) un brīžiem mazliet "netīrāks" humors - ko gan vairāk no vienas multfilmas var vēlēties? Un te pat vieta atrodas vienam rotaļu zaķi iz Vollesa, Gromita un Vilktruša. Thumbs Up!

Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.

I didn`t start watching it with very high expectations, despite the high level of praise I heard on the film lately. Basically it`s about a drug dealer (quite a major one) that finds out that money can`t buy love and happiness and discovers that despite his money he has become a worse father than his own dad. What did I like about the film? When Jung and Martha are having their personals problems in the front of their daughter just the way it was beween Jung`s parents, it was good. But on the negative side - I don`t get why should anyone say "oh that poor, poor guy" after watching the movie. Just because Johnny Depp is so sweet and innocent and that it is highly unlikely that one can reach that much in the drug business with hands as clean as his? Or is the film good because of the hair styles and a whole lot of non-aging people?

Are you fast? Are you furious? Do you have a cool fast car that you know you can race to the ground? I sure don`t. And therefore I don`t need this movie. Is it cliches you want? Then you got it. Is it a good action movie you`re after? Then you got another thing coming. A totally cool dude has to work for the police in order not ending up in the jail together with his black pal from the childhood days who`s angry with him. They must help to catch a major drug dealer. And what do they do for that? Of course, they do drag-races. And those races are CGI! They can`t even make a decent race without using a computer for that. And there`s a pretty chick who`s the bad guy`s girlfriend, but who really is good, and not bad. And she`s in love with the main hero, and there`s crash! boom! bang! and there`s nothing you can remember about this movie when just a few months have passed after watching it. It reminds me of "XXX" most of the time, but I was never a fan of that movie with a porn title in the first place, and there`s absolutely nothing a dumb cover version of that film can attact my attention with.

Hurrah! I have watched one of the endless row of big-screen epics about a hero from the days of old! And this film not only got bad reviews, but it failed to score at the box office and was presumably a piece of trash. Which was a surpise to many, since it had Oliver Stone as the director and Anthony Hopkins on the cast (although not playing Alexander, which would be a silly thing knowing that he died at the age of 32). Still, this film shows almost the entire life of Alexander the Great. What is the biggest controversy is his love to his male-friend Hefastion, although the film has no bed scenes between those two characters. What it does have is two quite solid fights, a beautiful city of Babylon, and something to think about. Alexander`s father Phillip (played brilliantly by Val Kilmer) is an agressive and quite rude man but he isn`t really a negative character, and that`s a good thing that there are no real villains in this film, just as there are no real heroes. Angelina Jolie looks certainly funny as Alexander`s mother being at the same age as her son - Colin Farrell. This film isn`t certainly the best thing that could be made from the life of Alexander the Great, but it`s pretty solid and I certainly found it to be much better than the average rating it`s supposed to get.

I`d probably never watch this film if I had my way, since it`s a bit similar to "Cruel intentions" for even younger teenies than the original one. Yet being on a bus to Hungary I had no real choice. So I watched it. There`s this chick that works in a magazine quite similar to "Cosmopolitan" but she`s too smart, to intelligent and all that to write about hair styles and new shoes, so she wants to impress her boss and convince her that she can do much more. Yet she doesn`t choose an exactly smart way to do that - she tries to write a guide to women how not to handle a relationship. On the other hand a dude whom she meets and plays her guide upon is in a bet that he can make any woman love him in just ten days. So it gets all romantic. A few hopeful scenes, several partly tolerable jokes and that`s it.

Sākot skatīties šo filmu, principā jau diezgan daudz par tās iespējamo saturu zināju, līdz ar to par pārsteigumu tā nekļuva, tomēr par vairākām lietām filma jāuzteic. Pirmkārt, vizuāli tā neapšaubāmi ir meistardarbs, šādi realizētu nākotnes pasauli man vēl nekad un nekur nebija nācies realizēt - protams, pat debīliķis redzētu, ka tas viss ir mākslīgs, bet, iespējams, tieši tajā ir skaistums - tajā, ka viss izskatās kā izgriezts no 50 gadus veciem komiksiem. Ideja ir pavisam vienkārša - vidēji statistiskie amerikāņi no mūsdienām tiek iesaldēti un pamostas pēc 500 gadiem, kad pasaule ir pārstulbojusies līdz tādam līmenim, kādu neviens pat nav varējis iepriekš iedomāties, kad ASV prezidents ir melnādainais - porno zvaigzne un restleris vienā personā un kad par visgudrāko cilvēku pasaulē kļūst ierindnieks Džo Bauerss, kādreizējā absolūtā viduvējība, un tagad no viņa gaida risinājumus visām pasaules problēmām (protams, kā gandrīz jebkurā filmā ar vārdu pasaule tiek apzīmētas Amerikas Savienotās valstis un par to, vai eksistē arī kādas citas valstis, visi klusē). Tad nu Džo, kurš gan mašīnu un cilvēku stulbuma dēļ ir ticis pārsaukts par Not Sure. No vienas puses, jāatzīst, ka šajā filmā Amerika lieliski pasmejas par sevi, no otras, es uzskatu, ka visa tur aprakstītā situācija nav iespējama. Nē, es neuzskatu, ka cilvēce nevarētu degradēties, par to tieši es nešaubos un ļoti daudzi zinātniskās fantastikas autori ir aprakstījuši šādas nākotnes deģenerētās pasaules, tomēr es uzskatu, ka vienmēr saglabāsies kāda gudro cirpēju klase - ka tā nebūs, ka visi būs debīli, bet valstī būs demokrātija. Allaž atrodas kāds, kas ir gana gudrs, lai valdītu pār stulbu pūli, bet "Idiocracy" šeit neko nepiedāvā - pat tas prezidents savā būtībā ir labs cilvēks, tikai ļoti stulbs, bet neviena viltīga "ļaunā", pret ko cīnīties, nekur nemana. Patiesībā šai filmai ir šis tas kopīgs ar Boratu, tikai, manuprāt, gaumīgāk realizēts. Protams, filma ir arī naiva un bērnišķīga un fona stāstījums šeit ir veco filmu labākajās tradīcijās, kā tas, protams, ir arī iecerēts. Gluzi oskaru kvalitātē šis darbs nav, tomēr man vismaz filma patika.

Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.

This film is a story of modern Russia about a modern Snow White. No, not really Snow White, that other one that had those two evil step-sisters. Two producers are left by their star singer so they take up a weird girl from the country and try to make a star out of her. The film isn`t really heavyweight, just a silly comedic flick, not too sugary though, for it ain`t no Hollywood, baby. The cast is ok, the music is ok, the script is ok, at some stages the whole thing gets a bit trivial but nobody says it`s high art. At least it`s not the worst thing to watch on a bus from Hungary.