Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kādēļ, bet man bija radusies sajūta, ka "Nacho Libre" vajadzētu būt labai komēdijai, un es brīnījos, kāpēc vairāki cilvēki par tās skatīšanos īpašu sajūsmu nepauda. Tomēr mana uzticība Džekam Blekam ir gana augsta, lai es nepaļautos tikai uz svešu spriedumu un atteiktos skatīties filmu ar viņa līdzdalību. Protams, tā balstās pamatā uz diviem darbiem, kuros viņš piedalījies - "High Fidelity" un "School of Rock", bet abās šajās filmās viņš bija lielisks. Iespējams, es pārāk maz uzmanības pievērsu cilvēku apgalvojumiem, ka šeit viņš spēlē mūku, kas vēlas kļūt par krutu restleri. Tam droši vien vajadzēja darīt mani aizdomīgu, bet nedarīja. Līdz ar to sanāca, ka es šo filmu noskatījos. Izrādījās, ka Bleka varonis patiešām ir resns mūks, kas sapņo par būšanu par super krutu restleri. Talanta viņam nav, tāpēc viņš paņem par partneri kaut kādu sīku kverpli no ielas, ar kuru kopā viņš tad arī cīnās un šādu tādu piķi pat dabon (par zaudētiem mačiem), kuru viņš izmanto, lai pirktu ēdienu bērniem patversmē, kurā viņš strādā kā mūks. Plus viņš ir ieķēries vienā no mūķenēm, kura gan restlerus uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Šai filmai ir tikai dažas vainas, bet toties tādas, ka tās spēj atsvērt visu. Pirmkārt, šajā komēdijā nav nekā smieklīga (izņemot pašu ideju, ka resns mūks grib nodarboties ar restlingu), tas, ka šī filma ir komēdija, nav pat īsti nojaušams - nojaust var tikai to, ka tā ir filma par restlingu, līdz ar to neinteresantu cīņu te ir pa pilnam. Otrkārt, filma ir absolūti bezmērķīga un neinteresanti veidota. Vienīgais ievērojamais elements ir tajā, ka darbība tai notiek kaut kur Meksikā, līdz ar to izņemot Bleku vairums aktieru ir meksikāņi. Bet te nav nedz smieklu, nedz pietiekami interesantas mūzikas (theme song ir tīri labs, bet tas arī viss), nedz jebkā cita. Tik tukšu komēdiju vēl ir jāpameklē - vismaz, ja runa ir par daudz maz normālas kvalitātes filmām, nevis kaut kādu sviestu. Totāla vilšanās.

(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.

A hard work has been completed - I managed to find my way through the seven hundred pages of this document of its time. Rewarding? Maybe. At least it was good for my German, not that I didn`t like it at all but as a whole this book is a bit too German for me. I can`t tell what it is in German literature I often dislike but it is present here. Possibly it takes itself too seriously and is a bit too edgy, I don`t know the right words for it. The entertainment level is not high enough for me, despite that fact that subjects brought up in this book are worthy. It seems that Mr. Grass is just not my author. Well, so be it.

For the third part of the Harry Potter series they changed the director. The first two parts were directed by the genius mastermind that was behind such a classic as "Home Alone" while for the Azkaban part Alfonso Cuaron (the latino who made "Y tu mama tambien"). Can you feel the difference? Mr. Cuaron knows how to create a really good movie, and he uses his powers to make something more serious than Harry Potter was before. The film changes into brownish colours, it features close to no cheeky stuff for your little baby brother, and the characters don`t look like they have jumped out of middle ages anymore. Harry Potter even wears a sweater with stripes on the side just like I do! And there`s a jah ghost in the bus! Certainly this still is a film targeted to a very young audience, but at least it can stand up to the opposing Hobbit saga. Although I must say that the werewolf looked like a rubber doll to me, but you can`t expect that a film whos previous part made me laugh could make me cringe from horror. I guess, something like the sixth part of the film will be a total masterpiece.

This is not the U2 gig at Slane Castle itself but a TV version of it - which cuts about half of the songs from the actual performance. But since I can`t call myself a particulary huge fan of the band I don`t mind that. On this version we get all the singles from the newest album at the date of the concert - "All that you can`t leave behind". I never liked those songs too much but in the live versions they certainly sound much better than on the album. Especially it goes for "Beautiful Day". "Stuck in a moment" on the other hand doesn`t work particulary well but it`s a dull song anyway. From the older stuff U2 do their first single ever, which they played when were at the castle for the first time, it`s ok, although nothing too spectacular. "Sunday Bloody Sunday" goes quite different from the studio version, partly for the best, partly for the worst. Then there`s "One" - it`s just too overplayed for me to enjoy it. But "Where the Streets Have No Name" and "Pride (In the name of love)" both are very good. I gotta admit that on the big stage U2 are a very powerful force, even now when they can`t bring too much interesting stuff in the studio.

This film was shown in Riga as a part of a festival of Russian films. It was supposed to be an erotic black comedy. Yet it didn`t prove to be either black, comic or erotic. More it was like some underground drama. All the points this films gets are entirely for its visual elements. For a Russian film it`s done stylistically really well, a pretty thing for the eyes for sure. Yet in terms of content it doesn`t go far beyond a music video. And a music video doesn`t go on for more than an hour. Where the filmmakers found their actors is a mystery to me, since most of them can`t act at all. And I mean what I`m saying. You shouldn`t always hire ten Tom Cruises in order to make a good film, but you can`t make a film with actors with no talent whatsoever. And its worse than neo-realism, for the great filmmakers of 1940s, 1950s that did this sort of stuff were geniuses of their work and you didn`t need a Humfrey Bogarte for "The Bicycle thief" to be a great movie. Here you only have two young dykes that pretend to be cool walking the streets and kicking the cans.

Nezinu, kā citi, bet es par labāko Kuarona filmu joprojām uzskatu 2001. gada "Un tavu māti arī". Patiesībā gan šis apgalvojums ir smieklīgs, tā kā es esmu, ieskaitot "Cilvēku bērnus" redzējis tikai 3 viņa filmas. "Cilvēku bērni" ir vēl viena no filmām, kas šogad pretendē uz vairāku Oskaru saņemšanu un patiesībā tās perspektīvas man rādās nebūt ne sliktas (ņemot vērā, ka tā kandidē tikai ne īpaši prestižajās kategorijās). Tā stāsta par ne pārāk tālas nākotnes pasauli, kad cilvēci ir piemeklējusi vispārēja neauglība - jaunākajam cilvēkam uz pasaules ir 18 gadi. Īsti nepiefiksēju, kādēļ šī lieta bija sākusies - vides piesārņojums, kaut kāds bioloģisks ierocis vai vēl kaut kas. Jebkurā gadījumā 21. gadsimta trīsdesmito gadu Anglija nav īpaši jautra vieta, bet drīzāk līdzinās Orveliskajai pasaulei. Valstī ir kaudzēm nelegālo imigrantu (cik var saprast, citur ir vēl daudz sliktāk), kuri tiek mesti iekšā būros un itin bieži arī likvidēti. Var teikt, ka šī ir vēl viena no šī gada Oskaru ekstremāli vardarbīgajām filmām (lai gan rāda šeit to vardarbību salīdzinoši mazāk). Klaiva Ovena galvenais varonis ir normāls labu aprindu anglis (lai gan tā īsti nevar saprast, ar ko viņš īsti nodarbojas un kāds ir lietu stāvoklis tajā pasaulē), kuram viņa kādreizējā draudzene palūdz palīdzēt aiztransportēt kaut kur vienu jaunu melnādainu sievieti, kura kaut kādā mistiskā veidā ir palikusi stāvoklī un varētu kļūt par pirmo māti vairāk nekā 18 gadu laikā. Tad nu to viņš arī dara. Pa ceļam, protams, visi, kas vien iespējams, tiek apšauti, it īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas varoņiem palīdz un beigās nomirst arī Klaivs Ovens, bet jaunā sieviete ar bērnu, kura dzemdības pieņēmis Ovens (šī daļa, starp citu, tika realizēta diezgan debīlā stilā), spēj (vai arī nespēj - netiek parādīts) nokļūt pie Human Project dalībniekiem - kaut kādiem labajiem cilvēkiem, kurus neviens nekad nav redzējis un kuri grib palīdzēt cilvēcei pārdzīvot šo laikmetu (kas ir diezgan problemātiski, ievērojot vairošanās tendences). Es būtu gribējis, lai man šī filma patiktu: ideja ir ok, vizuāli interesanti uztaisīta, tikai vaina tāda, ka filma ir diezgan neinteresanta un bezmērķīga un ar ne pārāk spēcīgu loģiku.

(valoda: angļu). Urrā! Kārtējo reizi uzķēros uz filmas nepareizās versijas problēmas! Protams, man vajadzēja rēķināties, ka Andreja disku plauktā neatradīsies vis 1930. gadā uztaisītā klasiskā Remarka romāna ekranizācija, kas mitinās IMDb visu laiku labāko filmu 250-niekā un kas tolaik saņēma Oskaru kā gada labākā filma, bet gan "cita" versija. Šī versija tapusi 1979. gadā un tā ir televīzijas, nevis kino filma. Tas vien šķiet aizdomīgi. Toties kā televīzijas filma tā tomēr varēja dabūt vairākus ekstra klases aktierus - te piedalās Holivuds klasiķis Ernest Borgnine (kura nevienu filmu gan es neesmu redzējis) un hobits Bilbo Baginss - Ījans Holms. Paula Balmera atveidotājs gan man nav zināms ne mazākajā mērā. Sižetu šeitan neatstāstīšu, jo tas lielā mērā atkārto Remarka romānu. Tomēr savas dažas piezīmes izteikšu. Pirmkārt, filma ir garlaicīga - kā jau to var gaidīt no TV filmām, tā vienkārši velkas savas divas stundas un tad beidzas. Otrkārt, man šādā realizācijā ir vienalga - mani neuztrauc ne Balmera, ne viņa draugu liktenis un es tikai skaitu, cik no viņiem ir apmiruši un cik vēl ir dzīvi (lai noteiktu, cik ilgi vēl filma varētu turpināties). Treškārt, filma ir haotiski samontēta - pārejas starp tagadni un pagātnes "flashbaki" notiek neadekvātās situācijās un brīžiem ir vienkārši kaitinošas. Ceturtkārt, ir diezgan absurdi skatīties, kā angļi un amerikāņi atveido vāciešus (neviens no viņiem pēc vācieša neizskatās) un vēl dīvaināka ir viņu runāšana - visi varoņi, protams, runā angliski, bet tikko sākas aktīva kara darbība, var dzirdēt, kā fonā kāds klaigā vāciski. Piektkārt, visi galvenie varoņi ir stipri vien par veciem - der ievērot, ka šie "zēniņi", kas nupat pametuši skolas solu, lielākoties ir 26-28 gadus veci (tādējādi flashbaki un delverēšanās skolā izskatās vēl daudz debīlāki, nekā varētu gaidīt). Kopumā varu teikt - esmu šo filmu noskatījies, paldies, vēlreiz to neskatīšos. Neviens gan, protams, nelika man to no Sīča paņemt. Būtu labāk vēl kādu perversu Almadovaru no viņa aizņēmies.

I would probably be annoyed if somebody called me a metalhead. I never liked any of those half crazy bands playing faster than hell, louder than hell and having vocalists sicker than the master of hell. You see, screaming over the top some shit about death and how good the dark lord is doesn`t work well for me. But Metallica is different. It relies more on music, and I never cared for their lyrics anyhow. Yet I doubt that I could enjoy a Metallica album as much as this LP by four Finnish guys. Why? Because they play all your favourite Metallica hits on cellos without help of any other instruments. Thus they transform loud and disturbing metal into loud and completely enjoyable classical music. If you did the same thing to any given Britney Spears track the results would probably be different, but metal and classical work together really well. "Master of the puppets" is my favourite song on this album, not that I wouldn`t like the original. Nobody would be interested in having all of "Metallica`s" catalog transferred into cello music but this one album is just perfect for such a thing. Had "Apocalyptica" chosen to re-do stuff like "St. Anger" it would surely come out as a disaster, but since most of the less modern Metallica stuff has some great things about it, it works amazingly well.

Beidzot noskatījos otro no Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikliem - 6 sērijas jeb 360 minūtes ar Maiklu Peilinu Himalajos. Es nez kāpēc biju domājis, ka raidījumu ciklā galvenokārt varēs redzēt kalnus, bet praksē vairāk varēja redzēt cilvēkus, jo Peilins jau nav nekāds rūdīts kalnos kāpējs un pat Everestā tālāk par pamatnometni viņam tikt neizdevās. Toties viņš piedāvā ceļojumu gar Himalaju dienvidu robežu, sniedzot īsus un ļoti interesantus zibšņus par daudzām tur dzīvojošajām tautām. Maršruts ved cauri Pakistānai, Indijai, Tibetai, Ķīnai, Nepālai, Butānai, Mjanmai un Bangladešai un par katru no šo valstu civilizācijām šeit var uzzināt diezgan daudz. Piemēram, mēs redzam, šķiet Nepālā, sievietes, kas ar groziem ķer zivis un pēcāk tās uzglabā zem sava apģērba. Peilina vadībā mēs paviesojamies ciemā, kas kā pēdējais Āzijā atteicies no godpilnās galvu mednieku nodarbes un sastopam tur vairākus cilvēkus ar pieredzi šajā profesijā. Mēs viesojamies mājās pie jaku (govjveidīgu radījumu) audzētāja, kas ir pateicīgs Ķīnas komunistiskajai partijai par visu to, kas viņam ir. Mēs viesojamies pie Dalai Lamas viņa mītnē Indijā. Uzzinām, ka iepriekšējā dzīvē Maikls Peilins ir bijis zilonis. Peilina galvenais pluss ir tajā, ka viņš spēj lieliski un bez britiem raksturīgās arogances saprasties gan ar Indijas princi (ok, viņam droši vien bija cits statuss), gan ar ganiem, gan vienalga ko citu. Tāpat viņš savā stāstījumā nekad nepaceļas pārāk augstu, nenostāda tevi kā skatītāju muļķa lomā, bet vienmēr ir gatavs arī pasmieties par sevi pašu, pamuļķoties ar bērniem, kas mācās angļu valodu, uzspēlēt pret pakistāniešiem kriketu, apmeklēt Indijā aizdomīgas kvalitātes teātra izrādi vai... nevaru izdomāt, ko tieši vai. Un kas viņā ir labākais - Peilins izvairās no kritikas, pat par ķīniešiem Tibetā viņš iespēju robežās izsakās korekti. Šajā viņa ceļojumā skatītājs var uzzināt, ka patiesībā šajā nebūt ne milzīgajā reģionā mitinās tik dažādas tautas, cik vien iespējams. Jā, un te bija arī gana liela raidījuma daļa par noslēpumaino valsti - Butānu, kura visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas apturēt tūristu ieplūšanu savā valstī, vadoties no moto, ka liela iedzīvotāju laime ir svarīgāka par lielu nacionālo kopproduktu, lūk, lieliska budistu filosofijas izpratne. Turklāt, salīdzinoši ar "80 days around the world", šim dokumentālo raidījumu ciklam, ir vēl viena priekšrocība - ļoti kvalitatīvs attēls, lielisks platekrāna lielbudžeta dokumentālais kino, kas atļauj izbaudīt Himalaju skaistumus (jā, kalni te, protams, arī parādās) visā to pilnībā. Vispār te ir viss, kas man patīk - skaista daba, interesanti cilvēki, un, protams, klāt tam nedaudz drāmas un humora.