Kazhes pierakstu burtnīca

Although this album was released in midsummer I never heard anything about the band. Come on, do I have to know of every single band with a stupid name? It seems, that I should have heard about this one. For this album is really good, certainly better than most new British or American bands can come up with. It`s a bit sad, of course, and a bit optimistic, of course. When I was completing the list of the best songs of 2004 I had a hard time deciding which of the songs from this album I should choose. Just because most of them are really good. The album has solid and interesting melodies. What about the lyrics? I haven`t really though about the meaning of the songs yet, for there`s no need to. What are the highlights? First, it`s "Paul Newman`s Eyes" - which reminds me of something like "Madness" - a very nice and optimistic little thing. Then there`s the pop/punkish "Pasttimes and Lifestyles" - with that bit of britishness that makes it sound fresh despite being quite a simple song in terms of melody. And, of course, there`s the romantic "Somewhat off the way". The least interesting songs are "Modern woman" and "Apples and Oranges", but they`re still ok. This is one of my guesses for the best album of the year.

"Take That" was one of my favourite bands when I was something like 12 years old. It`s no real wonder, of course, especially knowing that all of them apart from Robbie Williams were gay, and gay people are usually much better looking than all the rest. After the sweet quintet broke up and every one of its members found new lovers only Robbie Williams managed to start off his own career in style. This was his third album and it featured 4 hit singles, which is quite a large number. Yet out of those singles, only one is really good - that`s disco overriden "Love Supreme", the duet with Kylie Minogue "Kids" is good without really, "Rock DJ" is passable while "Let love be your energy" is useless. Then there`s 7 more songs which are about as good as "Let love..." but only more sappy. I wouldn`t buy this album if I had a chance.

Ar šo skaisto filmu mums sākās 2007. gads. Nezinu, vai gadu nodzīvo tā, kā tu to sāc, bet mums šis gads sākās ar sūdiem šī vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz pēc šīs filmas treilera noskatīšanās kaut kad pasen kinoteātrī, vienīgais, kas man bija palicis atmiņā, bija diezgan totāla Robina Viljamsa notašķīšana ar šo dievišķo materiālu. Kā izrādījās, filmā šī aina bija pat ievērojami garāka un detalizētaka, nekā es to biju gaidījis, bet citādi ar kaut ko tamlīdzīgu varēja rēķināties. Sižets ir aptuveni sekojošs: Robins Viljamss ir tīri labs savas firmas darbinieks, bet ģimenē viņam gan ir radušās diezgan smagas problēmas - attiecības ar sievu vēsas, meita viņu uzskata par galīgi nekrutu, tikai dēls vēl ir kaut cik ciešams. Un te pēkšņi izrādās, ka viņš nevar vis ar ģimeni, kā bija paredzēts, doties atvaļinājumā uz Havaju salām, bet viņam būs nepieciešams vadīt prezentāciju kaut kādiem lohiem, lai tie pārdotu viņa darbavietai savu uzņēmumu, bet šī prezentācija jālasa kaut kur ASV čuhārijā. Tad nu šis izdomā mainīt atvaļinājuma plānus, paņem nomā dzīvojamo busu un dodas ar to it kā atpūsties, bet patiesībā - vadīt stulbo prezentāciju. Ģimene sākumā nav sajūsmā, it īpaši pēc tam, kad viņiem gadās iepazīties ar kaitinoši uzmācīgiem kaut kādiem dienvidu lauķiem, kas arī brauc ar busu un visu laiku šiem uzmācas (protams, filmas beigās izrādās, kā jau Holivudas politkorektums to prasa, ka patiesībā tie kaitinošie lohi ir ļoti jauki un gudri cilvēki, tikai šie viņus nav novērtējuši. Bet komēdija nav jauka un gudra, pāris smieklīgas epizodes, bet kopumā - forgetable garbage.

Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.

R.O. isn`t particulary popular nowadays, I`m not really sure why. Probably because the best of his books - this one - is interesting only for the first 2/3 of it. DoaH tells the story of a guy named George that happened to be born in the late 19th century, that happened to have parents that were unluckily married and grandparents that were unluckily just as his parents were. They lived in a world of unsincerity and stupid pompous behaviour. They never said what they meant and they never really thought what they meant. George for himself was a nice guy, he had a wife he loved and a lover he loved. He thought that both of his women supported free love and had nothing against such a relationship. When he found out that words about freedom and not caring about what people think are not more than bullshit he went to war. There comes the last third of the book. It seems to me that you can`t possibly write about WW1 so that the reader wouldn`t have read the same thing by a different author. And it`s clearly the case with Oldington. Ok, he was one of the first to write but he ain`t one of the first to be read. Therefore I can say - my respect to you, but I can`t make myself love you.

(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.

"Zivs vārdā Vanda" oficiāli ir atzīta par vienu no visu laiku smieklīgākajām komēdijām. Pārliecinies pats: Rottentomatoes tā ir 100% svaiga, IMDB novērtēta uz 7.7, tā figurē daudzos sarakstos ar visu laiku labākajām komēdijām (un reizēm - pat kopumā labākajām filmām), tomēr, manuprāt, tās reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Jā, tā patiesi ir ļoti laba komēdija ar perfektu scenāriju, lieliskiem personāžiem, labiem aktieriem utt., tomēr uzskatīt to par Džona Klīza un Maikla Peilina karjeras virsotni, pārspējot Braiena dzīvi un Svēto grālu - tā, manuprāt, ir jau zaimošana. Tas būtu līdzvērtīgi, kā teikt, ka "Slowhand" ir Erika Kleptona labākais albūms, neuzskatot par vajadzīgu pieminēt viņa dalību "Cream".

I have never been a huge fan of Blur - the band that brough Graham Coxon money, fame and glory. And that`s the reason why I didn`t fall extremely fast for his latest record. What can you expect from a guy from a band that you don`t particulary like? Probably a record that you will find ok, but certainly not much more than that. Probably it would be just the case, hadn`t I recently found some interest for Britpop and similar kind of music. I don`t really know whether this record had any hits, but for good ol` me it`s a nice 45 minutes of easy listening mostly upbeat rock music. "No good time", "Hopeless Friends" and "Freakin` out" are the best songs on the record to my bet. This album probably can`t shake no big ground and make Graham Coxon the coolest guy on the planet Earth (this title already belonging to Vanilla Ice), but I can`t make me say that I don`t like this kind of music. So, it`s probably nothing terrific, but I like it, and why shouldn`t I?

Silly, silly, silly. An old VW Beetle gets bought buy a young and good looking Lindsay Lohan with digitally reduced breasts (what morons would do that! idiots! stupid Disnay people ruin the best thing about this film). But it ain`t no simple VW Beetle that you`d find in any museum of old cars. No, this is Herbie. A car that once won quite a lot of races and that now is ready to free itself from the dust and take on "NASCAR", the races where only the best compete. Lindsay ain`t that enthusiastic but she really ain`t the leading hero in this film. If I were a ten year old girl I`d probably find the car that can smile and that can raise its eyebrows really cute. But as a matter of fact I`m not a ten year old girl. Oh, no, I`m a very dark and pessimistic fellow that listens to the Cure more than the guy next door. So I say - this film is made for little kids by people less intelligent than little kids. It`s scenario could have been found in a box of breakfast serial. Either that or this is a platiate of Speed Racer - a stupid cartoon I used to watch when I was around 10 years old.

Patiesībā šī būtu viena no retajām filmām, kuru es uzskatu, ka ir vērts skatīties kinoteātrī, nevis mājās, bet sanāca tā, ka tā bija viena no tām daudzajām filmām, kuru mēs skatījāmies mājās. Filma tapusi pēc vienas no manām iecienītākajām grāmatām, līdz ar to manas prognozes pirms tās skatīšanās bija vienlaicīgi optimistiskas un piesardzīgas. Pirmkārt, es līdzīgi Normundam neesmu liels vācu kino cienītājs, vienīgais izņēmums te varētu attiekties uz Raineru Verneru Fasbinderu, bet arī tas galvenokārt tādēļ, ka šis režisors bija vairāk vai mazāk traks. Un tomēr - Patrika Zīskinda "Parfīms" ir un paliek viena no 20. gadsimta literatūras pērlēm, līdz ar to no tām var daudz prasīt un daudz gaidīt. Filmas sākums, protams, nav īpaši estētisks - zivju tirgus, pretīgi netīrumi, vemšana, asiņains zīdainis, ko vairāk var vēlēties, bet turpinājumā patiesībā nemaz tik baismīgi nav. Jāatzīst, ka Tikveram izdevies šeit sapulcināt arī tīri iespaidīgu aktieru krājumu, pirmkārt, protams, uzslavējot Dastinu Hofmanu, kas apliecina, ka joprojām ir lielisks aktieris, kas spēj atveidot arī nopietnākus personāžus nekā Fakeru senioru, tāpat te piedalās arī Alans Rikmens, kas daudziem zināms ka Sneips no Harija Potera, bet ne mazāk daudziem zināms arī kā priekšnieks iekš "Love Actually". Jāatzīst, ka Bens Višo, kas atveido pašu Žanu Batistu Grenuiju, man nav zināms no citām filmām, bet kopumā viņš šeit iederas lieliski, lai gan manā iztēlē Grenuijam vajadzēja būt vēl mazāk pievilcīgam, lai gan uz ekrāna tādu varētu arī nelaist. Vizuāli filma ir vienlaikus krāšņa un pelēka, skaista un pretīga, grāmatas oriģinālam ir sekots gana godprātīgi, tā ka es neko sliktu par ekranizāciju pateikt nevaru - tiešām lielisks darbs.