Kazhes pierakstu burtnīca

From a movie for children one should not expect very much - a few jokes, nice music - that`s basically it. Sadly the film here doesn`t offer enough even for a category pretty low standarts. Most of the songs are terrible, dialogue could be written by any six year old. What does the positive side have? The rats were cool, and the frogs (except the leading one).

This is a movie based on a book based on a film called "Elvira, the mistress of the dark". Do you remember that black haired sexy witch with the curves that could drive you wild? Now that was one hell of a film! But what does that little dork Harry got to do with her? Did he screw her or what? Nah, she`s his sister, and that`s a certain thing. Ok, not a sister maybe, but a cousine definetely. Do you remember when her evil uncle killed her mother but she somehow survived and later was raised by some idiots? It`s the same here in Harry Potter, and even the sequence showing those days was if not an exact copy, then a cover version of this great (!) film. If you`re after plain and stupid characters, boy you`re in for a wild ride! There`s the evil dude living in a diary who seems to be a forever reappearing villain that`s bound to last a lunchtime, and there`s the little guy with his magic wand trying to stop him. There`s certainly not enought John Cleese as Nearly Headless nick to save this movie from being a useless cinematic cash-in. Ok, it may be not the worst film for children, but heck - can you name a film for children that seems stupid even for three year-olds? At least I can`t.

This is one of the relatively new bands coming from Liverpool, with a style of something like British garage rock. They are apperantly quite big but I don`t care who`s big and who`s not. And the Coral aren`t particulary interesting (at least judging by this record). Not that it doesn`t try to be diverse but it`s plainly not too interesting and not too listenable. I read somewhere that the band tried to be a bit more alternative than it had been on the previous records, but I don`t think that it did them much good (not that I had heard anything else by them). For example, "Venom Cable" almost made my ears bleed with some silly unlistenable sounds. "I forgot my name" on the contrary is fairly good, reminding me of "The Monks" - an obscure sixties band. "Sorrow or the Song" is a nice romantic piece. But "Auntie`s operation" is a fest of bullshit. It`s something like an easy version for "Catholic Schoolgirls Rule" by the Red Hot Chili Peppers mixed together with some song that the Kink could have done in the sixties. "Grey Harpoon" with a rhythm coming from the hip hop world is something quite amazing. But the biggest problem of the album is - it`s just too short to have the amount of bad songs it has. If there was something like 10 minutes of nonsense on an album with the lenght of an hour it would be ok, but this album goes on for only 28 minutes.

Now this is not a simple thing to describe. CdM is a weird thing that somehow has got the name "circus". If you`re looking for train baboons or dancing rats this isn`t what you should see. And don`t even expect to see those nice little fellows called clowns. Man, do I hate those! Yuck! Anyhow, Circo di Madrugada is more of a happening than of a circus. Probably it would be preferable to go to it after consuming some drugs. I may be wrong but how would you otherwise fall into a state of trance when a silly fellow shouts "Angels!" some fifty times over a few minutes. After that you`ll probably see some weirdos flying on ropes to the centre of the arena. And after that you`ll be listening to some wild half ethno, half latino music and watching those so called angels dance. If you`ll call their way of moving a dance. In short it`s somewhat similar to what lemmings do in "Madagascar", only there`s no one shouting "I like to move it, move it". Is this a thing to enjoy? Yes and no. I was a bit cold and a bit tired so I didn`t enjoy it that much. Especially considering that it wasn`t the actual performance but just a dress rehearsal. Yet, since I got in for free thanks to some friends I say - thumbs up (more than down at least)!

(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.

Skolas laikos Blinki bija viena no manām iecienītākajām grupām un vislielākā loma šajā lietā bija viņu videoklipam dziesmai "All the small things", kurā tika parodēti visādi popmūzikas tirliņi a la Backstreet Boys, Britnija utt. Līdzās tam Blink 182 piedāvaja draudzīgu popsīgu rokmūziku, kuru varēja klausīties bez sevišķas piepūles un kura bija izteikti stilīga. Protams, pat tolaik es apzinājos, ka grupas mūzika ir absolūti vienveidīga, bet ar to varēja tīri labi samierināties. Šis grupas koncertieraksts savulaik vispār bija manā izpratnē kolosāls - pateicoties "Words of Wisdom" segmentam "everybody say: fuck fuck shit fuck!". Tagad, pēc vairākiem gadiem atkal klausoties šo ierakstu, tajā grūti nesaklausīt veselu virkni trūkumu - sākot ar milzīgo daudzumu patiesībā diezgan debīlo joku, šausmīgu dziesmu vienveidību, neinteresantu izpildījumu un beidzot ar to, ka laikam esmu "pāraudzis" šo grupu. Te nav pat dziesmu, kuras īpaši izcelt, tās ir tik vienādas, ka vai bail. Patiesībā tieši "All the small things" ir vēl viena no sliktākajām kompozīcijām, kurai turklāt vēl ir maksimāli šķībs vokāls klāt, kamēr citās dziesmās izklausās, ka tās nemaz nav ierakstītas koncertā, bet gan studijā, pieliekot klāt koncerta trokšņus.

This is the modern Monty Python so they say. And it really has a bit of feeling that the Circus team had. Yet it doesn`t work quite as well. I can`t deny that the two guys behind this project do have some guts - they don`t care for being politically correct. They poke fun at the fat, they poke fun at the gay, they poke fun at you. Yet their jokes don`t seem to have too much diversity. The whole show is mostly based on a limited number of typical characters that do the same things in different situations. In MPFC you also had a bit of that but rarely beyond the limits of a single show. Here you`ll encounter a fat chick talking gibberish nonsense in most of the episodes (not that I`ve seen them all but I`ve read about it). The introductions to every show are quit cool though. For example: "Britain. We`ve had running water over ten years, and we`ve invented the cat." Have the Britons invented humour as well? Probably they have, yet being the inventors of football they aren`t that good at it nowadays. And it`s a bit similar with jokes and sacrasm.

Ar "Asiņaino dimantu" oficiāli atklājām Oskaru sezonu - turpmākajās nedēļās mans mērķis ir pavisam vienkāršs - noskatīties iespējami vairāk oskariem nominēto filmu. Normunds, cik zinu, man ir lielā mērā priekšā, bet nekas - gan vēl izdosies gandrīz vai atspēlēties. Protams, ir te arī kāda problēma - virkne filmu vēl nav pieejama nekādos veidos, jo, piemēram, "Notes on a scandal" pat Amerikā nav piedzīvojusi plašo pirmizrādi. Patlaban manā Oskariem nominēto un vēl neredzēto filmu sarakstā ir 34 filmas - diezgan padaudz, jāsaka.

Tātad Vudijs Alens. Es jau ne vienreiz vien esmu šo jauko cilvēku pieminējis. Patiesībā mana attieksme pret viņu droši vien ir pozitīvāka neka vairumam tautiešu, tomēr tā ne tuvu nav arī tā siekalainā sajūsma, kāda par Vudiju ir kino profesionāļiem. Patiesību sakot, tieši pēdējo gadu nepretenciozais Alens, kas nemēģina ar savām filmām vairs pārsteigt pasauli, man patīk daudz labāk par "Annie Hall" laika Alenu. Iespējams, tolaik viņš bija kaut kāds guru, kas atļāva visiem intelektuālajiem onanētājiem novērtēt sevi un parādīt savu pārākumu pār pūli, bet šobrīd viņš ir vienkārši vecis, kas taisa tīri labas filmas. "Scoop" ir savā ziņā līdzīga "Matchpoint"-ai un atšķirīga no tās. Līdzība ir sekojoša: 1) Scarlet Johanssen piedalās abās šajās filmās un abās divās viņa ir amerikāniete, kas kļūst par augstāko aprindu angļa draudzeni; 2) abas šīs filmas (loģiski) norisinās Anglijā. Atšķirības: kamēr Matchpoint bija vairāk drāma, "Scoop" ir izteikta kriminālkomēdija. "Matchpointā" Alens pats bija tikai režisors, šeit - arī aktieris. Tomēr jāsaka, ka arī uz ekrāna viņš tagad ne tuvu vairs nav tik kaitinošs kā bija agrāk, protams, saglabājot bišķi savas Aleniskās iezīmes, kā piemēram šajā frāzē: "I was born into Hebrew persuasion but later converted to narcisism." Sižets ir sekojošs: kāds nupat miris žurnālists kuģī uz Stiksas uzzina baumas, ka sērijveida brunešu prostitūtu slepkava, kas tiek meklēts Londonā ir augstāko aprindu biznesmenis un lorda dēls Pīters Laimans. Šo informāciju viņam izdodas nodot žurnālistei iesācējai, kas atrodas kāda aizdomīgas kvalitātes burvju mākslinieka vārdā Spelndini (pats Alens) cilvēku apslēpšanas kabīnē. Tad nu šī jaunā sieviete nosaucas par Džeidu Spensu (īstais viņas vārds ir mazāk skanīgs - Sondra Pransky) un ar diezgan bezjēdzīgu Splendini (kas atklājas saucamies par Sidu Votermenu) atbalstu mēģina noskaidrot, kas tur ir ar to Pīteru Laimanu un brunetēm prostitūtām. Protams, Johansones varone nespēj savā izmeklēšanas varonī neiemīlēties. Filma nav ambicioza, filma nav pārsteidzoša, bet filma ir fun, fun, fun. Normāla komēdija.

This is a band similar to `the Coral` but the debut album by the Zutons left a better impression upon me than the latest disc recorded by their elder colleagues. This style of music is, of course, mainly influenced by British bands from the sixties, but I like the sixties, so it`s no problem for me. The arrangements on this album are pretty good, not too intensive, of course, but memorable. "Moons and Horrow shows" is something that you can listen to when being in your car on a country road and you don`t need to hurry but you can look at the landscapes slowly passing by. "Zuton Fever" has a very solid starting riff. "Remember me" is a partly rare kind of song - it`s about a guy who`s unhappy that his best friend doesn`t care for him anymore now when he`s got a girlfriend. I personally consider this album a very good one not only in terms of music but also in terms of music. "Railroad" is nice. So is "Pressure point". There`s surely this thing that most of these songs remind me of something, seem familiar, but they still sound good, even if this isn`t a breakthrough in the world of music. By the way, "Pressure Point" has something from "Deep Purple". It`s probably the best thing I`ve heard this year that has been recorded in 2004 (although I haven`t been following the music industry too tightly). And I certainly must change my position that there`s no new good music in the world. You just have to look for it in the right places.