Kazhes pierakstu burtnīca

Giljermo del Toro man jūk ar Benisio del Toro, tā ka es domāju, ka šīs filmas režisors ir tas pats tips, kas piedalījās "Fear and loathing in Las Vegas", tomēr izrādās, ka tas ir režisors, kura kontā ir vairākas ne pārāk labas filmas - tādas kā "Blade 2", "Hellboy" (ok, nevienu citu viņa filmu nezinu, bet tās jau ir 2 sliktas filmas, vai tad ar to nepietiek? es gan tās abas neesmu redzējis tādēļ pilnīgi iespējams, ka tās abas ir pat ļoti labas, bet man ir aizspriedumi. so what the fuck? man ko nedrīkstētu būt aizspriedumi! drīkst būt un ir!). Ok, "Fauna labirints" oficiāli ir "pasaku filma", taču tā ir mazliet savādāka pasaka nekā, teiksim, Nārnijas hronika, kur neparādījās ne pilīte asiņu (ja pareizi atceros). Šī ir tāda pasaka, kur kaut kāds Franko armijas kapteinis nevainīgam cilvēkam ar pistoles laidi blietē pa seju līdz no tās nekas nav palicis pāri un līdz tips ir beigts, bet vēlāk šim pašam kapteinim kāda veikla kalpone ar nazi apstrādā seju. Šī ir tāda pasaku filma, kurā notiek cilvēku spīdzināšana, nošaušana, kurā fauns izskatās nevis tāds mazs smieklīgs tipiņš kā "Nārnijā", bet gan pēc izteikti ļaunā personāža, kurā fejām kaut kāds briesmonis ar acīm uz plaukstām nokož galvas. Vispār īsi sakot - šī ir šausmu pasaka un, ja tā kaut kam līdzinās, tad tā noteikti nav vis "Nārnijas hronika", bet gan... aizmirsu, ar ko man bija radusies analoģija, ā, atcerējos, vislielākā līdzība te ir ar "Brāļiem Lauvassirdīm", bija tāda laikam Astrīdas Lindgrēnas grāmata. Tās galvenā varone ir 11 gadīga meitenīte vārdā Ofēlija, kurā esot pārdzimusi pazemes karaļa meita un kuria ir jāizpilda 3 uzdevumi, lai viņa varētu atgriezties sava tēva valstībā un šie uzdevumi nav iz kategorijas - 2+3=4. Vispār filma bija pat diezgan pašausmīga un es nebrīnos, ka to Amerikā atļauts skatīties no 17 gadu vecuma, taču tas nenoliedz to, ka šī ir viena lieliska filma, vizuāli ļoti interesanta, sižetiski baisa, kā jau īsta pasaka, nevis tā kā Holivudas saharīns. Respect Meksikai!

Kritiķi (vismaz neatkarīgie) uzskata šo ierakstu par bezmaz augstāko punktu vairākas desmitgades ilgajā Elisa Kūpera skatuves karjerā, lai gan es šo kritiķu apsēstību neesmu nekad sapratis. Protams, ir stilīgi, ka šis ir "konceptalbūms" par slepkavību tēmu, protams, ka Elisam Kūperam (V.Furnjē) ir makten spēcīgas plaušas un labas prasmes veidot horror sižetus, tomēr man kaut kā šī plate tā ne pārāk iet pie sirds. Nezinu, kāpēc, bet nepatīk. Pirmkārt, tas tomēr ir pārāk tipisks Kūpera ieraksts, kā nekā tieši šeit atrodas epohālā dziesma "Dead Babies". Personīgi man vislabāk no šīm dziesmām pie sirds iet "Yeah Yeah Yeah" (teksts gan diezgan debīls). Vispār kāda doma ir vairumam šo dziesmu apakšā, man nav skaidrs, piemēram, "Dead Babies" piedziedājums: "Dead babies can`t take care of themselves; dead babies can`t take things off the shelf". Loģiski, protams, bet pilnīgi absurdi. Nē, es labprātāk varbūt paklausīšos kādu Elisa 80. gadu sviestaino ierakstu, kas vismaz man patīk nekā šo "kritiski izslavēto" kompozīciju krājumu, kas nez kāpēc man šķiet bezdievīgi garlaicīgs un vienmuļš.

Can you imagine Mel Gibson playing Hamlet? I certainly couldn`t until I watched this film. Though I`m not really sure even now, whether he can play Hamlet. What`s weird is that this counts as an American film, althought it was filmed in the UK, has mainly British actors, and has nothing reminding me of this being an American film. I tried really hard to like this film, but I didn`t succeed at that. You see, it`s a very honest version of Hamlet - you don`t have nothing unexpected happening in the film - it goes just like Shakespears play, but I don`t find a film particulary interesting if it mainly has the leading actor speaking monologues. Of course, I know that good ol` Willie wrote it this way, but it`s not perfectly interesting on film. And what else is there to say? I`m not mad enough to quote the film, or to tell what happens there - if you can read then you must be familiar with the plot of Hamlet. So from such a film you can`t await too much - some good acting, and that`s probably it. Although I can imagine that a better film can be made from this play which stills is one of the heights of drama. But for me "Rosenkrantz and Guildenstern are dead" still is a much better film than this quite orthodox interpretation.

I`ll be the first to admit that this film wasn`t particulary cliche free, but at least it was watchable. Yes, plot holes were visible and much of it was silly. For example, everyone knew that this computer nerd named Dodge had some secret information hidden in a stupid floppy disc, but everybody knows that only a complete idiot would store significant data in this crappy medium without a single backup copy. Then there`s thing I hate in many American films - the makers of the film expect that the viewer has absolutely no memory - if a man loses his beloved woman 20 minutes before the end of the film when some crazy ass killer lays her down with a bullet through the eye, the hero will have it completely forgot by the end of the film and be happy about the victory over the forces of evil, as if it didn`t cost him a thing. But this flick with one of the Baldwin brothers wasn`t too bad either. Yeah, I know I didn`t really write about the story, but who cares anyway.

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.

"Grāmatu par Blānšu un Mariju" pēc ļoti ilgām pārdomām izvēlējos kā pirkumu par dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Lai gan es esmu diezgan intensīvs lasītājs, grāmatas izvēle man bieži sagādā nopietnas problēmas (izņemot Gētes institūta bibliotēkas apmeklējumus, kad man principā nospļauties, kādu grāmatu ņemt, ka tik vāciski un nav dzeja). Enkvistu pagājušogad iepazinu kā biedejošās "Magnetizētāja 5. ziemas" autoru un šogad viņš savu reputāciju manās acīs vēl nav zaudējis. "Grāmata par Blānšu un Mariju" uz aizmugurējā vāciņa gan nodēvētā par stāstu par mīlestību, bet patiesībā tas atkal ir vēl viens vairāk vai mazāk patiess šausmu stāsts. Tā centrā atrodas Blānša Vitmena - reāla sieviete, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika dēvēta par "histērijas karalieni", kuru ārstēja Zigmunda Freida skolotājs profesors Šarko, bet vēlāk viņa kļuva par Marijas Kirī asistenti rādija laboratorijā, kā rezultātā viņai amputēja abas kājas un kreiso roku, bet ar savu atlikušo roku Blānša Vitmena trīs burtnīciņās aprakstīja šo to iz savas dzīves uzskatiem un tieši šīs burtnīcas ir pamatā Enkvista romānam. Otrs centrālais personāžs ir Marija Sklodovska-Kirī, ar kuru Vitmena bija sadraudzējusies un kura Vitmenu izmitināja savā mājā līdz tās nāvei. Marijas Kirī dzīvē centrālā vieta līdzās rādijam šeit ierādīta viņas sakaram ar kolēģi Polu Langevinu (jau pēc Pjēra Kirī nāves), kā rezultātā Kirī krita totālā nežēlastībā franču sabiedrības acīs kā ārzemniece (un "iespējama ebrejiete"), kas izbojājusi franču zinātnieka laulību un pat bija baigie protesti, kad Kirī saņēma savu otro Nobela prēmiju. Grāmata strukturēta tā diezgan neskaidri, gluži hronoloģiski tas nav, turklāt pa brīžam tajā iesaistās arī pats Enkvists, kas šeit stājas priekšā kā teksta analizētājs, brīžiem viņš mazliet pārspīlē ar seksu, kaut gan nē, patiesībā nepārspīlē gan. Īstenībā viņš ir ļoti saistošs stāstītajs, jo esmu pārliecināts, ka ne kurš katrs rakstnieks spētu man radīt interesi par mirušiem fiziķiem. Both thumbs up!

Kino was one of the most important bands in USSR in 80`s and it still remains quite vital today, some 10 years after the bands singer died in a car crash. And you know what - the crash happened not far from here, in Latvia! It`s just so cool! It`s almost as if I was writing about a thing I saw with my very own eyes! On this album I found two songs that I was already familiar with - "Mom - Anarchy" is the best cut on the record for sure, having its roots in punk. I don`t really understand whether there`s some story line behind that song but it`s just cool enough that I don`t need any. Then there`s "Videli noch" which was also performed by "Zsob si zdub" - I probably have already mentioned it on my review of that bands album. As for the other songs, they aren`t bad but they do tend to get a bit monotonous, which is a chronical problem for Russian bands.

Ja man vajadzētu definēt, kas ir "indie" filma, "Half Nelson" gandrīz perfekti atbilstu tās definīcijai. Pirmkārt, kārtīgai indie filmai nepieciešams, lai tajā nepiedalītos pārāk daudz zināmu aktieru un šis punkts te tiek izpildīts. Otrkārt, kameras darbība šāda filmā parasti ir minimālistiska, krāsas ir nedaudz vhs-iskas un kamera pa brīžam mazliet tā kā raustās. Treškārt, indie filmā pēc definīcijas nedrīkst būt pārāk izteikts sižets - šāda filma nav ceļš no Rīgas uz Madonu, tā ir labākajā gadījumā orientēšanās sacensības Slīteres rezervātā, tikai tādas sacensības, kurām nav nedz sākuma, nedz beigu un kurās tu nekad nezini, vai patlaban neatrodies kādā kontrolpunktā. Filmas centrā ir vidusskolas vēstures skolotājs Dens, kas vienlaikus ir arī meiteņu basketbola komandas treneris (interesants apvienojums!). Dena galvenais hobijs ir narkotikas, taču tas viņu (vismaz amerikāņu izpratnē) nepadara par sliktu skolotāju. Savi plusi viņa pieejai, protams, ir - atteikšanās no jebkādiem nevajadzīgiem šabloniem, brīva mācību forma, netriviāla pieeja, bet ir arī viens elements, kas varētu lieliski izskaidrot, kāpēc savā pelēkajā masā amerikāņi ir diezgan neizglītoti - viņš saviem skolēniem gandrīz nemāca vēsturi, bet tikai teorētiski par to spriedelē, līdz ar to es nebrīnītos, ja viņa audzēkņi uzskatītu, ka Hitlers bija feminisma atbalstītājs un ka Eiropā mūsdienās valda Sadams Huseins, kaut gan nē - tiesi par Huseinu tur filmā viņš uzbrauca, ka amerikāņi tāpat tic, ka Huseinam bija masu iznīcināšanas līdzekļi, lai gan vairākus gadus pēc tās iekarošanas tie vēl nav atklāti. Viena lieta, protams, ir jāatzīst - "Half Nelson", kas gan ir laba indie filma, ir ideāli slikta filma, ko skatīties tusiņā, jo filmā nekas reāli nenotiek un tā ne ar ko nebeidzas, tā vietā vienkārši plūstot kā upe. Kopumā piedzīvojums ir tīri skaists, tikai tas nav piedzīvojums.

No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.

Isaak Asimov is not a Russian, and keep that in mind when you trash me to pieces with a pitchfork! He was just some Ami sci-fi writer that happened to be one of the best sci-fi writers ever. I guess it was just a coincidence that when Hollywood people wanted to make a brand new sci-fi film with Will Smith in the lead role they decided to call the film just like a collection of stories by I.Asimov. At least, there`s not too much of that book in this film. Ok, several characters have the names that have been mentioned in the book, but they don`t act in the way they should have, and neither do the robots. In the book robots never went on something like a war with the humans, and most certainly they didn`t have a red light to show when they were evil. But in the film we have a robot hating cop (the former fresh prince of Bel Air), a sexy shrink (which should be at least 60 according to the book) and an unusual robot fighting together to end the robots revolution. Yeah, and this film was inspired by "Who framed Roger Rabbit" and not by Asimov. There`s a human with a toon rabbit on one side, and there`s a toon villain on the other, and the good wins in the end. And everybody is happy once again.