Kazhes pierakstu burtnīca

William F. was one of the most acclaimed novelists of the previous century yet until this time I hadn`t read a single one of his works. I`m not so sure how it happened this way but it`s a solid fact that I never really had time for Faulkner. Maybe because I thought he was one of those boring WW1 writers (not that I had anything against WW1 writers). But the Mansion doesn`t have too much to do with either WW1 or WW2. Yes, both of those wars happen in the period the heroes of this book live, yet they aren`t mentioned too often (heck, they are nearly not mentioned at all). The books starts off as a story about Mink Snoups, a young and not too bright farmer that gets angry with his rich neighbour mainly because of his own weird perception of the world. It ends for him quite badly after he kills the rich neibhbour Mink is sentenced for life at the Parchman farm (a prison where you work in the field). Later on we switch more to other Snoups`es as people connected with them. Mainly due to the adopten daughter of Flem Snoups - Mink`s cousin who has achieved much in his life and who doesn`t want Mink ever to come out of Parchmen`s place. The novel has lots of different leading characters, forming something like a weird flow of different story lines, that somehow get perfectly connected in the end. At some scenes the whole thing may seem overlong, yet Faulkner knows exactly what he`s doing and what each character is for in his world. Not than most of them have a purpose or something, it only means that nothing is out of place.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.

Pirmais, no kā dzirdēju sajūsmas saucienus par šo multeni, bija Delfu dizaineris Gusts, kas teica, ka ja kādam tā nepatīk, tad viņš nesaprot, cik daudz laika ir ieguldīts šādā animācijā. Pēc "Cars" noskatīšanās varu piekrist - darba tur ir ieguldīts ļoti daudz un pat tādam nejautrulim kā man nav pamata žēloties, ka animācija nav gana labā līmenī realizēta. Motīvs multfilmai, protams, ir pats triviālākais - krutais džeks saprot, ka draugi ir daudz svarīgāki par naudu un panākumiem. Vienīgā atšķirībā no citām multfilmām - krutais džeks ir automašīna (morāle precīzi tāda pati bija arī angliskajā "Flushed Away" - žurku multfilmā). Galvenais varonis ir sacīkšu mašīna, kas nonāk kaut kādā lauku miestā, kurā saprot, ka vecie sarūsējušie vāģi bieži vien ir draudzīgāki par krutajiem un stilīgajiem, jo viņiem ir labākas sirdis. Apcerēt kaut ko vairāk no sižeta viedokļa, manuprāt, būtu visnotaļ smieklīgi, tālab to nedarīšu. Tā vietā varu pateikt, ka principā multfilma man patika, jo kā jau minēts, vizuāli tai nebija ne vainas, lai gan par oriģinalitāti tajā runāt būtu lieki (kā gan tas laikam ir tiesa 99% mūsdienu multfilmu).

This film tells a story of a man that just can`t be caught by the French police. He himself ain`t that much of a bad guy, of course, but he`s got a lot of dirty money and therefore the cops are after him. In order not to be caught he`s overgone a serious plastical operation so that even his girlfriend would recognise him if he were standing half an inch from her. Anyhow, his girlfriend (played by Sophie Marceau) has to find a lonesome man on a train in order to trick some russkies that are following her. It`s not really clear why she has to do that but who cares. So she picks a guy who works as a translator and who`s shy and simple and all that. She takes him into a world he didn`t even know that existed. Yet he has to pay the price of being considered to be Anthony Zimmer. But the chick falls for him. And in the end he proves to be Anthony Zimmer himself. Of course, it doesn`t make much sense considering his previous behaviour but who cares. Ok, this film is a no-brainer but I`ve seen a lot worse no-brainers than this one.

Reizēm gadās televīzijā noskatīties kādu īsteni zemas kvalitātes filmu. Pēdējā laikā gan tas bija gadījies retāk, tā kā televizoru daudz skatījušies nebijām (un pat maz ne), tomēr pēc sestdienas pirmā Eirovīzijas pusfināla kaut kā sākām skatīties pa TV3 kādu zemas kvalitātes komēdiju un izlēmām to novērtēt līdz galam. Tā pirmām kārtām ievērojama ar to, ka galveno lomu tajā spēlē gandrīz slavenība - Marks Pols Goselārs, daudziem (vismaz agrāk) zināms kā Zaks no "Saved by the Bell". Protams, pēdējos 10 gados nekur augstāk par savu tīņu meiteņu elka slavu viņš ticis nav, bet ir deģenerējies līdz "Beer Money" līmeņa TV filmām. Toties jāatzīst, ka viņa kādreizējais kolēģis, kas tolaik saucās par Sleiteru, nu jau ir atzīmējies arī ar epizodisku lomu "Hameleonu rotaļās", kas, protams, nevar nepriecēt. Šajā filmā Zaka varonis (nezinu viņa vārdu) un divi viņa ne pārāk gudri draugi nejauši kļūst par liecinieki tam, kā uz Zemes nolaižas NLO, un nogalina vienu citplanētieti (kurš izskatās pēc gumijas tērpā iestūķēta pundura un kurš patiesībā arī ir gumijas tērpā iestūķēts punduris - kā jau minēts, tā ir TV filma). Nošauto citplanētieti viņi mēģina par dažiem desmitiem tūkstošu dolāru notirgot kaut kādai televīzijas zvaigznei, bet īsti labi tas viņiem neiznāk, turklāt izrādās, ka citplanētietis nemaz nav miris un ka viņš ir diezgan aptaurēts tirliņš. Vispār filmas kvalitāte ir atbilstoša tās budžetam un daudzējādi man gribētos teikt, ka kaut ko šādu arī latvieši būtu spējīgi uztaisīt. Tomēr es ceru, ka viņi tā nedarīs.

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.

It`s a pretty rare thing to me - to read a book after watching the film based upon it. But since I really loved Tim Burton`s film, and this book ain`t no novelisation - it came out 5 years before the film - I decided to give Mr. Wallace a try. The story is, of course, similar to that of the film - Edward Bloom is dying and his son William is recollecting the memories of his father`s life. But there are some quite major differences between the versions. The film is a real fairy-tale, whilst the book has some dreadful moments in it. For example, the village that no one can leave. In the film no one can leave it because they must give up their shoes. In the book - an angry dog comes and bites off people`s fingers so they would be crippled like everyone else in the village. And Edward Bloom himself doesn`t have that great of a life as he did in the film. It`s less romantic, I suppose. But his death is a bit more interesting in the book - with four different endings of Bloom`s life. The actual ending is similar to that of the film but I still say that this is the rare case there the film has outmatched the book, although the book itself isn`t bad, it just isn`t that great.

Ewan McGreggor and Scarlet Johannsen. Isn`t that a perfect pair? No, it is not. You can`t pick up two great actors and make a great film without giving anything else. Ok, I liked the film at first. It starts off as a sci-fi story about some perfect world that seems to be lifted of Aldous Huxley but in the end it all ties up as a "Matrix meets xXx" kind of stuff. You have a lot of SFX, you have two Ewan McGreggors but you don`t have much more. As for the story - there was a global catastrophe, so they say, and only few people survived it. So they live under the ground and the only hope of every man and woman is going to the only unspoiled island. Yet Lincoln (McGreggor) discovers that there is no spoon, and that they are only clones for other people in the normal world that need spare parts for their eldering bodies. Sad, isn`t it? If it were original I`d probably like this thing. But here you get a Hollywood treatment of Huxley and Orwell, and Hollywood treatment of an anti-utopy sucks balls per se.

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.