Kazhes pierakstu burtnīca

The Apartment is on the IMDB list of 250 greatest films of all times, therefore there is no doubt that it is considered by many a great film. Of course participation on this list doesn`t guarantee much, still "The Apartment" is there right above "Blade Runner". I can`t say that I completely disagree with such an opinion but I would have my doubts about whether this film is as good as some claim it to be. C.C.Baxter (Jack Lemmon, famous from "Some like it hot") works in a very big company as a very small man. But he has some kind of strategy for becoming successful and wealthy: he lets some of his more influential colleagues use his apartment when they want to have the evening with some chick they`ve just picked up. And C.C. hopes that those fellows will help him advance in the company. Everything would be fine for him, apart from all his neighbours thinking that he is a sex maniac and apart from him sometimes having to spend the night on a bench in the park, until the boss of the company finds out about the brothel Baxter has in his apartment. As you can probably guess, Mr. Sheldrake (the director) also wants to have access to Baxter`s place. And it would be alright, were the girl he takes there not the same girl whom Baxter also loves. Fran works in one of the elevators of the company and she likes Baxter also, but she`s in love with Sheldrake who has promised her to leave his wife, but who thinks of no such thing of course, for he isn`t that sick. When Fran makes a suicide attempt in Baxter`s apartment and he finds her there they eventually could get together but she still loves the Sheldrake person (who is a stupid bastard and who deserves to die, if you ask me), so she and he both remain in their places. And with good results - Sheldrake gets kicked out by his wife so now he theoretically can marry Fran, and Baxter is promoted to Assistant Director at the company. Everything would be fine, if not for the fact that Sheldrake is an asshole. So when he asks the key to Baxter`s apartment once again he decides to cut the crap and quits the company - and I gotta admit, he does it with some style. And as you can surely guess - Fran also quits upon Sheldrake and the ending is a joyful union of the couple of good characters. What I found a bit silly in the film were some of its premises. I can imagine that company bosses could prefer an employees apartment to a hotel room for it`s not only cheaper but also gives more discrecy, yet I can`t believe that not one of the neighbours noticed that it wasn`t Baxter who had orgies every evening but some complete strangers and how nobody noticed all those strangers in the house and believed Baxter to be one hell of a sex bomb, who he wasn`t of couse. The film was funny enough, although some participants overacted a lot, for instance, Fran`s brother in law was about as believable in his role as I would be. Music in such films is also very generic and uninspiring, but overall it was still a fun film to watch, although it was more drama than comedy in fact.

Once you receive a death sentence you start to look at things in a different way. Or you don`t. Not that it really matters. What is characteristic to any book of Rushdie`s is the complexity of his language and the low "readability" level. That`s just the case with "Fury", one of his most recent books. Malik Solanka is a Indo-British professor who leaves his wife and child and flees to the States for he doesn`t know how to cope with his fury and anger. Apart from being a professor he`s a dollmaker, and a bit crazy for that, as a matter of fact. Most of the time he either makes his weird dolls for a new project of his or makes love to some woman about half his age. Yeah, if you want to know there`s a lot of Rushdie`s biography in Solanka. But I really don`t wanna know whether Solanka had to performs blow-jobs on his step-dad or not. Rushdie certainly tries to be accessible and modern, the book includes numerous references to popular music, computer games, Hollywood films (especially "Star wars") etc., etc. But he doesn`t convince me that he really lives for that. And midlife sexuality isn`t particulary sexual for my taste. Still the book has its positive values in terms of fury and Furies Mr. Rushdie knows his stuff.

Das letzte Stück aus dem 2 Band der Gesammelten Werke von Max Frisch ist eins das ich noch nicht gelesen hatte. Es erzählt von Agnes, einer Frau, die im Keller ihres Hauses nach dem Ende des 2. Weltkrieges sich mit ihrem Mann zusammen flüchtet. In ihrem Haus wohnt jetzt einer Gruppe Russischen Soldaten, und unter denen auch der Kommandier Ivanov. Labi, pāreju uz latviešu valodu, vāciski pārāk lēnām iet. Tātad, tai Agnesei vīrs ir bijis Vērmahtā un vai nu ir vai nu nav piedalījies ebreju apšaušanā Varšavas geto. Toties ir droši zināms tas, ka Agnese vienojas katru dienu vienu stundu pavadīt ar Ivanovu apmaiņā pret to, ka krievi pagrabā nelien un viņas veci tur neatrod. Tikai problēma tāda, ka tur ar Ivanovu nekādu seksa padarīšanu viņai nav, bet vācu valodu Ivanovs nezina. Tikām vīrs, lai viņam būtu mierīgāks prāts, tiek turēts neziņā par Ivanova vācu valodas spējām un viņš domā, ka sieva ar to par Gēti un Šilleru sarunājas, lai gan patiesībā viņi vienkārši kaut kur apkārt vazājas, skatās viens uz otru un pamazām iemīlas viens otrā. Beigās gan vīram nervi neiztur un viņš no pagara iziet, atklājas viss saistītais ar Ivanova valodu zināšanām + atklājas, ka to vīru apsūdz diezgan palielos noziegumos, tomēr Ivanovs viņam un Agnesei atļauj aiziet. Lai gan Agnese patiesībā vairs nekur aiziet negrib, jo ir ieķērusies Ivanovā, ar kuru viņi katrs sarunājas savā valodā, nesaprotot, ko otrs saka. Vispār - normāla luga.

Šis albūms iezīmē negaidītu pāreju, transformāciju, modifikāciju, modulāciju utt. Boba Dilana karjerā. Proti, šis jaukais poisietis līdz ar "Bringin` it all back home" ir atteicies no sava drošā akustiskā ģitāra+mutes ermoņikas komplekta un kļuvis "elektrisks", iesaistot albūmā arī citus instrumentus un veidojot pilnīgāku skaņu. Vēl viena šī albūma "firmas zīme" ir viens no pirmajiem, viens no pazīstamākajiem, viens no stilīgākajiem utt. mūzikas videoklipiem, kas tapa uztaisīts albūma pirmajai kompozīcijai "Subterranean Homesick Blues". Klāt pie citām lietām Dilans arī ir kļuvis tekstuāli bagātāks, tautas motīvu vietā iesaistot apziņas plūsmu, kas īpaši izteikta ir tajā pašā "Homesick Blues". Citāts: "Keep a clean nose/ Watch the plain clothes/ You don`t need a weather man/ To know which way the wind blows". Taču viena izcila dziesma nespētu padarīt albūmu patiešām labu, tāpēc Dilans ir papūlējies, lai arī citas albūma sastāvdaļas neliktu klausītājam vilties. "She Belongs to Me", piemēram, man rada spēcīgas asociācijas ar Lū Rīda liriskajām, gandrīz ierunātajām dziesmām, protams, ignorējot to, ka Lū nekad nespēlēja ermoņikas. Neteikšu, ka visas dziesmas man patīk vienlīdz labi, tā, piemēram, bez "Maggie`s Farm" es varētu arī iztikt, pārāk country ir tās skanējums. Toties albumā ir virkne citu kompozīciju, kas to spēj atsvērt ar savu kvalitāti. Piemēram, vēl viens apziņas plūsmas gabals "Bob Dylan`s 115th Dream", nemaz nerunājot par absolūto klasiku - "Mr. Tambourine Man", dziesmu, kura zināma gandrīz jebkuram Dilana necienītājam. Tomēr ar to vēl albūms neaprobežojas. Tam uz beigām vecais labais Bobs ir sakrāmējis virkni īstenu pērļu - "Gates of Eden", "It`s alright, Ma (I`m only Bleeding)" (labs nosaukums, ne) un vēl "It`s all over now, Baby Blue", ģeniāla dziesma, fantastiska dziesma, vairāk nekā atmiņā paliekoša dziesma. Ja tā turpināsies, es visā drīzumā no Dilana skeptiķa būšu pārvērties par viņa fanu, cik pretdabīgi lai man pašam tas nešķistu.

It`s been ages since I read a book this big in German. And I mean literally ages - at least since my previous life. A modern version of Hamlet, you ask? Gotta have lots of perversion in it, you know what these modern versions are usually like. Strangely this isn`t the case. Edward Allison comes from WW2 with only one leg, and has to remain at the hospital for his mind isn`t really well, but his mother persuades the doctors to let him stay with the family. Everything would be ok, hadn`t Edward due to some strange reason decided that he should solve the mysteries in his own house. Which means - unfold his fathers secret. While he tries to find the truth within himself, his relatives tell him weird stories - for example, the one about the princess of Tripoli that lived from men`s life and managed to remain young for a very long time, and a version of king Lear`s life where he isn`t a hero but a tyrant. Gordon (Edwards father) is a writer and his marriage to Alice collapses when Edward drives him out of his home because of the past. Alice tells Edward, that he isn`t his father`s son and goes on the search for her true lover. While his father (who is Gordon) dies in the hands of the mother who has once again accepted him, Edward slowly comes back to himself, understanding that he isn`t a Hamlet, no matter how he tried to be one. What do I say? Despite the length, it`s an interesting novel, showing the confusion of modern times, having quite a few interesting stories told by the characters on their way coping with themselves.

Boring! I couldn`t manage it until the end. Who cares that Saramago is a Nobel-winning author! Who cares that I like books about old times and that magical realism is not a thing I hate and despise. Who cares that some moments in this book are brilliant. Since it`s about as entertaining as watching your toenails grow (by the way: have you noticed that toenails grow about 3 times slower than nails on your fingers? now that`s a mystery and one day I will probably write an essay in three parts about this anomality). Ok, there`s Baltasar - a one armed soldier who has come back from the war, his woman named Blimunda, and a weird priest who all work upon making a flying machine that uses the will of people as its lifting power. If the whole story would have been written on 100-150 pages it would probably make a great book. Since Saramago went for the number of letters he wrote about 500 pages, using particulary long sentences and describing things about as amazing as a boulder.

Filmas televīzijā, protams, ir vispār īpašs stāsts, kas īpaši nesaistās ar "meinstrīma" kino filmām. It īpaši tas attiecināms uz aizdomīgu kino, ko iespējams sestdienas vidū noskatīties pa tādu kanālu kā TV 1000, kas galvenokārt ir izslavēts ar savām "vēlo stundu pārraidēm". Taču gadās tā, ka ir brīvdiena un tev negribas neko īpaši darīt, tālab tu ņem un atsēdies televizora priekšā mīļotā cilvēka sabiedrībā un bilisinies. "Mīļā Dieva strādnieki" ir taisni tāda filma. Tās galvenais varonis ir Freds - pārsteidzoši labs cilvēks, kuram gan raksturīga viena problēma - viņš ir naivs kā mazs bērns. Viņa hobijos ietilpst savas naudas atdošana jebkuram garāmgājējam un noziegumu pastrādāšana aiz nemācēšanas atšķirt labu no ļauna. Rezultātā no viņa aiziet sieva ar mazo meitiņu (nesaprotu gan, kādā veidā viņš bija spējis apprecēties), bet Freds iesaistās noziedzīgajā pasaulē, kad izjutis, cik netaisni notiek apiešanās ar kādu trūcīgu pensionāru. Šim visās afērās piebiedrojas viena beibe no pasta, kura ir Fredā totāli ieķērusies, un viens melnais - bijušais Āfrikas princis, kas izlēmis atgriezt savu tēvu tronī, bet kas principā ir bišķi ķerts. Tad nu viņi ņemas ar visādām laupīšanām un dzīvo šiki. Foršas ir Freda pārdomas par savu bijušo sievu - tās vienmēr notiek uz sarkana pagala un viņa vienmēr ir kaila, tiesa, filmas beigās viņa "pārdomu" objekts mainās un sievas vietu ieņem noziedzības draudzene. Tiesa, tā kā tie ir pozitīvie varoņi, tad arī noziegumus viņi pastrādā pozitīvi, nevienu nesit, nevienu (izņemot bandītus) nenogalina un lielu daļu naudas izdala trūcīgajiem cilvēkiem - vispār riktīgie Robini Hudi. Beidzas viss, protams, laimīgi un nieka piecus gadus nosēdējuši cietumā viņi abi (melnais cietumā nesēž - politkorektus) kļūst bagāti un laimīgi un dzīvo kā pasakā. Skaisti, ne? Filma, protams, nav pirmšķirīga, varbūt tā nav pat otršķirīga, bet: 1) dienas filmai ir gana pikanta un 2) pietiekami saistoša. Un vairāk no šāda kino man nevajag.

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.

The latest from the greatest. If you consider "PV" the greatest Latvian band. At least it`s the most popular one. Or was. Or pretended to be. The new record contains 10 tracks, most of whom are somewhat optimistic, although you always feel a bit of depression in the optimism. Or I may be just a very, very sad and depressive person. I`m not a particular fan of the singer Renars Kaupers`s voice but in some cases it`s good enough for this pop-rock record. The highlights of the record are "Pilot Tim" and "Sunrise deep in hell". Ok, the second of them was known to me a long time prior to this record coming out. I guess I heard it a concert almost three years ago. Not that I mind. Not that I care. Not that it changes a lot.

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.