Kazhes pierakstu burtnīca

Bunuel once again. This time he`s much more realistic than in the two other pictures by him I`ve seen, and it is not an advantage in my opinion. Somewhere between the two world wars a young woman named Celestine comes from Paris to a small vilage (or something similar to a village) to work as a maid for a half-crazy old man, his money saving daughter who doesn`t like the pain she gets from sex, and her sexually obsessed and still pretty cowardly husband. There also is another central person among the servants - a man named Joseph who participates in stupid nacionalistic stuff and who apparently rapes and kills a little girl. The ending is good for it shows that in real life it`s not the good that gets rewarded, but not the evil as well. Everything just stays the way it`s bound to stay, and no Deus or Satanus from a machine can make everything polar. The film was still no big shakes.

Action takes place in post-war Vienna where an American tries to discover everything about the death of his very best friend. Heroes are quite interesting and so is the action which isn`t really clear from the beginning. There is a love story present, of course, but it doesn`t get too sulky and sweet. I liked the film, it being one of the most classic pieces of the so called film-noir, but I didn`t fall for it. It may sound silly but the film just didn`t touch me, therefore I don`t admit that it`s one of the best pieces of cinema from the 20th century.

A rather strange book that sometimes isn`t entertaining but still is quite mysterious and thrilling. Basic plotline: three Irish children have power to enter a Van Eyck picture. The book is written in quite an interesting manner.

Trey Parker and Matt Stone (if I remember correctly their names) are two real weirdos, that are fighting for human rights and freedom of speech all the time. Or it`s what I think they do. Nevermind that what they do is creating South Park - one of the cartoon series with the crappiest kind of animation ever. Nevertheless this kind of animation has its share of charme, and the film has its value. Of course, the language in it is very foul. What else could you expect from a musicle which has the song "Uncle Fucker" in it? Not much. But, first - the music is really good. Songs like "What would Brian Boitano do" and others are very nice. About the plot - when the film "Asses of fire" by Terence and Philip - two Canadian comedians makes the children of South Park swear all the time, their mothers start a war on Canada. Alec Baldwin gets killed (if you have interest for that), but the little boys - Kyle, Cartman, Stan and Kenny (deceased) do everything to save Terence & Philip from being murdered as war criminals and from Satan and Saddam Hussein (who happen to be lovers) to come and claim power over the world. Although this film probably cost less than 10% of what "Team America" required, this stuff is certainly better, it has lots of social critique in it and bears a very clear and positive message.

Punk rock from early 80`s. Not particulary interesting melodies. Socially the record may have its value but as a merely musical experience it doesn`t sattisfy my needs. Song titles like "I Believe in Anarchy", "Sid Vicious was innocent", "Sex and violence" may have a word to say to you but musically I`d choose Dead Kennedys over those British freaks any day of the week.

(valoda: krievu; avots - diezgan labs skrīneris). Pirmais un būtiskākais šīs filmas trumpis ir nosaukums. Latviskojums "Sātans Pradas brunčos" ievērojami zaudē angliskajam sekojoša iemesla dēļ. "The Devil Wears Prada" ir apgalvojums, tikām "Sātans Pradas brunčos" - tikai personas raksturojums. Iespējams, ja ne nosaukums, es šo filmu būtu vispār noignorējis, bet tā sanāca, ka abi ar Lieni veltījām sestdienas vakaru šim vēstījumam par modi, darbaholismu un privātās dzīves likstām. Galvenā filmas premisa, protams, ir pilnīgi garām tradicionālās Holivudas pieejas dēļ. Proti, Andera Saksa (Anne Hathaway) ir jauna un talantīga žurnāliste, kura kļūst par modes žurnāla redaktores palīdzes palīdzi, taču viņa šajā vietā ne visai iederas - viņa ir "resna" un neko nejēdz no modes. Ok, par otro varbūt varētu piekrist. Bet c`mon - ikviena normāla skatītāja izpratnē arī Hetaveja pati ir gana kārna, lai būtu skaidrs, ka pietiek viņai uzvilkt kaut ko pieguļošāku un viņa pēkšņi pārtaps viskrutākajā filmas beibē. Vispār tas ir tik ļoti raksturīgi filmām, ka tā saucamās "nesmukās" beibes būtībā ir tievas, smukas un seksīgas, parasti pietiek noņemt brilles un pārsukāt matus, lai tā saucamā "neglītene" tāda pārstātu būt. Un šeit tā saucamā "resnā" beibe ir vienkārši parodija par resnumu. Ok, es saprotu, ka modes pasaulē ir citi standarti un citas prasības, bet whatever. Vispār vienīgais kaut cik interesantais personāžs filmā ir Andreas priekšniece Miranda Prīstlija (Merila Strīpa), kas ir viss tas, ko tu no nežēlīgas priekšnieces vari gaidīt un vēl mazliet vairāk. Visi pārējie personāži ir pilnīgi bezpersoniski un bāli. Kāda vella pēc Andrea vispār nonāca darba intervijā tajā modes žurnālā, ir pilnīgi neskaidrs, kur parādās viņas žurnālistes talants un lielais prāts, skatītājiem arī nav iespējams noskaidrot. Kaut kāds krutais redaktors, ar kuru viņa sapazīstas (un krāpj savu bojfrendu), ir kruts ar to, ka spārda kaut kādus "mega krutus" citātus un izskatās, ka viņam ir uzzīmētas uzacis. Vēl, protams, filmā ir plikpaurains gejs - modes darbinieks, ar kuru Andrea sadraudzējas un kas viņai palīdz kļūt par stilīgāko beibi visā iestādē (nav gan skaidrs, kāpēc tas tips izlemj viņai pēkšņi kļūt par draugu, jo iepriekš viņam Andrea ir riebusies), plus jautājums, kāpēc citas beibes viņš nav spējis padarīt tik stilīgas. Beigās Andrea secina, ka viņai tomēr svarīgāka ir personīgā dzīve un nevis nežēlīgā modes pasaule un atgriežas pie sava bojfrenda. Urrā! Mīlestība uzvar Mirandu Prīstliju, kura ir tikai Ledus karaliene! Žēl tikai, ka šī filma šķiet velkamies kādas trīs stundas un ka tajā nav nekā tāda, kas pārspētu filmas nosaukumu.

"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūziķu grupējumu. Mūsdienās, kad "dinozauri" ir sapratuši, ka pusaudžu sirdis viņiem vairs iekarot nebūs lemts, klasiskie rokeri reti izdod albūmus, kas būtu dramatiski slikti. 80. gadu mēģinājumi ar sintezatoriem un bungumašīnām piesaistīt sev jaunus fanus vairumam no viņiem izrādījās katastrofāli ("The Who" it īpaši), līdz ar to mūsdienās viņi vairāk uzticas pārbaudītām vērtībām - cenšas neizmantot nekādas "krutas" mūsdienu iespējas, bet spēlēt tādu rokenrolu, ar kādu viņus pasaule ir iemīlējusi. Līdz ar to parasti ļoti labi var paredzēt ieraksta kvalitāti - labs, bet nekas īpašs. Arī "Endless Wire" šajā ziņā neizceļas. Taunshends (kas tagadējos apstākļos palicis par vienīgo dziesmu autoru grupā) bieži atsaucas pats uz sevi, izmantojot fragmentus no klasiskajiem "Baba O`Riley" un "Won`t get fooled again" un zināmā mērā tās ir jautrākās skaņas ierakstā. Brīžiem parādās gan arī Who mazāk raksturīgas kompozīcijas, piemēram gandrīz Toma Veitsa balsīti dziedātā "In the Ether", taču grupai neapšaubāmi pietrūkst enerģijas, un diemžēl es saprotu, ka tur neko padarīt nevar - gadi prasa savu. Kā nekā no 60-to milžiem tieši the Who visvairāk bija atkarīgi no savas praktiski neierobežotās enerģijas, bet tagad no tās ir atlicis visai maz. Rodžera Daltrija balss varbūt joprojām ir spēcīga, tomēr tajā ļoti viegli var nojaust arī viņa vecumu, kas neizbēgami liek atcerēties to, kāds viņš bija pirms gadiem 35 un skumji nopūsties. Patiesībā tieši Daltrijs ir tas, kas man šajā ierakstā patīk vismazāk. Taunshenda pirksti varbūt nav vairs tādi, kā tie bija agrāk, bet viņš joprojām ir izcils ģitārists, tikām Paladino un Stārkijs ir salīdzinoši jaunāki nekā "īstie" the Who dalībnieki, līdz ar to viņiem arī ar vitalitāti viss ir kārtībā, bet Daltrijs, kas ar savu lauvas balsi kādreiz spēja "izvilkt" arī salīdzinoši neveiksmīgas kompozīcijas, tagad lielākoties ir tikai traucēklis. Albūmā ir dziesmas, kuras man noteikti būtu ļoti patikušas, piemēram, tā tituldziesma, ja tajās būtu jauneklīgāks un enerģiskāks vokāls. Tipisks piemērs Daltrija 2006. gada modelim ir dziesma "We got a hit", kas izklausās pēc kāda no vecajiem labajiem gabaliem, bet - pēc kā izklausās Daltrijs? Pēc veca nodzērušās pirāta. Loģiski, ka arī Taunshends neko lieliski tagad padziedāt nevar. Vispār - protams, šis albūms ir galvas tiesu pārāks par citiem "The Who" pēc-Mūna perioda produktiem, taču dabiski, ka tas ir arī galvastiesu vājāks par gandrīz visiem Mūna perioda albūmiem.

Oh, lord! I`ve actually listened to an Abba record that isn`t just a compilation of the best songs but an actual album. What`s my verdict? I`d rather stick to the "greatest hits" formula. On this album we get a few Abba classics - songs like "Money Money Money", "Dancing Queen" and partly "Knowing me, knowing you" deserve to be called classics of pop music. The first one of them even has some partly interesting lyrics. Then there`s "Then I Kissed the Teacher" which is about as dated as "Then He Kissed Me" (or was it "He kissed me in the way" who cares). The chorus is catchy though. Apart from that - almost nothing. This probably ain`t bad pop music but it`s too generic for me to listen to it again and again.

(valoda: angļu). Pirms kāda laika mēģināju pierunāt tautiešus skatīties šo filmu pasākumā pie N&N, taču neveiksmīgi. Kā izrādās, Liene šo filmu ir redzējusi pa TV un iespējams, ne viņa vien. Taču tas nu gan nenozīmē, ka šī filma nebūtu skatīšanās vērta. Tā tapusi, režisoram ietekmējoties no bītņiku rakstnieka Viljama Berouza dzīves un romāna "Naked Lunch", viena no visu laiku skandalozākajiem ASV rakstnieku darbiem. Galvenais filmas varonis Bils Lī ir krustojums no "Naked Lunch" (ko neesmu lasījis) galvenā varoņa un paša Viljama Berouza. Filmas sižetu īsumā varētu raksturot sekojoši. Bens Lī ir ticis vaļā no narkotiku atkarības un ķēries pie kukaiņu indēšanas, taču vienā brīdī viņš atklāj, ka kukaiņu inde arī var kalpot par narkotiku. Un tad viņam sākas halucinācijas. Kas no tālāk notiekošā ir reāls un kas nē, īsti pateikt nav iespējams. Vienīgā "skaidrā" aina visā šajā trakumā parādās, kad divi Bila draugi viņu slavē par romānu "Naked Lunch", kuru viņš raksta un par kura autoru viņš sevi atsakās atzīt, būdams pārliecināts, ka viņš raksta tikai atskaites kaut kādai dīvainai valsts organizācijai. Lielākoties Bilam rādās visādas pretīgas seksuālas halucinācijas ar milzīgiem kukaiņiem, arī viņa rakstāmmašīnās izskatās pēc kaut kādiem briesmoņiem, kas ar Bilu sarunājas. Viena Viljama Berouza biogrāfiska epizode - izspēlējot "Vilhelma Tella rutīnu" Bils nošauj savu sievu Džounu, kura gan vēlāk filmā parādās kā cits personāžs, kuru viņš arī nogalina. Kad viņam uz pēdām ir policija, kukaiņi viņam iedod lidmašīnas biļeti uz "Interzone", kaut kādu arābu valsti, taču Bila draugi lieliski redz, ka biļete, kuru viņš tiem rāda, patiesībā ir mēģene ar narkotikām... Līdz ar to saprast, kur īsti viņš atrodas un kas ar viņu notiek un kā vispār ir veidota tā trakā pasaule, kurā Bils ir nokļuvis, ir grūti. Vēl filmā diezgan intensīvi virmo homoseksuālisma tēma, jo Bils (kā slepenais aģents) par aizsegu izmanto savu homoseksualitāti, kura vai nu ir vai nav izdomāta un vispār tajās aprindās gandrīz ikviens guļ ar ikvienu, neatkarīgi no dzimuma, jo tie tomēr ir normāli bītņiki-narkomāni, ar ko mums ir darīšana. Starp citu, Bila draugi, ja esmu pareizi sapratis, nav neviens cits (nevieni cits?) kā pārējie Bīta celmlauži - Džeks Keruaks un Alens Ginsbergs. Vispār - totāli traka filma, vienīgais, kam tā kaut cik līdzinās, ir "Fear and loathing in las vegas", bet Giljema filma ir tāda - optimistiskāka, kā teikt, kamēr "Naked Lunch" brīžiem robežojas ar šausmeni.

"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar