Kazhes pierakstu burtnīca

Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.

Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.

Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Iepriekšējā grāmata, ko mēģināju lasīt, kļuva par to ļoti reto gadījumu, kad es padodos grāmatas lasīšanā un atzīstu - nē, es neesmu gatavs tajā investēt nepieciešamo laika daudzumu (Zigumnda Freida "Sapņu interpretācija"), līdz ar to kā nākamo izvēlējos kaut ko gana drošu, ka vismaz ar tā pieveikšanu līdz galam sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Tā nu es nonācu pie Paula Bankovska stāstu krājuma "Zvēru zvaigznājs". Vispār jāatzīst, ka lai arī neesmu sevī līdz šim atradis pārmērīgu sajūsmu Bankovska daiļradē, droši vien varētu saņemties un visas viņa publicētās grāmatas izlasīt (diemžēl, jaunas priekšlaicīgi mirušais autors vairs neradīs), un jā, te nu es esmu "Zvēru zvaigznājā".

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.