Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.

"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.

"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).

Trešais no spožākajiem Toma Veitsa albūmiem man kaut kā patīk ne tik labi kā pirmie divi. Te gan ir atrodama viena no viņa vispazīstamākajām dziesmām - "Tom Traubert`s Blues", pazīstama galvenokārt kā "Waltzing Mathilda", skaista himna par cilvēku, kas apmaldījies svešā valstī, taču ne visas dziesmas šajā ierakstā spēj ar mani rezonēt. Piemēram, "Step Right Up" varbūt ir ļoti enerģisks džezisks gabals, bet man tas nepatīk. Tad jau labāk "Jitterbug Boy", kas ir vienkārša klavieru balāde alkoholiķa izpildījumā. Vispār šajā ierakstā Veitss izklausās vienkārši totāli aizdzerts, es nezinu, vai tā ir tikai impersonācija, bet grūti iedomāties alkohola ziņā piesātinātāku dziedātāju nekā Small change Veitsu. Tāpēc jau viņš arī izpilda kompozīciju "The Piano has been drinking (not me)" taisni šajā albūmā, starp citu forša dziesma. Un vēl arī "Bad Liver and A Broken Heart". "I don`t have a drinking problem, except when I can`t get a drink" viņš otrajā no šīm dziesmām apgalvo un varētu būt, ka viņš nemelo.

Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.

Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.

Šis ir pēdējais Toma Veitsa albums, kas tapa pirms viņa iepazīšanās ar Ketlīnu Brennanu - savu vēlāko sievu, būtni, kas palīdzēja Tomam atbrīvoties no problēmām ar alko un kamēr citi rokmūziķi ar stāžu astoņdesmitajos gados grima arvien dziļāk popmūzikas kloākā, Toms savā karjerā gāja no vienas virsotnes uz otru. Klausoties "Heartattack and Vine", jāatzīst, ka kaut kādā mērā Veitss arī pats jau bija nostājies uz tā ceļa, kurā viņš pa īstam nostabilizējās ar "Swordfishtrombones" un "Rain Dogs" - traka no elles izbēguša dziesminieka ādā, tomēr šajā ierakstā Veitsa balss vēl visai bieži izklausās pēc normāla veca melna blūzmeņa. Neiztiek Veitss arī bez sev tik raksturīgajām balādēm, no kurām neviena nav sevišķi izcila, bet vienlaikus pārmetumus tur aŗī nav par ko izteikt. Vienīgā šī albuma dziesma, kuru tev teorētiski varētu būt sanācis dzirdēt, ir "Jersey Girl", kuru izpildīja arī Brūss Springstīns (patiesībā arī Veitsa versijā šī dziesma ir visai līdzīgā noskaņā, kādā es to varētu iedomāties Springstīna izpildījumā - liela, episka, bet vienlaikus apcerīga). Šajā ierakstā Veitss diezgan bieži izklausās tā, it kā viņš nupat būtu izrāvis kādu pudeli viskija, un droši vien tā arī ir - un es pat nezinu, vai tas viņa gadījumā ir slikti. Vienīgi, kas man ne pārmērīgi patīk, ir tas, ka pa lielam šis ieraksts man rada sajūtu - ir forši, bet ne vairāk. Un tas man Veitsa gadījumā nav īsti pietiekami. Vienīgā dziesma, kura patiešām izceļas uz pārējo fona, ir ierakstu ievadošā tituldziesma, kurā Veitss atklāj klausītājiem noslēpumu: "don`t you know there`s no Devil, there`s just God when hes` drunk." Bet citādi - could be better.

1983.gads, kurā man palaimējās piedzimt, rokmūzikas kontekstā nekādi nav saucams par izcilu. Protams, ja ar izcilību tev neasociējas tādi ansambļi kā "Culture Club", "Wham!", "Spandeau Ballet". Apskatoties britu zemē šajā gadā 50 top pārdotākos ierakstus, vienīgi U2 albums "War", Pink Floyd "The Final Cut", Genesis "Genesis" un Police "Synchronicity" kaut kādā mērā šķiet tīkami, bet neviens no šiem albumiem ne tuvu nav manu mīļāko ierakstu sarakstā.

Mūzikas industrija smird! Man nav skaidrs, kā tas ir iespējams, ka tādam īstenam rokmūzikas (un ne tikai) ģēnijam kā Tomam Veitsam viņa ilgās karjeras laikā nevienu vienīgu disku nav izdevies iedabūt ASV čārtu 20-niekā un pat 50-niekā viņš ir bijis tikai pēdējās desmitgades laikā, bet, piem., "Rain Dogs" lielākais sasniegums ir bijusi 188. vieta. Tikām šis albūms ir kolosāls savā savdabīgumā, daudzveidīgajos veitsismos, brīžiem pilnīgi absurdajās lirikās un pustrakajā instrumentējumā. Zināmā mērā to varētu nosaukt par melodiskāku variāciju par Captain Beefheart "Trout Mask Replica", lai gan patiesībā tas tomēr ir izteikts Veitss un nevis kaut kāds Gaļassirds, ko "Lietus suņi" piedāvā. Nepilnas 54 minūtes garajā platē Veitss pamanījies iedabūt 19 kompozīcijas, kuras visas ir pilnas un pabeigtas dziesmas, tikai lielākoties tās nav diez ko garas. Riktīgais "blieziens" (ja šādu vārdu var attiecināt uz šo ierakstu) sākas jau ar pirmajām kompozīcijām - mazliet bandītisko "Singapore", uz otru pusi izgriezto blūzu "Clap Hands" un komisko polku "Cemetary Polka", kurā vienkārši perfekti iederas ļoti savdabīgā Veitsa dziedāšanas maniere. Šajā platē Veitss pamanījies iekļaut gan salīdzinoši "normālas" kompozīcijas - tādas kā skaistā "Diamonds & Gold", tipiskā Veitsa balāde "Hang Down Your Head", romantiskā "Blind Love", gan mazliet trakākus gabalus, kā piemēram, albūma tituldziesmu, kurā Veitss apgalvo "For I am a rain dog too". Kopumā jāsaka, ka es pat īsti nezinu, kas ir tas, kas Veitsu padara tik īpašu - viņa muzikālā daļa ir pustraka, viņa dziesmu teksti ir pustraki un balss viņam ir kā pilnīgi trakam vecim, bet varbūt tieši tas viņu padara tik baudāmu. Vajadzēs paklausīties vēl kādus citus viņa ierakstus.

No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.

Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.

Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.

"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:

"Asins nauda" ir viens no jaunākajiem Gaidošā Tuoma apaļajiem ripuļiem ar ierakstītajām skaņām un es to šodien klausos pirmo reizi. Jāatzīst, ka šis ieraksts man tīk daudz labāk nekā šogad izdotie "Bāreņi". Šeit mēs Tuomu dzirdam diezgan dusmīgā noskaņojumā un viņš pauž savu skarbo neapmierinātību ar to, kas mūsdienās pasaulē notiek.

Šodienas vadmotīvs ir pēdējais "Bāreņu" disks, kurā apkopoti Bastardi. Salīdzinoši ar pirmajiem diviem diskiem šeit ir ievērojami vairāk kaveru, jau ievadā piedāvājot ļoti pārliecinošu versiju "Trīsgrašu operas" fragmentam - "What keeps mankind alive". Pats Veitss te varbūt arī ir autors kādai daļai kompozīciju, bet šī daļa noteikti nav diez ko liela. Piemēram, ierunāts stāstījums par kara skudrām. Viņš kaverē gandrīz visu - sākot ar Čārlzu Bukoski, turpinot ar Moby Grape dalībnieku "Skipu Spencu" un beidzot ar par sevi daudz jaunāko Danielu Džonstonu. Skanējuma ziņā šo disku var sadalīt divās apmēram vienādās daļās - ierunātie gabali ar minimālu muzikālu fonu un "trakās" Veitsa dziesmas (kas par to, ka to autors nav pats Toms, jo jebkura dziesma Veitsa izpildījumā kļūst par Toma Veitsa dziesmu). Labākās dziesmas šajā krājumā ir "Two Sisters", "Poor Little Lamb" (kas izklausās pēc vecākas un depresīvākas Kinks "She`s bought a hat like Princess Marina`s"), "Altar Boy" un no "mutiskajām" kompozīcijām - "Missing my son". Protams, ierunātos gabalus klausīties desmitiem reižu varētu būt pat ļoti apnicīgi, toties neierunātās dziesmas šajā diskā gandrīz visas ir atmiņā ļoti paliekošas, līdz ar to arī runājamos gabalus vajadzētu pieciest. Protams, var tiem pārslēgties pāri, bet tas jau būtu tas pats, kas izraut grāmatai lappuses.

Pārēju pie otrā diska jaunajā Veitsa ierakstā, šeit apkopotās dziesmas ir daudz mierīgākas un mazāk dusmīgas nekā pirmā diska saturs un no tām viena ir jau iepriekš bijusi ļoti populāra - "Little Drop of Poison" atrada savu vietu otrajā Šrekā un arī šeit šī dziesma izceļas ar savu pēc Veitsa standartiem "nopulēto" skanējumu. Ja salīdzina ar pirmo disku, tad šis izklausās ievērojami vairāk pēc retro, tā piemēram, "You Can`t Hold Back Spring" lieliski varētu mitināties arī kādā 30-to gadu ierakstā. Izcelšu manā skatījumā skaistākās šī krājuma dziesmas. "Long Way Home". "Little Drop of Poison". "Shiny Things". "Never Let Go". "If I Have To Go". "Goodnight Irene". "Take Care of All of My Children". Arī šajā diskā atradusies vieta vienai Ramones dziesma koverversijai - "Danny Says", tomēr tas man šķiet kaut kā mazliet slimi - koverēt Ramones balādi, tā grupa tomēr ne jau ar balādēm savu reputāciju izpelnījās, bet ar "Now I wanna sniff some glue" stila kompozīcijām. Kopumā šis ieraksts ir tuvāks "klasiskajam" pirmo albūmu Veitsam, nekā trakajam 80. gadu maniakam, dziesmām varbūt nav ne vainas, bet manā skatījumā tomēr te retro ir pārāk daudz, vienkārši prasās pēc kaut kā dzīvāka.

"Brawlers" ir pirmā trešdaļa no jaunās Toma Veitsa triloģijas, kura gan oficiāli ir vienots ieraksts, bet kuru tikpat labi (manuprāt) var uzskatīt par 3 neatkarīgiem albūmiem un šādā veidā vismaz man ir vieglāk šo apjomīgo ierakstu uztvert. "Brawlers" Veitss apkopojis sava krājuma neizdotās dziesmas ar enerģisku skanējumu. Pirmais, kas iekrīt ausīs, ir ievadošā kompozīcija "Lie to Me", kura izceļas ar ļoti neskaidriem vokāliem, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā ievērojamā kompozīcija šajā vairāk kā stundu ilgajā diskā. Diska viena no galvenajām iezīmē ir tāda, ka tas izklausās ierakstīts labi pasen - skanējums ir nepieradināts un tomēr diezgan retro, kā to apliecina, piemēram, kompozīcija "2:19". Vēl ievērību ir pelnījusi 7:16 ilgā dziesma "Road to Peace", kurā Toms atstāsta ziņu epizodes par karu tuvajos austrumos. Šīs dziesmas lirika noteikti nav nekāda dzeja, bet šādu emocionāluma līmeni būtu grūti gaidīt arī no tāda emociju meistara kā Brūsa Springstīna. Vēl te ietilpst kovers vienai The Ramones dziesmai - "The Return of Jackie and Judy" - apliecinot, ka vecais labais Toms varētu būt arī pankmūzikas ikona un jāatzīst, ka tāda balss kā viņam, nav nevienam citam mūziķim visā pasaulē. Tāpēc jau tas ir Toms Veitss. Patiesībā gan jāsaka, ka arī šajā it kā trakajā diskā netrūkst rimtu melodiju un dziesmas lielākoties ir diezgan baudāmas. Vēl viena netipiska kovera dziesma - retro gabals "Sea of Love", kas izklausās ļoti skaisti un droši vien pateicoties Veitsa balss specifikai, nešķiet esam nedz banāla, nedz salkana. Protams, ar šo albūmu Toms Veitss diez vai iegūs jaunus mīļotājus no tiem, kam viņš iepriekš licies nesimpātisks, bet tā kā es šai kategoriju nepiederu, esmu ja ne gluži sajūsmā, tad noteikti ļoti apmierināts. Redzēs, how will the other discs compare.

Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.