Rīgas ASK

Armijas sporta klubs bija vienīgā komanda, kurai kaut vienu reizi izdevās pārtraukt RFK un Liepājas Olimpijas dominanci Virslīgā. Ceļš līdz panākumiem tomēr bija gana garš un sarežģīts.

Oficiāli Armijas Sporta klubs tika izveidots 1922. gadā, par to sevišķu šaubu nav, diskutabls ir jautājums par tā priekšteci, lai gan, iespējams, tas nav tik principiāli. Vienkāršības labad varētu teikt, ka ASK radās no Rīgas garnizona sporta kluba un Karaskolas komandām. Atšķirībā no otrās neatkarības gadu ASK (dažādos sporta veidos), pirmās brīvvalsts ASK bija patiešām armijas komanda, līdz ar to vairums tās sportistu bija vai nu aktīvā karadienesta kareivji vai arī virsdienestā palikušie, proti, profesionālās armijas daļa. Tas uzreiz arī nozīmē, ka armijai bija diezgan spēcīgs resurss savu sporta komandu sastādīšanā - virsdienests garantēja pastāvīgus ienākumus arī ekonomiski mazāk stabilos laikos, turklāt vēl aktīvi ASK praktizēja to, ka sporta pasākumos aizliedza pret ASK uzstāties tobrīd armijā bijušiem sportistiem, arī futbolā šāda parādība bija novērojama, ka citas komandas pret ASK nevarēja likt savus optimālos sastāvus.

Labākais periods ASK vēsturē sākās ap trīsdesmito gadu, kad komandā tika arvie vairāk pārvilināti futbolisti no spēcīgākajām Latvijas komandām, tomēr savu pirmo titulu tas izcīnīja jau 1923. gadām, kļūstot par Rīgas B klases uzvarētāju. Agrīno gadu ASK futbola komandā zināmākie sportisti vairāk bija ievērojami ar saviem sasniegumos citos sporta veidos, kā, piemēram, ātrslidotāji Alberts Rumba un Alfrēds Lukstiņš. Nozīmīgs cilvēks ASK tapšanā bija Kārlis Kauke-Dauge, kas arī spēlēja armijas komandas aizsardzībā vairākus gadus. Laba sezona ASK bja 1924. gadā, komandai izcīnot otro vietu Rīgas A klasē, taču gadu vēlāk šajā pašā līmenī ASK bija pēdējā, vietas saglabāšanai bija nepieciešama pārspēle ar LNJS, kas izvērtās par spraigu pasākumu, divas reizes komandām spēlējot neizšķirti un tikai trešajā spēlē pārāka izrādījās B klases uzvarētāja LNJS. Tomēr savu vietu ASK nezaudēja, jo likvidējās Kaiserwald komanda, līdz ar to ASK vēl uz gadu palika A klasē, kur 1926. gadā atkal ieņēma pēdējo vietu, līdz ar to armija nebija to komandu vidū, ko iekļāva jaunizveidotajā Virslīgā.

Par Virslīgas komandu ASK kļuva 1928. gada sezonas noslēgumā. Rīgas A klases turnīrā armijas futbolistiem izdevās pārspēt citu vienmēr ambiciozo komandu - JKS, turpinājumā ASK kļuva par apgabalu meistarvienību (sagraujot Valmieras SB un Liepājas Makkabi), kā arī uzvarēt Virslīgā pēdējo vietu ieņēmušo Liepājas LNJS komandu.

Pāris pirmie gadi Virslīgā ASK nebija sevišķi spoži - komandas ieņēma vietas tabulas vidū, taču pamazām armijas komanda sāka audzēt muskuļus. Pirmais nopietnais sasniegums nāca 1931. gadā ar uzvaru Latvijas olimpiādē (jāatzīst gan, ka tur nepiedalījās ne RFK, ne Liepājas Olimpija), tomēr par īstu ASK triumfu kļuva 1932. gada sezona. Komanda, kas gadu iepriekš Virslīgā bija septītajā, priekšpēdējā, vietā, kļuva par turnīra uzvarētāju. Protams, tam bija nepieciešama labvēlīga apstākļu sakritība, līdzšinējiem favorītiem piedzīvojot ne tos labākos laikus, bet arī ASK bija spējus izveidot patiešām spēcīgu komandu. Komandai bija ļoti izteikts kodols - desmit spēlētāji piedalījās vismaz 10 no šīs sezonas 15 spēlēm (ieskaitot "zelta" maču pret RV), četri no viņiem (Jurgens, Balodis, Brēdersons un Magone) piedalījās pilnīgi visās spēlēs. Turklāt ASK nebija nekāda jaunā un nepieredzējusī komanda, seši tās dalībnieki jau bija iepriekš kļuvuši par Latvijas meistariem: Arvīds Jurgens, Arvīds Bradiņš, Eduards Audriņš, Aleksandrs Rehtšprehers, Arturs Timpers, Staņislavs Varakājs.

Nosargāt izcīnīto titulu nākamajā gadā ASK neizdevās, toties komanda uzvarēja Rīgas kausa izcīņā, un arī trešā vieta Virslīgā nebūt nebija tik slikts sniegums. Sākot ar trīsdesmito gadu sākumu ASK futbolisti arī visai regulāri spēlēja Latvijas futbola izlasē, kas arī apliecināja šīs komandas labo līmeni. Divām trešajā vietām Virslīgā sekoja kritums - 1935. gadā ASK Virslīgā bija tikai sestajā vietā, taču gadu vēlāk atkal viss bija labi un armijnieki bija otrie, diezgan nopietni sastādot konkurenci Liepājas Olimpijai cīņā par titulu. Te nozīmīgs apstāklis bija paaudžu maiņa ASK komandā, par tās Virslīgas komandas dalībniekiem kļūstot spēlētājiem, kas bija uzauguši ASK sistēmā, nevis nākuši no citām biedrībām (tradicionāli - galvenokārt RFK un JKS audzēkņi), ar katru gadu šādu pašu audzināto talantu kļuva arvien vairāk. Spilgtākais ASK audzēknis nenoliedzami bija Aleksandrs Vanagas, taču jāpiemin ir arī Ludvigs Putniņš, Mārtiņš Pētersons, Arvīds Pētersons, Harijs Vītoliņš, Arnolds Puriņš, Alberts Dzerelis, Eižens Pidriksons. ASK bija spēcīgas komandas zēnu un jaunatnes komandas, un sākot ar trīsdesmito gadu vidu, atdeve nāca arī Virslīgas komandā. No spēlētājiem, kas ASK ienāca no citām komandām, ievērojamākais bija Vaclavs Borduško, kas regulāri bija Vanaga konkurents cīņā par Virslīgas labākā snaipera godu. Līdz titulam ASK vēlreiz aizcīnīties neizdevās, taču pēdējās četrās Virslīgas sezonās komanda nemainīgi finišēja pirmajā trijniekā.

Līdz ar padomju okupāciju vairums ASK futbolistu nonāca RDKA komandas sastāvā, nacistu okupācijas laikā komandu sākumā atjaunoja ar nosaukumu RSK, bet pēc tam tas pārtapa par ASK, un bija šī perioda spēcīgākā futbola komanda Latvijas teritorijā, divas reizes uzvarot Latvijas meistarsacīkstēs, kā arī iegūstot kausu vienīgajā sezonā, kad tas tika izspēlēts (1943).

Spēlētāji ar biogrāfijām

SpēlētājsGadi komandā
Alberts Rumba1921–1926
Eduards Daude1922–1931
Kārlis Mangulis1922–1926
Oļģerts Pukše1922–1924
Artūrs Leimans1922–1926
Alfrēds Lukstiņš1922–1926
Alfrēds Vītiņš1922–1926
Aloizs Simanovičs1923–1931
Kārlis Kauke-Dauge1923–1926
Alksnis1923–1924
Plaucis1923–1926
Mečislavs Supjevs1924–1928
Georgs Ivanovs1924–1925
Mellums1924
Rieksts1924
Purkalns1924–1925
Pelckauss1924
Kārlis Edgars Finks1924
Gotfrīds Krūmiņš1924–1926
Rūdolfs Cukurs1925–1930
Kārlis Rēbergs1925
Teodors Strēle1925
Teodors Šeidurs1925–1930
Eduards Apens1925–1926
Margaļevskis1925
Ceriņš1926–1927
Arnolds Kunkulis1926
Fricis Frickauss1926
Zenons Kelpšs1926–1934
Edgars Mitenbergs1926–1929
Roberts Gulbis1926–1927
Florentīns Popovs1926
Blūms1926
Gilis1926–1929
Abramovičs1926
Augusts Brēdersons1927–1936
Augusts Žanis Baraks (Bērzājs)1928–1936
Arvīds Bradiņš1928–1934
Aleksandrs Priede1928–1929, 1935–1936
Edgars Magone1928–1934
Teodors Vītols1928–1936
Arnolds Melbergs1928–1933
Arturs Dinbirs1928–1932
Ādolfs Priede1928–1932
Kārlis Pakalns1928–1940, 1942–1943
Roberts Pakalns1929–1940, 1942–1944
Alfrēds Dragons1929–1940
Oskars Īlens1929–1931
Alfrēds Degners1929–1930
Leontijs Ļisakovs1929–1930
Ernests Laumanis1929–1931
Vilis Strautnieks1930
Jānis Krapovskis1930–1931
Arturs Timpers1931–1934
Kārlis Balodis1931–1937
Markus Finbergs1931–1932
Leonhards Kalsons1931
Priednieks1931
Arvīds Mārtiņš Pētersons1931–1936
Fēlikss Zandbergs1932–1935
Staņislavs Varakois1932–1938
Aleksandrs Rehtšprehers1932–1933, 1937–1938
Kurts Ansons1932–1936
Arvīds Jurgens1932–1938
Eduards Audriņš1932
Kārlis Jandauss1932–1934
Voldemārs Roze1933
Voldemārs Grāvelis1933–1938
Ķigulis1933–1934
Edgars Ābrams1933–1934
Roberts Bluķis1933
Kārlis Paegle1934–1940
Aleksandrs Vanags1934–1940, 1942–1944
Eduards Dančauskis1934–1936
Mārtiņš Arvīds Pētersons1934–1940
Vaclavs Borduško1935–1940, 1942–1943
Ludvigs Putniņš1935–1940, 1943–1944
Aņisims Pavlovs1935
Visvaldis Melderis1935
Eižens Pidriksons1935–1940
Harijs Vītoliņš1935–1940, 1942–1944
Francis Makarskis1936–1940
Aleksandrs Gaiduks1936–1940
Edgars Jargans1936–1940, 1941–1942
A. Gailis1936–1939
Juris Kļaviņš1936–1938
Arnolds Pūriņš1936–1940, 1942–1944
Aleksandrs Stankus1937–1938
Alberts Dzerelis1937–1940, 1942–1944
Arvīds Strikers1937–1940, 1942–1944
Ēriks Koņeckis1937–1940, 1942–1944
Ķesteris1937–1940
Hartmanis1938
Laimonis Miške1939–1940
Mežvinskis1939–1940
Alberts Linde1940
Kārlis Ārens1942–1943
Elmārs Vītols1942–1944
Arnolds Ziemelis1943
Latvijas izlases spēlētāji: 21