Rīgas ASK

Armijas sporta klubs bija vienīgā komanda, kurai kaut vienu reizi izdevās pārtraukt RFK un Liepājas Olimpijas dominanci Virslīgā. Ceļš līdz panākumiem tomēr bija gana garš un sarežģīts.

Oficiāli Armijas Sporta klubs tika izveidots 1922. gadā, par to sevišķu šaubu nav, diskutabls ir jautājums par tā priekšteci, lai gan, iespējams, tas nav tik principiāli. Vienkāršības labad varētu teikt, ka ASK radās no Rīgas garnizona sporta kluba un Karaskolas komandām. Atšķirībā no otrās neatkarības gadu ASK (dažādos sporta veidos), pirmās brīvvalsts ASK bija patiešām armijas komanda, līdz ar to vairums tās sportistu bija vai nu aktīvā karadienesta kareivji vai arī virsdienestā palikušie, proti, profesionālās armijas daļa. Tas uzreiz arī nozīmē, ka armijai bija diezgan spēcīgs resurss savu sporta komandu sastādīšanā - virsdienests garantēja pastāvīgus ienākumus arī ekonomiski mazāk stabilos laikos, turklāt vēl aktīvi ASK praktizēja to, ka sporta pasākumos aizliedza pret ASK uzstāties tobrīd armijā bijušiem sportistiem, arī futbolā šāda parādība bija novērojama, ka citas komandas pret ASK nevarēja likt savus optimālos sastāvus.

ASK futbola komanda 1923. gadā

Labākais periods ASK vēsturē sākās ap trīsdesmito gadu, kad komandā tika arvie vairāk pārvilināti futbolisti no spēcīgākajām Latvijas komandām, tomēr savu pirmo titulu tas izcīnīja jau 1923. gadām, kļūstot par Rīgas B klases uzvarētāju. Agrīno gadu ASK futbola komandā zināmākie sportisti vairāk bija ievērojami ar saviem sasniegumos citos sporta veidos, kā, piemēram, ātrslidotāji Alberts Rumba un Alfrēds Lukstiņš. Nozīmīgs cilvēks ASK tapšanā bija Kārlis Kauke-Dauge, kas arī spēlēja armijas komandas aizsardzībā vairākus gadus. Laba sezona ASK bja 1924. gadā, komandai izcīnot otro vietu Rīgas A klasē, taču gadu vēlāk šajā pašā līmenī ASK bija pēdējā, vietas saglabāšanai bija nepieciešama pārspēle ar LNJS, kas izvērtās par spraigu pasākumu, divas reizes komandām spēlējot neizšķirti un tikai trešajā spēlē pārāka izrādījās B klases uzvarētāja LNJS. Tomēr savu vietu ASK nezaudēja, jo likvidējās Kaiserwald komanda, līdz ar to ASK vēl uz gadu palika A klasē, kur 1926. gadā atkal ieņēma pēdējo vietu, līdz ar to armija nebija to komandu vidū, ko iekļāva jaunizveidotajā Virslīgā.

Par Virslīgas komandu ASK kļuva 1928. gada sezonas noslēgumā. Rīgas A klases turnīrā armijas futbolistiem izdevās pārspēt citu vienmēr ambiciozo komandu - JKS, turpinājumā ASK kļuva par apgabalu meistarvienību (sagraujot Valmieras SB un Liepājas Makkabi), kā arī uzvarēt Virslīgā pēdējo vietu ieņēmušo Liepājas LNJS komandu.

Pāris pirmie gadi Virslīgā ASK nebija sevišķi spoži - komandas ieņēma vietas tabulas vidū, taču pamazām armijas komanda sāka audzēt muskuļus. Pirmais nopietnais sasniegums nāca 1931. gadā ar uzvaru Latvijas olimpiādē (jāatzīst gan, ka tur nepiedalījās ne RFK, ne Liepājas Olimpija), tomēr par īstu ASK triumfu kļuva 1932. gada sezona. Komanda, kas gadu iepriekš Virslīgā bija septītajā, priekšpēdējā, vietā, kļuva par turnīra uzvarētāju. Protams, tam bija nepieciešama labvēlīga apstākļu sakritība, līdzšinējiem favorītiem piedzīvojot ne tos labākos laikus, bet arī ASK bija spējus izveidot patiešām spēcīgu komandu. Komandai bija ļoti izteikts kodols - desmit spēlētāji piedalījās vismaz 10 no šīs sezonas 15 spēlēm (ieskaitot "zelta" maču pret RV), četri no viņiem (Jurgens, Balodis, Brēdersons un Magone) piedalījās pilnīgi visās spēlēs. Turklāt ASK nebija nekāda jaunā un nepieredzējusī komanda, seši tās dalībnieki jau bija iepriekš kļuvuši par Latvijas meistariem: Arvīds Jurgens, Arvīds Bradiņš, Eduards Audriņš, Aleksandrs Rehtšprehers, Arturs Timpers, Staņislavs Varakājs.

ASK futbolisti (gaišās formās) kopā ar Tallinas Kalev futbolistiem Tallinā, 1929. gadā

Nosargāt izcīnīto titulu nākamajā gadā ASK neizdevās, toties komanda uzvarēja Rīgas kausa izcīņā, un arī trešā vieta Virslīgā nebūt nebija tik slikts sniegums. Sākot ar trīsdesmito gadu sākumu ASK futbolisti arī visai regulāri spēlēja Latvijas futbola izlasē, kas arī apliecināja šīs komandas labo līmeni. Divām trešajā vietām Virslīgā sekoja kritums - 1935. gadā ASK Virslīgā bija tikai sestajā vietā, taču gadu vēlāk atkal viss bija labi un armijnieki bija otrie, diezgan nopietni sastādot konkurenci Liepājas Olimpijai cīņā par titulu. Te nozīmīgs apstāklis bija paaudžu maiņa ASK komandā, par tās Virslīgas komandas dalībniekiem kļūstot spēlētājiem, kas bija uzauguši ASK sistēmā, nevis nākuši no citām biedrībām (tradicionāli - galvenokārt RFK un JKS audzēkņi), ar katru gadu šādu pašu audzināto talantu kļuva arvien vairāk. Spilgtākais ASK audzēknis nenoliedzami bija Aleksandrs Vanagas, taču jāpiemin ir arī Ludvigs Putniņš, Mārtiņš Pētersons, Arvīds Pētersons, Harijs Vītoliņš, Arnolds Puriņš, Alberts Dzerelis, Eižens Pidriksons. ASK bija spēcīgas komandas zēnu un jaunatnes komandas, un sākot ar trīsdesmito gadu vidu, atdeve nāca arī Virslīgas komandā. No spēlētājiem, kas ASK ienāca no citām komandām, ievērojamākais bija Vaclavs Borduško, kas regulāri bija Vanaga konkurents cīņā par Virslīgas labākā snaipera godu. Līdz titulam ASK vēlreiz aizcīnīties neizdevās, taču pēdējās četrās Virslīgas sezonās komanda nemainīgi finišēja pirmajā trijniekā.

ASK komanda 1939. gadā. Priekšā no kreisās: Arnolds Puriņš, Roberts Pakalns, Aleksandrs Vanags, Mārtiņš Pētersons. Stāv: Harijs Vītoliņš, treneris Rūdolfs Štancels, Aleksandrs Varakājs, Vaclavs Borduško, Alfrēds Dragūns, Voldemārs Grāvelis, Arvīds Jurgens

Līdz ar padomju okupāciju vairums ASK futbolistu nonāca RDKA komandas sastāvā, nacistu okupācijas laikā komandu sākumā atjaunoja ar nosaukumu RSK, bet pēc tam tas pārtapa par ASK, un bija šī perioda spēcīgākā futbola komanda Latvijas teritorijā, divas reizes uzvarot Latvijas meistarsacīkstēs, kā arī iegūstot kausu vienīgajā sezonā, kad tas tika izspēlēts (1943).