Kazhes pierakstu burtnīca

Kazanovas mājupbraukšana itin prognozējami stāsta par to, kā slavenais pavedējs atgriežas savā jaunības dienu pilsētā Venēcijā. Vai precīzāk, tajā Kazanova plāno atgriezties Venēcijā.

Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!

Skatoties pirmo no trim stāstiem, kas veido Kiras Muratovas filmu "Trīs stāsti", pārņēma neviltota sajūta: atkal jau filmu grāmata iesmērējusi mums kaut kādu sviestu! Nesūdzēšos par video un audio kvalitāti - tur bija grūti saprast, vai filma sākotnēji bija mazbudžeta vai arī mums patrāpījās apšaubāmas kvalitātes tās kopija, bet tas saturs! Vīrietis ierodas pie sava drauga (ja viņi tiešām ir draugi) - kurinātāja, lai pasūdzētos par grūto dzīvi un, kā izrādās - lai sadedzinātu savas kaimiņienes līķi, kuru viņš pats arī, protams, ir nogalinājis. Nē, man nav nekādu aizspriedumu pret melnu saturu, taču šīs filmas sakarā problēmas vairāk raisīja tas, kādā veidā tika atainots stāsts un kādi personāži tur parādījās. Teikt, ka aktierspēle tur bija pārspīlēta un kaitinoša, būtu nepateikt neko. Teikt, ka tukls kails homoseksuālis, kas mitinās pie kurinātāja un tur nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vietējiem homoseksuāļiem, būtu patīkams skats, arī nevar (tiesa, pakalpojumu sniegšana par laimi rādīta netiek). Bet jā - visvairāk uz nerviem krita aktierspēle.

Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".

Par šī albuma gaidāmo iznākšanu uzzināju šovasar FF koncertā, un tā kā dažas dziesmas no tā koncertā tika nospēlētas un skanēja gana interesanti, izlēmu, ka varētu būt vērts noklausīties arī pārējās. Kaut kādā mērā mani, protams, satrauc apstāklis, ka Foo Fighters šajā ierakstā uz vienu dziesmu pieaicināja sadarboties Džastinu Timberleiku, bet neesmu jau es tāds anti-pop snobs, lai tas mani varētu sevišķi satraukt (jo īpaši, ja ņem vērā, ka es vienlaikus arī neesmu tik nopietns paša Grola cienītājs, lai viņš mani varētu aizvainot ar necienīgu sadarbību).

Trešā Takesi Kitano filma, ko noskatījāmies, kalpo par ilustrāciju populārajam Zeno paradoksam par Ahileju un Bruņurupuci. Filmas ievadā paradokss tiek izstāstīts, tā lai arī tā nezinātājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, līdz ar to es sekošu Takesi Kitano piemēram un arī izskaidrošu paradoksu. Tātad, šaubu nav, ka Ahilejs skrien ātrāk par Bruņurupuci. Taču kas notiks, ja Bruņurupucim tiks iedots handikaps startā - tā, ka Ahilejs startēs 10 metrus aiz bruņurupuča? Kamēr Ahilejs veiks 10 metrus, kas šķir viņu no Bruņurupuča, arī Bruņurupucis būs ticis kādu gabaliņu uz priekšu, piemēram 1 metru. Kamēr Ahilejs veiks šo metru, kas viņu šķir no Bruņurupuča, Bruņurupucis būs pavirzījies vēl par centimetru uz priekšu. Vai pieveicis iztrūkstošo centimetru Ahilejs būs Bruņurupuci panācis? Ne vella - bruņurupucis būs jau gabalā (0.1 milimetra attālumā). Un tā līdz bezgalībai - Ahilejs tikai arvien tuvosies Bruņurupucim, bet nekad viņu nepanāks. (vairāk par Zeno paradoksiem vari uzzināt izcilajā Hofštatera GEB)

Normāla saruna benzīntankā:

Reizēm tā gadās, ka tev it kā viss dzīvē ir, bet patiesībā - nekā nav. Un pie vainas tajā, protams, esi tu pats, nevis apkārtējie. To es te apgalvoju nevis par sevi, bet par filmas "Kamper" galveno varoni Kamperu. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kampers vainu meklē sevī - viņš uzskata, ka viņa skaistajā dārziņā ir ielīdusi ļauna čūska un viņš pats ir tikai upuris.

"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk kā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.