Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu ar fakta konstatāciju: šis pilnīgi noteikti bija Ian Anderson solo grupas un nevis "Jethro Tull" koncerts. Pasniegts gan tas tika tā, ka saprast, kas tas tieši ir, nevarēja: "Ian Anderson Presents: JETHRO TULL – 50th Anniversary Tour". Reālā situācija esot tāda, ka uz šo tūri Andersons esot savu solo grupu pārsaucis par "Jethro Tull", bet tā joprojām ir viņa solo grupa. Nebūs gan pārsteidzoši, ja ar šo pašu sastāvu ierakstītu nākamo albumu Andersons izdos zem JT zīmola, taču jāpiekrīt Martinam Baram, kas bija grupas dalībnieks no tās otrā albuma līdz pat 2012.gadam, kad Andersons oficiāli izziņoja Jethro Tull galu, ka tagad ir divas grupas - Andersona solo grupa un Bara solo grupa, bet JT ir palicis pagātnē. Kas gan, protams, neliedz Andersonam koncertos spēlēt Jethro Tull materiālu, kura radītājs viņš lielā mērā ir.

"Un solīja Izraēlas Toms Bricis, ka trešajā dienā gāzīs tāds lietus, kas aizskalos visus grēciniekus..." Apmēram šāda bija laika prognoze gaidāmajai dienai, un nakts pirms tās itin labi attaisnoja prognozes solīto - lija, lija un vēlreiz lija. Dīvainā kārtā gan lietus mitējās uz to laiku, kad mēs sataisījāmies doties ārā no mājas un brīžiem pat uzspīdēja saule, radot sajūtu, ka varbūt tomēr mums nevajadzētu īstenot iepriekš izskanējušo plānu par šīs dienas pavadīšanu kādā muzejā vai lielveikalā.

Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.

Man bija vismaz divi būtiski iemesli noskatīties "Staļina nāvi": pirmkārt, šī filma ir aizliegta Krievijā. Otrkārt, tajā Vjačeslavu Molotovu atveido Maikls Peilins. Uzreiz varu atzīt - ne viens, ne otrs galīgi nav kritērijs, kas obligāti liecina par filmas izcilību, bet vismaz interesi tas raisa.

Kristofers Nolans ir viens no mūsdienu Rietumu kino lielākajiem dūžiem - viens no tiem čaļiem, kuru filmas vienlaikus izpelnās sajūsmas saucienus no kritiķiem un dolāru kalnus no skatītājiem. Nezinu, vai viņam ir pat kāds nopietns konkurents šajā rādītājā - iespējams, Stīvens Spīlbergs varētu kvalificēties, tomēr viņš kopumā uzņem mazāk kvalitatīvu kino (ja vien tu neesi pārliecināts Indianas Džonsa fans). Un kur ir Nolana spēks - tā ir nespēlēšana pēc noteikumiem. Es gan patiesībā neesmu arī pārmērīgs Nolana cienītājs, taču uzskatu viņu par vienu no tiem režisoriem, kuru katru nākamo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tīri kārtības labad.

Lai arī filmas nosaukums ir "Tumšākā stunda", diez vai to var viennozīmīgi saukt par tumšāko posmu 2. Pasaules kara laikā - tā ēra tomēr bija pilna ar dažādām melnās krāsas nokrāsām, tomēr savā ziņā konkrēti Lielbritānijas gadījumā laiks, kas sakrita ar Vinstona Čērčila kļūšanu par britu premjerministru, bija visbezcerīgākais, kādu Anglija pieredzēja ļoti ilgā periodā.

Sestdienas vakars Telavivā mūs pārsteidza ar dzīvu satiksmi un ļoti nedzīvu parkošanās vidi. Proti, mašīnas stāvēja gan vietās, kur tās drīkst stāvēt, gan tādās, kur nedrīkst, bet nekur nemanīja nevienu mēģinām noparkoties. Secinājums: visi jau bija atraduši savas labākās vietiņas un mums atlika tikai izmisīgi meklēt risinājumus. Sākotnēji pamanījāmies neieraudzīt savu viesnīcu (kas gan izrādījās itin prognozējami, jo norāde uz to bija izcili nemanāma), bet tad sapratām, ka būtiskāks jautājums ir - kur mēs liksim auto?

Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.