Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk nekā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.

Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.

Prezentējot Marinai šo filmu, itin labi izdevās viņai nojaukt galvu. Pirmām kārtām, protams, pastāstīju, ka tā ir Oskariem nominēta filma par slaveno latviešu dziedātāju Ladybird. Pēc tam - ka nē, tomēr nav par Ladybird. Tad pa vidu visam (nejauši) atsaucos uz Ladybird panākumiem Japānā. Rezultātā Marinai bija radies iespaids, ka filma būs par dziedātāju, bet citu, ne no Latvijas, kurai būs lemts kļūt populārai Japānā. Līdz ar to visā filmas garumā viņa gaidīja - tad beidzot sāksies varones muzikālā karjera un kad notiks pārēja uz mūsdienām. Protams, pareizā atbilde ir - nekad.

Ja var ticēt totalizatoriem (un kā gan tu neticēsi totalizatoriem), tad reālas pretendentes uz gada labākās filmas Oskaru šosezon ir divas: šī un jau skatītā "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām". Augstāk tiek vērtētas Giljermo del Toro un "Ūdens forma" iespējas. Redzēsim, kas nu tur sanāks, bet varu teikt, ka šajā reizē atbalstu abus favorītus.

Rakstīt savas pārdomas par The Big Lebowski ir gandrīz neiespējami. Kāpēc tā? Jo es pat nezinu, kā pareizi latviešu valodā būtu jāsauc The Dude jeb filmas galveno varoni. Vecais zēns? Čalis? Kaut kā īsti neskan, kaut vai tāpēc vien, ka latviešu valodā nav artikulu, jo The Dude nav vienkārši Čalis, bet - TAS Čalis. Labi, kā lai arī nebūtu, kaut ko uzrakstīt mēģināšu, ja jau filmu atkārtoti noskatījos, bet iepriekšējā skatīšanās reize bija tik sen, ka pat blogu vēl nerakstīju.

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.

Andreja Zvjaginceva jaunākā filma "Nemīlestība" (Нелюбовь) ir otrā pēc kārtas viņa kinolente, kas nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā. Tas, protams, ir itin pārliecinošs kvalitātes apliecinājums. Un patiess prieks par to, ka otrā plāna loma šajā kinolentē ir arī vienam no tautā mīlētākajiem latviešu aktieriem - Andrim Keišam!

Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.

Sākšu ar to, ka man nepatīk grupas "Pacific K" nosaukums - tāpat kā man nepatīk nosaukums "Northern C", kas ir pilnīgi cita grupa, bet seko tam pašam naming convention. Iespējams, ka tas ir apzināts gājiens, bet man šādi nosaukumi šķiet absolūti bezpersoniski un atmiņā nepaliekoši. Gaidu, kad šim pulciņam piepulcināsies vēl kāds jauns kolektīvs, piemēram, "Atlantic F".

Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.