Nezinu, vai desmit stundu lidojums pēc definīcijas vispār var būt viegls. Taču itin droši varu apgalvot, ka šāds lidojums ar zīdaini nekad nav diži viegls. Protams, Marinai tas bija daudz grūtāks kā man - es jau neesmu barojošā māte, bet tikai tas bārdainais onkulis, kas pabāž sejā bērnam govi un sāka: "Mū!" Vispār jau man grēks būtu sūdzēties - kā nekā šādos apstākļos mums bija iespēja tikt pie vietas pirmajā rindā, kas nozīmē papildu vietu kājām. Un varu tev atklāt noslēpumu - tēju divmetrīgam vīrietim standarta lidmašīnas vietā nav izcili komfortabli tālajos lidojumos. Kas attiecas uz zīdaiņu pārvadāšanu, pozitīvā iezīme ir tāda, ka var dabūt grozu jeb "baby bassinet", lai tam nebūtu viss ceļš jāpavada rokās. Negatīvā ziņa - tajā bassinetā ir izcili sviedrēšanas apstākļi un nekāda labā gulēšana nesanāk. Protams, varbūt tā ir tikai LOT problēma un citas kompānijas piedāvā labi elpojošas/vēdinošās gultiņas, taču ir vērts rēķināties ar to, ka gultiņa nebūs visu problēmu risinājums. Tāpat pastāv tāda īpatnība, ka lidmašīnās parasti ir vairāk nekā viens zīdainis, un tā kā zīdaiņus izvieto tajās rindās, kur var nolikt gultiņu, vari rēķināties, ka tavs zīdainis nebūs vienīgais dzirdamības zonā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka tavs zīdainis traucēs citiem zīdaiņiem gulēt, bet citi zīdaiņi tāpat traucēs tavējam. Un kamēr tu kā vecāks itin viegli varēsi klapēt ar ausīm un pārmērīgi nepārdzīvot, ka tavs bērns traucē gulēt lielai vācu kundzei, modināt svešu bērnu galīgi negribās. Īsi sakot, jautrības būs pietiekami.

Ceļojums uz Japānu sākās ar lidojumu uz Varšavu, līdz ar to pirmā apraksta daļa galīgi nebūs saistoša eksotikas cienītājiem, ja vien tu par eksotisku vietu neuzskati Poliju - valsti, kuru Latvijā tradicionāli pieņemts uzskatīt par to lielo pelēko blāķi, kuram ar auto ir jāizmokās cauri, lai tiktu "īstajā Eiropā". Protams, Varšava kā ja jau jebkura galvaspilsēta, nav īsti tipiska savas valsts pilsēta, un vēl jo vairāk - stereotips par Polijas garlaicīgumu lielā mērā ir sekas tam, ka caurbraukšana pēc noklusējuma ir garlaicīga padarīšana un lielākos našķus tu tādā veidā, protams, neredzi. Un tomēr, ja tevi Polija pagalam neintersē, šo apraksta daļu vari droši nelasīt - par samurajiem, geišām, suši un to, vai Japānā patiešām automātos līdzās kokakolai un zaļajai tējai var iegādāties lietotas sieviešu apakšbikses, šeit ne vārda nebūs.

Niks Keivs jau kādu laiku manā uz papīra nefiksētajā saistošo koncertmūziķu listē ir drošs A saraksta iemītnieks - viens no tiem retajiem māksliniekiem, kurus gribu redzēt tādā mērā, ka esmu gatavs braukt uz viņu koncertiem Eiropas robežās, nevis gaidīt mākslinieku ieripošanu piemājas dārziņā. Tā tas ir tālab, ka mani Keiva daiļrade interesē tagadnes, nevis pagātnes formā. Jā, protams, bišķi cits smeķis būtu redzēt The Bad Seeds tajā sastāvā, kad tur vēl spēlēja Bliksa Bargelds un Miks Hārvijs, tomēr tas nebūt nav pamata priekšnoteikums - centrā tomēr ir pats Keivs, un nav jau arī tā, ka tagadējais The Bad Seeds sastāvs būtu sapulcināts pirms pāris gadiem: Sevedžs un Keisijs ar Keivu spēlē kopš 1990. gada, Vailders - jau no 1985., Sklavunos - kopš 1994., Eliss - 1996., un vienīgi Džordžs Vjestica par Slikto sēklu dalībnieku kļuva tikai pirms 4 gadiem.

"- No kurienes viņš te uzradās?" - "Atbrauca." Tā Andreja Zvjaginceva režijas debijā bērniem mamma izskaidro nekad neredzētā tēva atgriešanos. Abi puikas: Andrejs un Ivans līdz šim itin labi bija iztikuši arī Latvijā tradicionālajā ģimenes modelī - ar mammu un vecmāmiņu, bet pēkšņi parādās tētis, kas dēlus jau nākamajā dienā ņems līdzi braucienā uz ūdenskritumu un makšķerēt.

Kazanovas mājupbraukšana itin prognozējami stāsta par to, kā slavenais pavedējs atgriežas savā jaunības dienu pilsētā Venēcijā. Vai precīzāk, tajā Kazanova plāno atgriezties Venēcijā.

Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!

Skatoties pirmo no trim stāstiem, kas veido Kiras Muratovas filmu "Trīs stāsti", pārņēma neviltota sajūta: atkal jau filmu grāmata iesmērējusi mums kaut kādu sviestu! Nesūdzēšos par video un audio kvalitāti - tur bija grūti saprast, vai filma sākotnēji bija mazbudžeta vai arī mums patrāpījās apšaubāmas kvalitātes tās kopija, bet tas saturs! Vīrietis ierodas pie sava drauga (ja viņi tiešām ir draugi) - kurinātāja, lai pasūdzētos par grūto dzīvi un, kā izrādās - lai sadedzinātu savas kaimiņienes līķi, kuru viņš pats arī, protams, ir nogalinājis. Nē, man nav nekādu aizspriedumu pret melnu saturu, taču šīs filmas sakarā problēmas vairāk raisīja tas, kādā veidā tika atainots stāsts un kādi personāži tur parādījās. Teikt, ka aktierspēle tur bija pārspīlēta un kaitinoša, būtu nepateikt neko. Teikt, ka tukls kails homoseksuālis, kas mitinās pie kurinātāja un tur nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vietējiem homoseksuāļiem, būtu patīkams skats, arī nevar (tiesa, pakalpojumu sniegšana par laimi rādīta netiek). Bet jā - visvairāk uz nerviem krita aktierspēle.

Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".

Par šī albuma gaidāmo iznākšanu uzzināju šovasar FF koncertā, un tā kā dažas dziesmas no tā koncertā tika nospēlētas un skanēja gana interesanti, izlēmu, ka varētu būt vērts noklausīties arī pārējās. Kaut kādā mērā mani, protams, satrauc apstāklis, ka Foo Fighters šajā ierakstā uz vienu dziesmu pieaicināja sadarboties Džastinu Timberleiku, bet neesmu jau es tāds anti-pop snobs, lai tas mani varētu sevišķi satraukt (jo īpaši, ja ņem vērā, ka es vienlaikus arī neesmu tik nopietns paša Grola cienītājs, lai viņš mani varētu aizvainot ar necienīgu sadarbību).