Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."

Par tādu grupu "Very Cool People" uzzināju pirms itin daudz gadiem - kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja - vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs - pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos - tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".

Nevaru saprast, kā tas sanāca, ka rakstot par jaunāko Sniedzes Prauliņas veikumu, es ne reizes neatsaucos uz Elizabeti Balčus. Kā nekā abām šīm māksliniecēm ir ļoti daudz kopīga: akadēmiski izglītotas mūziķes, līdzīga vecuma, abām pamatinstruments ir flauta, bet draudzējas arī ar sintezatoriem, dzied un sacer mūziku, darbojas daudzos muzikālos projektos, bet lielākoties - ārpus komerciālā piedāvājuma, spēlējušas kopā ar Gati Ziemu un Karalisko dekadenci, tāpat ar kori "Mūza". Neesmu gana kompetents, lai zinātu, vai (un cik daudz) viņas ir kopā arī spēlējušas, bet skaidrs ir viens - Elizabete un Sniedze spēlē vairāk vai mazāk vienai un tai pašai auditorijai un viņu muzikālie ceļi ir gana radniecīgi.

Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".

Ivans Lapšins noteikti nav Mans draugs, bet ja jau šāda filma grāmatā bija iekļauta, jāskatās vien bija. Lai arī formāli filma ir detektīvstāsts par to, kā miliči tvarsta slepkavnieku bandu, īsti par detektīvu to nenosauksi - vismaz ne lielākā mērā kā detektīvs ir "Portrets ar sievieti un mežakuili" (lai arī kailskatu šajā filmā nav). Precīzāk laikam būtu teikt, ka šī ir laikmeta filma, kuras varoņu vidū ir miliči, teātra un mākslas darbinieki un bandīti. Šķiet, ka tās režisoram Aleksejam Germanam galvenā prioritāte nekādi nebija atklāt Staļina laiku izmeklētāju darba metodes vai parādīt Solovjova bandas psiholoģisko portretu (kā apgalvo, šķiet, pats Lapšins - nav tiem slepkavniekiem nekādas psiholoģijas), bet gan atainot laikmetu - trīsdesmito gadu Krieviju.

Ja ir kāds kino žanrs, pret kuru man ir ļoti lieli aizspriedumi, tad tas ir vesterni. Salīdzinoši pat pret tīņu komēdijām es droši vien esmu pacietīgāks, jo pats jau esmu bijis tīnis un bija laiki, kad man šķita, ka "Dude, Where's My Car" vai "Zoolander" ir diezgan ok kvalitātes kino. Tikām kovbojs es nekad neesmu bijis un līdz ar to šī Holivudas industrijas tik nozīmīgā sastāvdaļa manī labākajā gadījumā var izraisīt sarauktas uzacis. Ja tā padomā, es pat neatceros, kad pēdējo reizi skatījos tādu īstu vesternu ar šerifu, bandītiem, dāmām bordelī, kaskadieru trikiem un lielu daudzumu šaudīšanās. Tuvākais, kas nāk prātā, ir "Back to the Future 3", bet tas šķiet diezgan apšaubāms žanra paraugs, līdzīgi kā "Dead Man" es negribētu dēvēt par klasisku vesternu. Patiesībā vispār vienīgais izteiktais vesterns, ko atminos esam skatījies, ir čehoslovāku "Limonádový Joe", kas gan arī būtībā bija drīzāk parodija. Secinājums: mana nepatika pret vesterniem ir drīzāk akla, nevis pieredzes radīta. Un te nu mēs nonākam pie "Tieši pusdienas laikā".

Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).

Pateicoties kino grāmatai, man ir visas iespējas kļūt par nopietnu Merilinas Monro talanta pazinēju - arhetipiskā Holivudas blondīne šajā grāmatā ir itin labi pārstāvēta, un līdz ar "Necenties klauvēt" pirmo reizi man ir sanācis ar šo aktrisi saskarties arī salīdzinoši dramatiskā lomā. Nē, nav tā, ka viņas tēls šajā filmā būtu kaut kas principiāli nesavietojams ar viņas tipiskākajām dumjajām zeltracēm, iespējams, viņa pat ir tas pats personāžs, tikai pēc smagas psihiskas traumas.