Kazhes pierakstu burtnīca

Jau otro reizi šogad skatīju Šubrovski un Oskara Jansona kopīgu uzstāšanos un jāatzīst, drusku mani sāka pārņemt bailes. Vai tik nebūs tā, ka Šubrovskis tagad ieies savas muzikālās daiļrades country posmā, līdzīgi kā "Hospitāļu iela" bija Šubrovska regeja periods? Pārmaiņas, protams, ir laba lieta, nevar visu laiku stagnēt un simts koncertus pēc kārtas spēlēt dziesmu "Par Raimi", tomēr būtu pārspīlējums apgalvot, ka aktuālākais pavērsiens Šubrovska daiļradē manī raisītu nepārvaramu sajūsmu.

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Kamēr Rīgas domē bez (būtiskām) pārmaiņām, "Darba rezerves 2" jūnija sākumā pāris dienu laikā paspēja piedalīties divās sacensībās un abās tajās uzvarēt. Jāatzīst gan, ka līdzās spožajiem "Darba rezervju" panākumiem mani personīgi sasniegumi Zolitūdes pirmajā atklātajā novusa čempionātā nebija tie spožākie. Taču neskriesim pa priekšu govij, bet sekosim notikumiem hronoloģiski.

Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.

Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns.

Mana pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju ir drusku par seklu, lai es būtu lasījis "Trīnes grēkus" - vispār jau komēdijas reti kad uzskata par autoru daiļrades spožākajiem sasniegumiem un arī paši autori tās itin bieži vairāk raksta kā potenciālus kases gabalus un mazāk kā mākslu (lieki teikt, ka šādam apgalvojumam man nav nekādu faktu un pierādījumu, tas nav vairāk kā novērojumos balstīts pieņēmums). Protams, ir izņēmumi, bet, ja nekļūdos, Blaumaņa gadījumā pat "Skroderdienas Silmačos" manos laikos neietilpa obligāti lasāmajā programmā, kur nu vēl Trīne un viņas grēki.

Kādā maija trešdienas vakarā vairāk kā 30 sportiski noskaņotu cilvēku pulcējās vienā no Āgenskalna cienījamākajiem lokāliem "Vinilbārs", lai piedalītos pusatklātā rogaininga sacensībās, kuras rīkoja (atbilstoši oficiāli izziņotajai informācijai) Āgenskalna sporta un vingrošanas biedrība. Atbilstoši oficiāliem avotiem šī 1903. gadā dibinātā biedrība savu darbību gan izbeidza jau 1939. gadā, kad notika baltvāciešu repatriēšanās, taču notikušais pasākums apliecina, ka vismaz garā šī biedrība joprojām ir dzīva.

Pavadīt veselu nedēļu vienā pilsētā, kas nav Rīga, manam dzīvesveidam nemaz nav raksturīgi. Ceļojumos pat divas naktis vienā pilsētā parasti šķiet daudz. Varētu mēģināt uzskaitīt, cik reizes dzīvē man vispār tā iepriekš bija sanācis darīt: