Kazhes pierakstu burtnīca

Sniedzes Prauliņas albums "Inkrustācija" man ir ļoti grūts vērtēšanā, jo tur kopā saslēdzas tik daudz dažādu Par un Pret, ka ir grūti neapmaldīties. Patiesībā gan vislielākās pretrunas raisa nevis mūzika, bet viss, kas tai ir apkārt. "Inkrustācija" noteikti netiek pozicionēta kā vienkārši "vēl viens ieraksts" latviešu mūzikas vēsturē, bet gan kā kaut kas fundamentāls un nozīmīgs. Ne velti ierakstam līdzi nāk buklets uz pārdesmit lapām ar stāstu par kosmosu, vienradža asarām, nolaupītu floru un faunu un visādām vairāk vai mazāk izprotamām lietām. Normālos apstākļos es diez vai bukletu uzskatītu par ieraksta sastāvdaļu, bet šoreiz nošķirt vienu no otra šķiet neiespējami.

Turpinot lasīt grāmatas, kas varētu būt kaut kādā mērā man noderīgas, ne tikai izklaidējošas, pieķēros Džona Sazerlenda "50 literatūras idejām, kuras tev noteikti vajadzētu zināt". Vispār jau šāda nosaukuma grāmata nevar neradīt aizdomas: kā nekā tās virsraksts tev liek sagaidīt Buzzfeed kvalitātes materiālu, pilnai laimei vēl vajadzētu apakšnosaukumu "Numur 34 tevi patiešām pārsteigs!" Taču praksē nav tik ļauni.

Uz Sniedzes Prauliņas jaunākā ieraksta "Inkrustācija" prezentāciju es tāpat biju plānojis doties, taču tas apstāklis, ka Uldis Rudaks šo ierakstu iekļāva "Zibens pa dibenu" nozīmīgāko pašmāju ierakstu sarakstā vēl pirms tā oficiālās nākšanas klajā, atcēla pēdējās šaubas (līdz ar to, atvaino "Suņa stunda" - tevi šai vakarā redzēt nesanāca). Papildu stimulu deva ieraksta prezentācijas vieta - Nacionālās bibliotēkas foajē.

Amerikānis Parīzē noteikti ir viens no tiem mūzikliem, kas kalpoja par iedvesmu 2016. gada megagrāvējam "La La Land" - kā nekā šī filma savulaik nogrāba veselus sešus Oskarus, tai skaitā par gada labāko filmu, un kamēr "La La Land" varonis tikai apjūsmo džezu, bet patiesībā itin maz to reāli spēlē, "An American in Paris" mūzikas autors ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu (un pasaules) komponistiem Džordžs Geršvins - viens no tiem cilvēkiem, bez kuriem džezs patiešām būtu tukšāks.

Šogad diez vai manos plānos ietilpst dalība kādās orientēšanās daudzdienās (lai gan - nekad nesaki Nē, kamēr gads nav cauri), tā vietā toties esmu iecerējis daudzveidot savu pieredzi dažādos orientēšanās seriālos (ar seriālu šajā gadījumā saprotam vairākposmu sacensības ar kopēju ieskaiti). Skaidrs, ka būtu diezgan nereāli censties vairākos principā paraleli notiekošos seriālos censties startēt iespējami bieži, lai varētu pretendēt uz kādu sakarīgu vietu kopējā ieskaitē (regulāriem startiem tomēr vislabāk ir piemērots Magnēts, kas notiek tepat Rīgā/Pierīgā), bet šķiet noderīgi iepazīt atšķirīgos veidos sastādītas kartes (katrs kartogrāfs tomēr tās veido drusku atšķirīgi), citādāki reljefi un vispār - nepierasti apstākļi.

Tā kā Infogram grāmatu klubiņš piedzīvo ne tos spožākos laikus (pasūtinātās grāmatas, šķiet, jau 3 mēnešus pie mums nenāk), nākas vien pašam uz savu roku lasīt motivējoši izglītojoša rakstura grāmatas, ne ar vienu tās nepārrunājot. Džordana Ellenberga darbs "Kā nekļūdīties: Matemātiskās domāšanas spēks" ietilpst tajā grāmatu kategorijā, ar ko es itin labi spēju sadzīvot - sarežģītu jautājumu skatīšana vienkāršos veidos. Tāda daļēji populārzinātniska literatūra būtībā arī ir tas, kam es esmu itin labi piemērots. Es neesmu gana kompetents, lai varētu lasīt patiešām nopietnas matemātikas grāmatas, tam man pietrūkst gan zināšanu, gan pacietības, gan patiesībā arī intereses.

Kā varbūt dažs vērīgāks soctīklu lietotājs būs dzirdējis, šī gada 9. februārī notika ciniska ielaušanās "Restorānvagona" redakcijas telpās, no kurām nezināmi ļaundari nolaupīja viegli aizsāktu dzēriena "Hektors" pudeli. Sekoja policijas izsaukums, uzsākta krimināllieta, rūpīga izmeklēšana un tā tālāk. Taču šķita, ka šis izrādīsies par vienu no neskaitāmajiem noziegumiem mūsu republikā, kuri tā arī netiek atklāti. Zināms, ka katru dienu dažādās vietās bez vēsts pazūd simtiem, ja ne tūkstošiem "Hektora" pudeļu un policija uz šīm lietām lielākoties tikai plāta rokas un saka: "Meklēsim, bet cerības nelolojiet." Vēl skarbāk bija, ka arī mūsu lasītāju vidū atradās cilvēki, kuri vispār apšaubīja notikušās laupīšanas faktu, izmetot frāzi: "Paši taču noteikti to izdzērāt un tagad neatcerieties!" Būsim atklāti, šāda attieksme un neticība "Restorānvagona" redakcijas godaprātam sāpina. Ļoti.

Heses agrīnais romāns "Knulps" ir stāsts par garīgu ceļojumu uz nekurieni, tas varētu būt viens veids, kā to raksturot. Grāmatas galvenais un faktiski arī vienīgais varonis ir cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis klaiņojot. Pat pašam Knulpam ir grūti teikt - vai viņa mūžam ir bijusi kāda jēga vai nav. Viņš nekad nav strādājis pastāvīgā darbā, viņam nav bijis nedz ģimenes, nedz tuvu draugu, taču katrā vietā, kur viņš ir nācis, viņš ir sagādājis cilvēkiem prieku un smaidus. Viņš dzied pašsacerētas dziesmas, dancina sievietes, stāsta stāstus un pretī saņem dienišķo maizi un kādu sīknaudu. Knulps nav ne dzērājs, ne deģenerāts, gluži vienkārši viņam nav vietas nevienā ciemā un nevienā pilsētā, tāpēc viņš ir mūžīgā kustībā.

Ar šo filmu patiesībā es jau iepriekš biju pazīstams - pirms itin daudz gadiem noskatījos "Walk Hard", kuras varonis Djūiks Kokss bija apvienojums no Džonija Keša un Reja Čārlza (filmu "Ray" ar jau gana sen esmu redzējis, līdz ar to tagad komplekts šķiet pilns) un tieši Keša stila epizožu tur bija būtiski vairāk. Taču 500 filmu grāmatā dīvainā kārtā nav vis iekļauta tā filma, kurā pirmā dzirdamā frāze ir: "I Need Cox!", bet gan šī Džeimsa Mangolda režisētā filma.

Nauda, nauda, nauda - tā ir smieklīga bagātnieku pasaulē. Kaut ko šādu vai tamlīdzīgi savulaik dziedāja zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA. "Dali to godīgi, tikai neņem gabalu mana pīrāga" - tā par naudu Pink Floyd 1973.gada dziesmā "Money". "Tava mīla raisa tādas trīsas, bet tava mīla nesegs manus rēķinus, es gribu naudu" - tā dziedāja bītli, lai arī tā nebija viņu dziesma, un vēlāk to iedziedāja arī latviešu grupa Tumors. Un par to arī franču jaunā viļņa klasiķa Roberta Bresona filma ar lakonisko nosaukumu "Nauda".