Trešā Takesi Kitano filma, ko noskatījāmies, kalpo par ilustrāciju populārajam Zeno paradoksam par Ahileju un Bruņurupuci. Filmas ievadā paradokss tiek izstāstīts, tā lai arī tā nezinātājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, līdz ar to es sekošu Takesi Kitano piemēram un arī izskaidrošu paradoksu. Tātad, šaubu nav, ka Ahilejs skrien ātrāk par Bruņurupuci. Taču kas notiks, ja Bruņurupucim tiks iedots handikaps startā - tā, ka Ahilejs startēs 10 metrus aiz bruņurupuča? Kamēr Ahilejs veiks 10 metrus, kas šķir viņu no Bruņurupuča, arī Bruņurupucis būs ticis kādu gabaliņu uz priekšu, piemēram 1 metru. Kamēr Ahilejs veiks šo metru, kas viņu šķir no Bruņurupuča, Bruņurupucis būs pavirzījies vēl par centimetru uz priekšu. Vai pieveicis iztrūkstošo centimetru Ahilejs būs Bruņurupuci panācis? Ne vella - bruņurupucis būs jau gabalā (0.1 milimetra attālumā). Un tā līdz bezgalībai - Ahilejs tikai arvien tuvosies Bruņurupucim, bet nekad viņu nepanāks. (vairāk par Zeno paradoksiem vari uzzināt izcilajā Hofštatera GEB)

Normāla saruna benzīntankā:

Reizēm tā gadās, ka tev it kā viss dzīvē ir, bet patiesībā - nekā nav. Un pie vainas tajā, protams, esi tu pats, nevis apkārtējie. To es te apgalvoju nevis par sevi, bet par filmas "Kamper" galveno varoni Kamperu. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kampers vainu meklē sevī - viņš uzskata, ka viņa skaistajā dārziņā ir ielīdusi ļauna čūska un viņš pats ir tikai upuris.

"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk nekā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.

Sākotnēji man šķita, ka "Jūtu impērija" ir tās režisora Nagisas Ošimas erotisko fantāziju almanahs. Taču patiesībā izrādījās, ka tā ir teju vai dokumentāli precīza filma, kuras galvenā varone Sada Abe Japānā ir uzskatāma par tāda pat stila slavenību kā Latvijā, piemēram, laupītājs Kaupēns. Ar to vien atšķirību, ka Sada Abe nebija laupītāja un daudzkārtēja slepkava. Taču kā dīvainas romantizācijas piemērs viņa kalpo itin labi.

"All work and no play makes Jack a dull boy" - šo frāzi, kuru neskaitāmas reizes uz rakstāmmašīnas atkārtoti pierakstīja Džeka Nikolsona varonis vienā no visu laiku iespaidīgākajām šausmu filmām "The Shining", pilnā mērā var attiecināt arī uz Hermaņa Heses agrīno romāna "Zem rata" galveno varoni Hansu Gībenrātu.

Katrs no mums uz māju fasādēm (reizēm arī - sānu sienām) būs ievērojis tur vairāk vai mazāk dekoratīvā veidā rakstītus gadskaitļus, kad konkrētais nams tapis. Tad, lūk, izaicinājums (paldies Takuzinim par pasviesto ideju): bildēt šādus uzrakstus, lai savāktu iespējami pilnāku 20. gadsimtu (1900-1999). Atkarībā no vēlmes atvieglot vai sarežģīt pasākumu, vari uzlikt ierobežojumus, ka fotogrāfijas var tapt vienā konkrētā pilsētā, valstī vai jebkur uz Zemeslodes (par ārpus šīs planētas 20. gadsimtā tapušām ēkām neko komentēt nevaru).

Sadarbība iepriekšējā albumā ar Franz Ferdinand, kā rādās, atgādinājusi brāļiem Mailiem to, ar ko viņi sākotnēji kļuva populāri un vareni, līdz ar to arī "Hippopotamus" netrūkst glempopa elementu. Nav gan tā, ka viņi būtu aizmirsuši to, ar ko nodarbojās astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Kopumā varu teikt, ka šāds pavērsiens mani priecē.

Reiz gadījās tā, ka vārna bija tikusi pie gabaliņa tofu. Kas to vairs lai pasaka, kur tas tofu bija radies un kā pie vārnas nonācis. Iespējams, kāds bārdaināks džentelmenis nebija pamanījis tofu gabaliņu ieķērušos savā krāšņajā sejas apmatojumā pēc pusdienām MiiTā vai kādā no jaukajām Miera ielas pasēdētavām. Tādā gadījumā gan droši vien tofu kumoss nebija nekāds prāvais. Taču varbūt pelīte bija izgrauzusi caurumu linu maisiņā, kurā iegādātais tofu gabals tika nests mājup no Kalnciema tirgus. Vai arī nelīdzenais Barona ielas bruģis izspēlēja nelāgu triku ar riteņbraucēju, kam no groziņa izlidoja paciņa tofu. Ja darīšana bija ar paciņu, tad tur varētu būt savi 200 grami tofu, kas vārnai ir itin pamatīgs ķēriens. Pati vārna, kā izrādās, vidēji sver ap puskilogramu, līdz ar to varētu pieņemt, ka tai šāda tofu paciņa būtu itin labas vakariņas. Tikām gabaliņš, kas izkritis no hipstera bārdas, diez vai būtu īsti fabulas vērts. Tālab pieņemsim, ka darīšana mums patiešām bija ar normālu iepakojumu, kuru vārna ar lielām pūlēm knābī spēja uznest augstākajā egles zarā. Precizējums: ja tā bija tā pati egle, kurā sēdēja Tālavas taurētājs, tad skaidrs, ka notikumi ar vārnu risinājās vispirms, jo Tālavas taurētāja incidents beidzās ar to, ka egle tika nogāzta.

Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.