Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").

Pusatklāto rogainingu drudzis šī gada septembra sākumā beidzot sasniedza vienu no Kreisā krasta vēsturiskākajām un nozīmīgākajām apkaimēm - proti, Torņakalnu. Savulaik aktīvas rūpniecības zona mūsdienās Torņakalns, jāatzīst, nav viena no labākos laikus piedzīvojošajām Rīgas apkaimēm. Vismaz kaimiņos esošajā Āgenskalnā ir diezgan labs jaunbūvētu, pārbūvētu un atjaunotu namu procents, Torņakalnam par spīti tā itin labajam novietojumam attiecībā pret pilsētas centru, Arkādijas parka un Māras dīķa klātbūtnei ar atdzimšanu sokas diezgan vāji. Jā, ir atsevišķas apkaimes zonas, kurās skats ir cerīgāks (to veicina tādu jaunbūvju kā Nacionālā bibliotēka un LU jaunais korpuss klātbūtne), bet kopumā Torņakalns ir vienlaikus ļoti interesanta un arī ļoti nolaista Rīgas apkaime. Tiesa, jāatzīst, ka vispār Rīga ir stipri nolaista pilsēta, ko gan, protams, daudzi, jo īpaši varai tuvāk stāvošie cenšas neievērot. Taču ne par to ir šis raksts, bet par rogainingu.

Autoritatīvi cilvēki apgalvo (un man nav iemesla viņiem neticēt), ka ar Akiras Kurosavas "Rasjomonu" Japānas kino plaši atvēra durvis uz pārējo pasauli, pārstājot būt produkts vietējam patēriņam un kļūstot par nopietnu spēlētāju globālajā kino industrijā. Ar manu diezgan nekādu pieredzi "klasiska" japāņu kino skatīšanā man ir grūti teikt, cik ļoti tipiska vai netipiska šī Kurosavas filma bija tā laika Japānas kino kontekstā, kamēr pasaules kino tā spēja popularizēt tam laikam novatorisku principu - ka filmas stāstītājam tu nevari ticēt un ka patiesība labākajā gadījumā ir neskaidra, bet sliktākajā - neeksistējoša.

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!

Teorijā "Džonijs Ģitāra" ir ļoti interesanta filma - tā pamatīgi pārkāpj daudzus vesterna žanra kanonus. Kaut vai tādu, ka par spīti vīrieša vārdam nosaukumā, tā nebūt nav filma par vīrieti - Džoniju "Ģitāru", bet gan par sievieti vai pat divām sievietēm, kuras nenoliedzami ir stiprais dzimums šajā kinolentē. Pat uz filmas reklāmas plakātiem bija redzama Džona Krofordei, kamēr Stērlinga Heidena Džonijs tiek pielīdzināts citiem - mazāk nozīmīgajiem - filmas tēliem. Arī attiecībā uz stāsta pasniegšanu šī filma nav tipisks vesterns, bet drīzāk melodrāma ar vesterna elementiem. Tikai jautājums - vai tas dara filmu labu?

Daudz laika man nevajadzēja, lai tiktu uz JRT noskatīties "Garo dzīvi" - kā nekā izrāde pirmo reizi pie skatītājiem nonāca vien nesenajā 2003. gadā, un jau 2017. gada vasarā es devos uz Talsu ielu, lai šo izrādi redzētu. Interesantā kārtā šoreiz uz teātri devāmies ar vienas dienas nobīdi - Marinai "Garā dzīve" bija ceturtdienā, bet man - piektdienā. Toties man itin negaidītā kārtā sanāca teātri sastapt savu māsu un viņas vīru, kuriem arī, kā izrādās, nevienā no pirmajām 400 šīs izrādes spēlēšanas reizēm nebija sanācis tajā nokļūt.

Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.

Amerikāņu grupa "The Various Artists" diez vai plāno iegūt vērā ņemamu atpazīstamību ārpus tās dalībnieku draugu loka, bet man personīgi šķita neiespējami paiet garām muzikālam kolektīva ar tik izcilu nosaukumu. Savā ziņā tas sasaucas ar veco joku par Guntaru Raču un viņa it kā patentēto "nezināms autors", lai gan šķiet, ka šī grupa nav tapusi ar mērķi piesavināties visu pasaules mūzikas izlašu autortiesības. Šķiet, ka darīšana te mums ir ar gluži parastu metahumoru, kurš atspoguļas ne vien tās nosaukumā, bet arī muzikālajā daiļradē.

Kaut kas man šķiet visai mistiski - pirms aptuveni 15 gadiem, kad devos uz "Deep Purple" koncertu Rīgā, viņi jau sen bija pārvērtušies par rokmūzikas dinozauriem, kuri nevienam ārpus bijušās PSRS sevišķi interesanti nešķita, - tāds vecu perdeļu ansamblis, kuru koncertus apmeklē tikai nostaļģijas pārņemti pusmūža vīri, lai varētu noklausīties vēl vienu reizi "Smoke on the Water". Tolaik nesen no grupas bija aizgājis nu jau nelaiķis Džons Lords, relatīvi svaigākais grupas albums britu topā nebija pat spējis pietuvoties pirmajam piecdesmitniekam, un kopumā šķita, ka visā drīzumā Gilans un kompānija beidzot varētu kārt savu rokeru imidžu uz vadža un pievērsties mazbērnu auklēšanai. Un tagad - 2017. gadā - grupas svaigākais ieraksts britu čārtos iekļuvis desmitniekā (pēdējo reizi šāds sasniegums viņiem bija pirms 30 gadiem ar "The House of Blue Light"!), un nu jau atkal klausīties "Deep Purple" galīgi vairs nešķiet tik ļoti nepopulāri. Taču interesantākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka grupa, kurā divi dalībnieki (ieskaitot solistu) jau pārkāpuši 70 gadu slieksnim, divi tam strauji tuvojas un pat relatīvi jaunākajam Stīvam Morsam ir jau 63, galīgi neizklausās pēc pagātnes relikta.